Kalnu karaliene Datka jeb atvadas Stānām

Stāsti

No Ošas uz Kirgzstānas galvaspilsētu Biškeku lidosim ar lidmašīnu. Tas ir vien pārdesmit dolārus dārgāks prieks nekā zemes transports, toties desmit stundu vietā ceļā pavadīsim pāris. Ļaudis stāsta, ka kalnu pārejā jau ceļu klājot sniegs, un tur var gadīties iestrēgt. Mums galīgi neder kaut kur iestrēgt, jo jau rīt lidojam mājās. Un šo lidojumu mēs pilnīgi noteikti negribam nokavēt.

Jau rīta agrumā esam lidostā un minūtēs desmit nonākam pie vārtiem. Lai gan esam atbraukuši vien 40 minūtes pirms lidojuma, tāpat mazliet sanāk pagaidīt. Kamēr es cenšos noķert miegu aiz astes, dzirdu, ka blakus sēdošā meitene uzsāk sarunu ar Ivaru. Sākumā ir tradicionālie “where-are-you-from” un “what-are-you-doing-here”, bet pamazām saruna sāk kļūt interesantāka un mans miegs aizmūk. Meitene perfekti runā angliski, kas šajās valstīs vietējo vidū nav izplatīta parādība. Arī viņas teiktais izklausās dikti prātīgi. Ziņkārīgi pabāžu galvu garām Ivaram un palūkojos uz meiteni. Ne tikai gudra, bet arī smuka.

Aidana šeit bijusi uz kāzām (kāds brīnums). Izprecināta viņas 20 gadīgā māsīca un pašai attiecīgi nācies uzklausīt pārmetumu jūru par to, ka viņa savos 23 vēl nav paspējusi nokārtot šo jautājumu. Pļāpājot ar feino meiteni iekāpjam lidmašīnā un sarunājam, ka uz pilsētu brauksim ar kopīgu taksi. Aidanai taksi tāpat izdosies sarunāt lētāk nekā mums, diviem tūristiem, attiecīgi vienojamies ar Ivaru, ka uzsauksim meitenei braucienu. Win-win.

Taksī turpinām sarunas, ir ļoti interesanti. Paralēli makroekonomikas studijām meitene piestrādā vēl divos darbos. Diemžēl arī šodien viņai jāstrādā, citādi Aidana labprāt pievienotos mums un parādītu pilsētu. Vēl viens bonusiņš meitenei tiek par mūsu raksturojumu – jūs esat draugi, kas vienkārši ceļo kopā, vai ne? Aleluja, pirmais nejauši sastaptais vietējais cilvēks Stānās, kas nedomā klišejās.

Brokastīm viņai laiks atrodas un mēs piestājam pie vietas, kas vietējo vidū slavena ar diviem faktoriem – šejienes šefpavārs saņemot 6000 dolāru algu un šeit pēc ēdiena tiek izsniegtas Orbit košļenes. Bet, protams, galvenais – šeit labi gatavo, par ko pārliecināmies arī mēs. Aidana rīta agrumā neskādē boršču, bet mēs paņemam pankūkas, jo kaut ko tādu neesam šī ceļojuma laikā vēl ēduši. Uzzinājusi, ka mums šodien nekādu dižo plānu nav, Aidana ierosina mums apmeklēt filmu “Kurmandžan Datka – kalnu karaliene”. Būšot ar krievu titriem, bet katram gadījumam viņa īsumā izstāsta arī sižetu. Nesen iznākusī filma ir par kirgīzu tautas vēsturi un balstīta patiesos notikumos. Solāmies apsvērt šo iespēju.

Pēc brokastīm Aidana paņem mūs uz izbrīnu un samaksā rēķinu. Mēs cīnāmies pretim, bet viņa ir uzstājīgāka – nekādā gadījumā, jūs esat viesi. Beigās mēs padodamies. “Smuka, gudra un vēl dāsna”, es tikai nosaku un neticīgi nogrozu galvu.

Ivars palīdz aiznest līdz pieturai Aidanas somu un latviski brīnās, ka tā esot smaga pēc vella – savi kilogrami 15 noteikti. Pat Ivars to var pastiept ar grūtībām, bet smalkajai meitenei tā ir teju neiespējamā misija. Nepakautrējāmies pajautāt – kas somā. Tā kā Aidanas vecāki nav tikuši uz kāzām, tad viņiem sadoti līdzi rīsi un gaļa – lai uztaisa par godu kāzām plovu savās mājās.

Pateikušies brīnišķīgajai meitenei par kompāniju, dodamies meklēt mūsu hosteli. Ielu atrodam ātri, bet netiekam gudri, uz kuru pusi jādodas. Sākam iet pēc Intuīcijas, bet tad saprotam, ka ejam pieaugošu numuru secībā, bet mums vajadzīgs mazāks. Aizejam krietnu gabalu uz otru pusi. Tur arī neko nevaram atrast un, pārlasījuši uzmanīgāk hosteļa aprakstu, saprotam, ka esam gājuši uz ciparu, kas ir dzīvokļa numurs, nevis adrese. Tāds sīkums kā adrese nav norādīts vispār. Arī telefonu nejauceņi neceļ. Beidzot, zvanot trešo reizi, tomēr hosteļa darbinieki atbild un uzzinām, ka pirmajā reizē bijām aizgājuši pareizi – gandrīz līdz nepieciešamajai vietai. Fū, es jau domāju, vai tiešām tā Intuīcija mūs šitā uzmestu.

Arī šis hostelis iekārtots daudzdzīvokļu mājas dzīvoklī un norādes ir teju nemanāmas. Šeit, lai brauktu ar liftu, jāpieliek elektroniska karte pie… krāsā ieskrāpēta kvadrāta blakus lifta durvīm. Bet mēs jau vairs reti par ko šeit brīnāmies.

Mazliet atvilkuši elpu, dodamies uz tirgu. Ir pēdējā diena – gribam nopirkt šo to mājiniekiem un vēl pēdējo reizi pabaudīt šejienes bazāru kolorīto atmosfēru. Manuprāt, operatīvi (Ivaraprāt, briesmīgi ilgi) iepērkamies, tad drusku paklīstam tāpat. Vienā no rindām pārdevēji fasē nelielos iepakojumos tādas kā mazas kafijas pupiņas jeb spiriņas. “Kas tas tāds?”, mums viss jāzina. Tas esot tabakas radinieks, jālieto līdzīgi snusam. “Gribi pamēģināt?”, pārdevējs prasa Ivaram. Ivars grib un šis viņam ieber saujā nedaudz graudiņus. “A man?”, jautāju. “Tev nedrīkst, no šitā var sareibt”. Superīgi. Neredzu nevienu iemeslu, kāpēc Ivaram drīkstētu sareibt galva, bet man nedrīkstētu. Labi, es arī tieku pie “devas”, tikai man piešķir mazāku dozu. Aizbāžam mantu aiz apakšlūpas un ejam prom. “Tikai neturiet ilgāk par minūti”, pārdevējs piekodina. Ivars izšpļauj jau ātrāk, jo masa sāk dedzināt. Es noturu aptuveni minūti. Jā, ir sajūta kā pēc 50 gramiem šņabja. Minūtes piecas kājas ir mazliet vieglākas, pēc tam viss pāriet.

Iešaujam pietirgus stalovajā kaut ko apēst un atkal mūs uzrunā pankūkas – šodien būs pankūku diena, labi. Tad paņemam taksi līdz Ļeņina piemineklim, lai varu atrast vienu slēpni un atzīmēties Kirgizstānā. Ivaram šī nodarbe nešķiet diez ko saprātīga, bet ceļojot dažreiz nākas paiet solīti pretī otra interesēm. Vispār kopumā mums reti sanāk meklēt kompromisus, jo pārsvarā piekrītam viens otra viedoklim. Slēpni šoreiz atrodu ātri un tur negaidīti varu savākt veselus četrus “trackables”. Tad esam nopelnījuši labu kafiju – galvaspilsētās atsevišķās vietās tādu var atrast.

Vakaru (un arī ceļojumu) noslēdzam ar Aidanas ieteikto filmu. Vispār mēs par ceļojuma kulmināciju uzskatām vakardienas rāpšanos, bet šodiena ir vairāk kā tāds epilogs, izskaņa. Un filma precīzi atbilst šādam mērķim. Sižetu gan Jums nestāstīšu, lai būtu interesantāk skatīties. Vien varu piebilst, ka tā ir vizuāli izcili skaista, operatoram lielais žetons. Un arī ar spēcīgu stāstu, iedod sajūtu par šejienes vēstures notikumiem un personībām tajā. Noskatieties, sapratīsiet (še jums treileris). Bet mēs gan gulēt – pēc četrām stundām mums jāceļas, lai dotos mājup, uz Rīgu.

3 komentāru

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.