Lidojums taureņu stilā

Jau astoņos no rīta kāpju autobusā uz Mindo. Esmu iekavējusi ierakstus, tāpēc sākumā sēžu ar degunu ieurbusies datorā, bet lēnām skati aiz loga mani pārņem savā varā – ar zaļu masu apauguši piramīdveidīgi kalni, terases, vientuļas mājas. Šis brauciens maksā 2,50 USD – gandrīz vai dēļ skatiem vien ir vērts mērot pusotru stundu garo ceļu.

Ierodoties Mindo, pamanu, ka kāds ceļabiedrs jau nopērk biļeti atceļam. Tā kā pērkot biļeti, ir jānorāda vārds uzvārds, tad iepriekš pasažieru sarakstā konstatēju divus krievu vārdus un, izvērtējot dažādus parametrus, izsecināju, ka biļeti pērk viens no viņiem. Tad nu uzrunāju šo uzreiz krieviski un prasu, kāpēc viņš tā dara. Puisis pat neizskatās īpaši pārsteigts un paskaidro man, ka pēdējais autobuss varētu būt pilns un viņš negrib riskēt. Labi, es arī nopērku biļeti atceļam, tikai uz trijiem – šovakar gribu nokļūt mājās mazliet ātrāk un atpūsties. Tā kā krievu jauneklis jau šeit ir bijis, viņš man sniedz īso instruktāžu, kur un kā doties. Vislētākais variants ir ar kājām uz priekšu – to es arī izvēlos.

Eju pa saules piekarsēto ceļu un cenšos iespēju robežās noķert ēnu – saule šeit ir trakoti dusmīga. Bet citādi ir lieliski – gar malām zeļ dažādi man nepazīstami augi, no tiem atskan tikpat nepazīstamas skaņas, ik pa laikam šo idilli patraucē kāda garām braucoša mašīna. Pēc krietna kāpiena man pretī nāk kāds puisis – apsveicināmies un mazliet aprunājamies. Tāds atvieglojums to darīt angliski. Puisis izskatās tāds nu… ar putniem, priecīgs, atbrīvots – grūti raksturot viņa izskatu. Izrādās, viņš tikko veicis kanopi atrakciju (piedodiet, tiešām nezinu kā tas ir latviski – šļūkšana pa virvi?). Nu un kā bija? „Principā tu visu laiku laidies pār koku galotnēm”, viņš smaidot saka. Izklausās labi.

Nolemju dienu sākt tieši ar šo pasākumu. Ieeju starta punktā un prasu, cik tas joks maksā. 20 dolārus. Mja – konstatēju, ka es ar šo atrakciju lidošu ne tikai pāri koku galotnēm, bet arī savam budžetam. Bet nu labi – ne jau katru dienu es tā ālēšos. Atstāju mugursomu, puiši man uzliek uzkabes (vecās draudzenes) un varam doties uz pirmo šļūcienu. Pirms tam viens no puišiem man prasa, vai es vēlēšos drošības instrukciju spāņu, franču vai vācu valodā. „Angļu”, es noteikti nosaku. Puisis nopūšas, bet tad visai jēdzīgi visu izstāsta angliski, neskaidrās vietas aizstājot ar spāņu vārdiem. Principā man viss ir skaidrs – nevajag bāzt knaģus tur, kur nevajag.

Tā, atgulies atpakaļ, rokas šeit. Gatava? Aiziet! Izšļūcu cauri pirmajām palmām un citiem zaļumiem, un tad jau lidinos virs koku galiem – tieši tā kā satiktais jaunietis stāstīja. Ir jau drusku bailīgi, bet kopumā – labais! Rāpjamies uz nākamo posmu. Nu jau braucu kā lielais, izvelku fotoaparātu un mazliet pafilmēju.

