Kito – augstākā galvaspilsēta pasaulē

Par spīti pārgurumam Džetlegs vai kāds cits mūdzis mani pamodina nakts vidū. Nogurums pamatīgs, bet aizmigt nevari. Atlikušo nakts daļu dīdos pa mazo dīvāniņu, ik pa laikam pamostoties no kārtējā īsā murga, līdz logos kā atpestīšana parādās gaisma. Drīz jau no otras istabas parādās arī Hannes, un es varu celties augšā.

Drusku dzīvības manī iedveš laba kafija un brokastis. Jau pusastoņos izejam uz ielas – Hanness dodas strādāt, es – Kito lūkoties. Sēžu sabiedriskajā transportā, kas šeit maksā 0,25 USD (vispār Ekvadorā tiek lietoti ASV dolāri), un esmu apkampusi savu mazo mugursomu. Jauno draugu – glauno fotoaparātu, šodien esmu atstājusi mājās pie Hannesa. Arī dokumentus un naudu. Arī gredzenus un auskarus. Hannes tikai nosmējās, ka teicu, ka tie man tādi lēti sudraba karekļi – rotaslietas raida signālus par zināmu statusu un relatīvas bagātības klātesamību. Vakardienas Hannesa stāsti par to, ka viņš aplaupīts gan astoņos no rīta ļaužu pilna tirdzniecības centra priekšā, gan vakarā, kad netālu no dzīvesvietas apstājusies mašīna, no kuras izkāpuši divi pistoļoti jaunieši un palūguši viņa somu, mani nav īpaši uzmundrinājuši. Tagad katrs blakussēdētājs izskatās pēc rūdīta recidīvista. Tāpat Hannes man ir piekodinājis ar nevienu nerunāt, līdz tieku līdz vecpilsētai un arī neņemt bukletus – tie varot būt apsmidzināti ar narkotikām. Arī street food ēstuvēs viņš neiesaka ieturēties – šejienes baktērijas uz mūsu reģiona vēderiem mēdzot iedarboties īpaši sekmīgi. Man, protams, ir nelielas aizdomas, ka Hannes pārspīlē, bet vados pēc principa, ka lieka piesardzība šeit nekaitēs.

Uzelpoju, kad tieku ārā no autobusa un varu soļot savā nodabā. Kito vēsturiskais centrs ir skaists – vecas baznīcas uz katra stūra, šauras ieliņas mijas ar laukumiem, daudz kafejnīcu un mīlīgu veikaliņu. Pašlaik gan vairums vēl ir ciet, ir pārāk agrs. Tomēr pēc īsas pastaigas man izdodas atrast vienkopus labu kafiju, internetu un labierīcības. Tad nu pavadu pāris stundas internetā, iepazīstinot Jūs ar saviem nākotnes plāniem. Vēlreiz liels paldies visiem par atbalstu, atsaucību, līdzi jušanu, ieteikumiem un kontaktiem.

Tad dodos tālākā pilsētas apskates tūrē un nonāku līdz šejienes Bazilikai. Daudzas tādas ir aplūkotas no ārpuses, bet līdz šim nevienā nebiju uzrāpusies pa šaurām, stāvām kāpnītēm zvanu tornī vai pastaigājusies pa trošu tiltiņam līdzīgu veidojumu, kas uzbūvēts virs katedrāles griestiem. Drusku jau bija sajūta, ka Dievam pa galvu staigāju.

Neticami veiksmīgi izdodas atrisināt arī visus praktiskos jautājumus – tikt pie vietējā telefona numura un interneta pieslēguma, pretiedeguma krēma un vairākām pārejām šejienes elektrības kontaktiem. Blakus katedrālei atrodas dīvains veselības centrs, kas atvērts uz divām stundām, bet tur man izdodas noskaidrot, kur šajā pilsētā var tikt pie Dzeltenā drudža potēm. Latvijā man to neizdevās nokārtot dēļ tikko veiktā antibiotiku kursa, bet nu jau varētu uzņemt kādu vakcīnu. Vienu brīdi pat cīņas karstumā gandrīz jau skrienu potēties, bet tad nomierinos. Galu galā – es atrodos pasaulē visauGstākajā galvaspilsētā – teju 3000 metrus virs jūras līmeņa. Vajag ķermenim iedot vismaz vienu dienu aklimatizācijai, arī pusgulētā nakts nepalīdz. Un jā, nez vai mani kāds potēs bez dokumentu klātesamības.

Vienu no jaukākajiem dienas pārsteigumiem man sagādā GPS. Līdz šim tas bija sajucis prātā un nerādīja nevienu slēpni (un es biju iekopējusi 46 iekš Kito, joder). Pāris dienas par to ne pa jokam pukojos, bet šodien, uz dullo spaidot pogas aparātā, izdevās mazos neliešus sameklēt. Ja sāku iet viena virzienā, kad sapratu, kāpēc mans laika ziņu kanāls, kuru datorā vēroju jau pāris nedēļas, katru dienu ziņoja par lietu un negaisu Kito. Saules pielietās debesis pēkšņi kļuvušas pelēkmelnas un pirms pāris stundām pirktais pretiedeguma krēms šobrīd izklausās pēc izsmiekla. Hannes arī šejienes laiku aprakstīja ar teicienu – „nav vērts uztraukties, ja tev nepatīk, kāds šobrīd ir laiks, jo tas tūlīt mainīsies”.