Pie kāda ceturtā posma puisis man saka – ir iespējas šito gabalu nošļūkt kopā ar mani – supersievietes vai taureņa pozā. Nu, stāsti. Viņš apstāsta un es šim maršrutam izvēlos supersievieti – tu ar kājām apķeries ap instruktoru un izplešot rokas laidies tādā guļus pozīcijā. Yay, lieliski! Vēl pēc pāris posmiem otrs instruktors prasa, vai esmu gatava taurenim. Nu, jāpamēģina ir. Tas ir tā. Tu iekaries, instruktors paceļ tavas kājas gaisā, tad tev jāatlaiž rokas uz leju. Un tādā pozā – ar kājām gaisā arī jāšļūc visu gabalu. Nopriecājos, ka šodien brokastīs esmu apēdusi vien kaltētu kanēļmaizīti.

Kājas gaisā vēl ir nekas, bet mans prāts nelaiž vaļā rokas. „Atslābinies, open, open, open” instruktors pavēl. Tiklīdz esmu palaidusi vaļā rokas, laikam lai es nepārdomātu, šis uzreiz arī uzsāk braucienu. Man skrien virsū viss pēc kārtas – palmas, mākoņi, kalni un visi sastājušies otrādāk. Man šķiet, ka no šausmām esmu aizmirsusi elpot. Esmu piesējusi pie vidukļa fotoaparātu filmēšanas režīmā. Pēc tam, noskatoties video, saprotu, ka taureņa lidojums ilga vien nepilnu minūti, bet man tā likās kā mūžība. Ar patiesu atvieglojumu otrā galā nostājos ar galvu uz augšu. Ja taureņiem katru reizi kaut kas šitāds jāpiedzīvo lidojot, es pilnīgi noteikti negribētu būt taurenis. Video ir briesmīgas kvalitātes, bet tas nodod sajūtas, tāpēc atļaujos to tomēr arī šeit ielikt.

Pēdējās reizes braucu atkal normālā veidā, pietiek man te supersievietes un tauriņi. Nonākot galā, noņemu ķiveri un pieņemu, ka izskatos satriecoši – visi mati salipuši sviedrainās šķipsnās, krekliņu var izžmiegt, seja sarkana. Bet acis spīd. Cita sieviete, pametusi acis manā virzienā, nosaka tikai vienu vārdu: „adrenalīns”. Jā, laikam tas pie vainas un es tagad izskatos tieši kā tas puisis pirmīt.

Tāda apgarota turpinu soļot uz priekšu un drīz vien nonāku pie dzeltena pārcēlājvagoniņa, kas aizved uz otru ielejas pusi, kur var aplūkot ūdenskritumus. Vai nekādi citādi pie tiem nevar piekļūt, gribu noskaidrot. Nē, nevarot, lai tik sēžoties iekšā. Cik maksā? Nu teorētiski 4 dolārus (nesapratu vienā vai abos virzienos), bet pārcēlājs tik met ar roku – braucam. Nu labi, braucam. Melnīgsnējais pavadonis visu ceļu koķetē un zelē bambusa mietu. Galā nonākot viņš grib zināt, vai es peldēšos ūdenskritumos. Saku, ka nav plānots. A žēl, tas esot reāli forši.

Sāku kāpt lejā pa vienu no taciņām, kas savā ceļā sola sešus ūdenskritumus. Šaurā taciņa vijas caur džungļiem, eju viena un klausos džungļu skaņās. Dzīvību gan te īpaši neredz – vien dažus taureņus, putnus un lielas, sarkanas skudras. Pēc krietna kāpiena lejup, nonāku pie pirmā ūdenskrituma – nav nekāda Niagāra, bet tāpat smuki. Apsēžos brīdi atpūsties un, lai arī neesmu ornitologs, esmu diezgan pārliecināta, ka man garām pazibēja divi kolibri. Bet varbūt tikai rēgojās. Atpūtusies, dodos tālāk. Pie viena no kritumiem ļaudis tiešām peldas, pataustu ūdeni – diezgan silts. Man jau arī kārojas, bet ātri izlamāju sevi – nez vai man tagad, tikko pēc potes, vajadzīgs kāds plaušu karsonītis.

Krietni izstaigājusies, sāku kāpienu atpakaļ. Pulkstenis ir divi un man ir pilnīgi skaidrs, ka uz autobusu trijos nepaspēšu, bet nu štrunts. Galvenais paspēt uz vagoniņu, kas aizved pāri ielejai. Atceros, ka mani brīdināja, ka tas kursē līdz noteiktam laikam, tikai, protams, esmu piemirsusi līdz kādam. Kad uzkāpju līdz augšai un māju pāri ielejai, ar atvieglojumu izdzirdu, kā iečīkstas trose un dzeltenais režģis šļūc pēc manis.