Lietus nāk arvien tuvāk un es sāku raudzīties pēc vietas, kur varētu dabūt pusdienas un internetu. Tomēr izskatās, ka tas ir visai nereāls pasākums. Ja izskatās pēc labas ēstuves (kur ieturas vietējie), tad tur nav internets. Ja ir internets, tad vieta tukša vai tajā dirn pāris tūristi. Beigās lietus sākas un atrisina manu dilemmu – pirmās smagās lāses iedzen tajā vietā, kas pirmā patrāpās pa ceļam. „Venga, venga”, saimniece mani ātri nosēdina un nevis jautā – vai es ko dzeršu, bet uzreiz nostāda izvēles priekšā – apelsīnu, ābolu vai tomātu dzērienu. Samulsumā nosaku „apelsīnu” un apsēžos. Ko es ēdīšot? Nu, to pašu ko jaunieši pie blakus galdiņa, izskatās garšīgi. Jā, tie esot rīsi ar jūras veltēm, „muy rico”. Pirms rīsiem, saimniece man bez prasīšanas vēl noliek priekšā kārtīgu zupas šķīvi, bet pēc sāļajiem ēdieniem seko mazs šķīvītis ar banānu ripiņām. Jāpiebilst, ka banāni te garšo nereāli citādāk. Kad knapi pieceļos kājās pēc krietnās izēšanās, tad gandrīz nokrītu atpakaļ, kad saimniece man paziņo rēķinu – 2 dolāri. Joder, lieliski! Saprotu, ka tikko esmu paēdusi vietā, kurā Hannes sirsnīgi neiesaka ieturēties, bet gan jau „Sitija to sagremos”.

Lietus joprojām plosās Kito ielās, tāpēc nolemju izpildīt otro uzdevumu – atrast internetu. Dodos atpakaļ uz tūristu galu un par tādu pašu naudu – 2 dolāriem – pasūtu nelielu kafiju. Bet grēks žēloties – kapučīno ir putīgs, kanēlīgs un visādi citādi tāds kā vajag. Šajā pasaules malā viņi šo to saprot no kafijas.

Lietus nepārstāj līt un es rakstīt. Beigās abi esam tikuši galā un es izeju naksnīgajās Kito ielās. Šeit tumsa nav jaunatnes draugs – jācenšas tikt iespējami ātrāk pie Hannesa. Aizeju līdz autobusa pieturai, kur izkāpu no rīta, un kāpju iekšā pretējā (māju) virzienā braucošā. Tomēr pēc kāda laika man sāk rasties pamatotas aizdomas, ka virziens ir pareizs, bet maršruts nē. Par spīti riskam, izvelku gps un ieskatos kartē. Kā tad, braucu pa citu, paralēlo ielu. Lecu laukā un domāju, ko darīt. Līdz Hannesa dzīvoklim ir nepilni divi kilometri, citā situācijā mierīgi aizčāpotu kājām. Tomēr rajons ir patumšs un nolemju, ka nebūtu īpaši skaisti pirmajā dienā iekulties nepatikšanās un noķeru taksometru, kas mani par pusotru dolāru aizved līdz Hannesa dzīvokļa durvīm.

Hannes ir mājās un paņēmuši manu somu, dodamies ielās. Hannes atvainojas, ka darba dēļ nevar mani šobrīd ilgāk izmitināt, bet man nav nekādu iebildumu pārmaiņas pēc pārnakšņot hostelī – gribu izgulēties ērtā gultā un arī interneta klātbūtne man ir gana svarīgs aspekts. Aizejam līdz Hannesa ieteiktam hostelim (8 USD par nakti), nolieku tur lielo somu un mēs aizdodamies vakariņās uz netālu ķīniešu restorānu. Rajons, kur atrodas mans hostelis, ir pilnīgi cita pasaule – te mudž no krodziņiem un viesnīcām, par spīti darbadienas vakaram skan skaļa mūzika un ļaudis svin dzīvi. Hmm, izskatās pēc vietas, kur varētu pavadīt Rūtas dienu :).

PIRMAIS. Bez ekscesiem izdzīvota pirmā diena DA!

1. diena, 2014. gada 4. novembris

Izdevumi:

Vakar neieliku nekādus paskaidrojumus pie izdevumu sadaļas, tagad labojos.
* „Tālais transports” nozīmē izdevumus par pārvietošanos starp valstīm, pilsētām, uz un no lidostas. Pilsētas transports ir pilsētas transports :). Proviants ietver visus ēšanas un dzeršanas izdevumus. Naktsmītnes – skaidrs. Izklaide ir muzeju ieejas biļetes, atrakcijas, ekskursijas utt. Citi ir viss pārējais.
** Vēl jāpiebilst, ka pirmās dienas jaunā valstī parasti prasa nedaudz lielākus izdevumus – piemēram, šodien nopirktā sim karte kalpos visam ceļojumam pa Ekvadoru, bet pretiedeguma krēms, cerams, vēl ilgākam laikam.