Otrā krastā puiši skatās uz mani un saka tikai vienu vārdu – nogurusi, vai ne. Laikam tiešām izskatos gana briesmīgi. Uzzinājusi, ka nākamā manis iecerētā atrakcija – taureņu un kolibri māja – veras ciet jau trijos, bet tagad ir 14:48, pateicos puišiem par vizināšanu (par skaistam acīm) un uzsāku garo atpakaļceļu. Mazliet jau žēl, ka neredzēšu lidoņus, bet nu ar taureņiem man šodien vajadzētu pietikt un arī kolibri, iespējams, esmu redzējusi. Tai brīdī, it kā lasīdams manas domas un mierinādams, tieši gar degunu noplivinās vēl viens kolibri – „jā, jā, ko brīnies, mēs šeit dzīvojam”. Nu re, tagad tiešām redzēju.

Esmu gājusi nedaudz vairāk kā minūtes piecas, kad dzirdu tuvojamies mašīnu. Tā nobremzē un šoferis piedāvā aizvest mani līdz ciematam. Raušos iekšā auto un sasveicinos ar pāri aizmugurē, kas šo „taksi” pasūtījuši. Uzmetu acis pulkstenim – līdz autobusam trijos ir nepilnas desmit minūtes. Bet, teorētiski – ja šoferis būs gana veikls un piestās kaut kur autobusa rajonā, es pat varētu paspēt. Braucot mašīnā apjaušu, ka atpakaļceļš ir daudz garāks nekā man šķita. Kad tuvojamies miestam, pāris šoferim prasa, vai viņš nevar aizvest līdz vietai, no kuras iet autobuss uz Kito. Yes. Piebraucam bez divām minūtēm trijos un es pieklājības pēc prasu, cik jāmaksā. Šoferis pieklājības pēc atbild, ka viens dolārs. Kolīdz esmu iekāpusi Kito autobusā un apsēdusies, tas uzsāk braukt. Kārtējais mazais medžiks.

Kad esmu mazliet atžirgusi, saprotu, ka šodien neko prātīgu neesmu ēdusi. Vēders nez kāpēc nav mierā ar šo situāciju. Domāju, kā risināt jautājumu, kad man ienāk prātā, ka vienkāršākais ceļš būtu tikt pie kāda banāna. Pēc brīža autobuss brauc caur mazu miestiņu un mēs uz mirkli piestājam tieši banānu veikaliņa priekšā. Saņemu nekaunību un piebakstu konduktoram – klau, nevari man pāris banānus nopirkt. Viņš izkāpj, izpēta sortimentu, tad pabļauj, vai man ēšanai vajagot. Citā valstī būtu kaut ko padomājusi, bet šeit šie dzeltenos (vai zaļos) augļus visbiežāk iegādājas cepšanai. Jā, jā, protams. Tad viņš paceļ krietnu ķekaru – vai šitie derēs. Jebkas man šobrīd derēs, dod tik šurp. Vēl viņš pārliecinās, ka piekrītu cenai – ķekars (vēlāk saskaitīju – 11 banāni) maksā 50 centus, joder!

Noēdusi gandrīz pusi no ķekara, varu jau mierīgāk izbaudīt ceļu. Vēlāk gan konstatēju, ka lielā ceļa baudītāja ir atslēgusies. Pamostos teju Kito autoostā un, redzēdama, ka viena no autobusa biedrenēm ņem taksi, piesakos kompānijā. Nonākusi mājās, pirmo apskauju dušu – arī drēbes nonāk turpat. Kad ierodas Džons, esmu jau mazliet atguvusies. Šodien neesmu spējīga uz nekādiem varoņdarbiem – vien tik, cik paspaidu datorpogas, apēdu Džona pagatavotās vakariņas un liekos slīpi.

PIRMAIS. Lidojums virs džungļiem un kolibri!

3. diena, 2014. gada 6. novembris

Izdevumi: