Paēduši brokastis, atgriežamies savā jurtā un ielienam zem segām pasildīties – mums ir stunda laika līdz ekskursijai. Franču pensionāru gide bija padzirdējusi, ka mēs arī gribam apskatīt Aidara ezeru, un esam uzaicināti pievienoties viņu autobusam. Guļam, skatāmies griestos un uz citām jurtām, kuras rēgojas pa atvērtajām durvīm. Ivars stāsta kādu no daudzajiem ceļa stāstiem. Tāda laiska rīta atmosfēra, brīdis, kuru gribas iekonservēt vēlākam.
Ezers ir skaists. Vakar, kad lidojām garām, mums tas šķita izžuvis un nemīlīgs. Bet šodien, kad mierīgi varam paieties gar krastu, tas rādās citā noskaņojumā. Smiltis ezera seklajā ūdenī atgādina jūras rakstu. Malā piestājusi zvejas laiva, mums šodien pusdienās būs zivis. Un labi, ka tā. Ivars apgalvo, ka plovu kādu laiku neēdīs, viņam kopumā apnikusi šī reģiona tradicionālā pārtika. Man vēl tik traki nav, bet pret pārmaiņām ēdienkartē (un zivs nav ēsta veselu mūžību) neiebilstu.
Pusdienās mēs atkal tiekam piesēdināti pie šoferiem. Kā Ivars smejas, mēs esam tādi puscilvēki. It kā ārzemnieki, bet runājam krieviski un esam no bijušās savienības, tātad tomēr mazliet savējie. Mūsu vakardienas šoferis, kuru esam iesaukuši par IQ60, tomēr ir atbraucis. Paēduši pusdienas, atvadījušies no frančiem un īpaši silti no šoferiem, dodamies atceļā.
Šoreiz priekšā sēž Ivars, man ir par kapeiku mierīgāk. Pirmo ceļa pusi šoferis brauc neraksturīgi lēni, mēs jau sākam izvirzīt teoriju, ka viņš zina, ka šādi mēs nokavēsim vienīgo autobusu un būsim spiesti izmatot viņa pakalpojumus arī nākamajam ceļa gabalam. Tomēr otro pusi šis atkal lido, taurē, bļaustās. Es pie sevis klusībā skaitu līdz galam atlikušos kilometrus un esmu ļoti priecīga tikt prom no šīs mašīnas un tās vadītāja. Nākamais taksists mums jau šķiet kā debesu dāvana – mierīgi tiekam līdz nākamai pilsētai. Atlicis vien pēdējais posms līdz Bukhārai. Nevienu autobusu tuvumā nemana un, nokaulējuši taksi līdz 20 000, gaidām vēl divus pasažierus. Gaidām un gaidām, gaidām un gaidām. Pēc vairāk kā pusstundas sagaidām un dodamies ceļā. Šis taksists mums atgādina mūsu IQ60. Tik traks viņš nav, bet vizuālais izskats un uzvedība ir līdzīga. Varbūt esam pārāk noguruši no tālā ceļa, bet Bukhārā nonākam viegli nokaitināti. Kad taksists, vezdams mūs kopā ar vēl 2 pasažieriem uz centru par salīdzinoši lielu naudu, pa ceļam apstājas un sāk kārtot kaut kādas savas pasta darīšanas, neesmu tālu, lai sakliegtu uz viņu. Tā vietā nervozi dauzu ar tukšu ūdens pudeli pa auto paneli un saku, ka viņš mūs varētu izlaist tepat, gan jau kāds cits mūs ar prieku aizvedīs. Galā viņš mūs aizved un atkal ar prieku izveļamies no mašīnas.
Tomēr ārā nekāds prieks nav. Ir sākusies smilšu vētra – pilsēta ir putekļu pilna, auksta un vējaina. Mūsu vecā viesnīca, kurā saimnieks mums laipni ļāva paturēt istabu, kamēr bijām projām, sagaida kā veca draudzene. Nevaram nobrīnīties, cik ātri ceļojot veidojas mazās rutīnas – vieta, kur ejam dzert kafiju, ierasta istaba, veikals, bārs, pārdevējs. Arī šoreiz, ieejot istabā, pārņem maza māju sajūta. Ielienam dušā un internetā – dzīve atkal kļūst krāsaina. Kad tiekam pie pirmās pa īstam garšīgās kafijas Stānās, ir pavisam labi. Bijām nolēmuši meklēt jaunu vakariņu vietu, bet tā kā ārā līst, cilpojam vien uz jau zināmo. Tur, reizes trīs pazūdot elektrībai, ieturam viduvējas vakariņas. Bet paēduši esam un atkal priecājamies pēc pastaigas lietū nonākt savā siltajā mājvietā. It kā nāk miegs, tomēr nakti pavadām knosoties – kafija kombinācijā ar zaļo tēju nav gudra rīcība pirms miega. Šņabis un vēsā jurta bija labāka izvēle.
***
No rīta atkal pār Bukhāru ir zilas debesis, tomēr ārā ir ļoti auksti. Drebinoties paēdam brokastis, aizejam garšīgajā kafijā un tad šķiramies. Ivaram ir sarunāta skype darba intervija, es dodos sameklēt pastmarkas un paklaiņot pa pilsētu. Klīstu pa šaurajām ieliņām ārpus pilsētas takām, līdz man piesitas kāds interesents. Šai brīdī esmu ceļā uz kādu celtni, kuru aplūkot man ieteica vietējie bomzīši. Tomēr īsti neuztvēru, kā ēku sauc, tāpēc arī nevaru precīzi paskaidrot interesentam, kurp dodos – saku tikai, ka uz vēsturisku vietu. Jā, viņš zinot, parādīšot. Tās ir tādas situācijas, kad gribi tikt vaļā, bet vienīgais ceļš un pašaurās ielas šo procesu sarežģī. Man jau nav iebildumu patērgāt, bet eksemplārs runā ļoti interesanti. Viņa runa pamatā sastāv no vārda “ļorelī” vai kaut kā tamlīdzīga.
– Ar ko tu nodarbojies, ļorelī?
– Ar reklāmu. (Šo terminu cilvēki parasti saprot labāk kā mārketings vai, nedod dievs, sabiedriskās attiecības).
– Vai ku ļorelī, es arī filmēju ļorelī.
– Vai esi precējusies ļolerī?
– Jā, protams.
Šādi varētu turpināt diezgan ilgi. Tomēr bija jautājumi, kas sastāvēja tikai no vārda “ļorelī” jautājošā izteiksmē, bet uz to es īsti nezināju, ko atbildēt. Soļojam jau krietnu laiku un sāku nervozēt, jo pēc 15 minūtēm man jābūt atpakaļ centrā pie Ivara. Man ir aizdoma, ka Ļorelī mani ved uz pavisam citu vietu, man jau ir gluži vienalga, kas tā būs. Iznākam uz liela ceļa un šis ar lielu lepnumu norāda uz mazu mauzoleju – esam ieradušies. Pieklājības pēc nobildēju to un uz ātrāko nesos atpakaļ centra virzienā.
Esmu tieši norunātajā laikā, Ivaram tikko beigusies intervija un, iedzēruši vēl pa kafijai, dodamies sakrāmēt somas – mums jāatbrīvo viesnīcas istaba. Pavirši pārlasot tviterlentu, uzskrienu rakstam par Ivaru – tik jocīgi nejauši lasīt interviju ar cilvēku, kas sēž pretim. Izlasījusi interviju konstatēju, ka velti laiku neesam tērējuši. Lai arī esam pazīstami dažas dienas, neko jaunu no raksta neuzzināju. Kas laikam labi.
Sakravājušies dodamies uz pēdējo avantūru šajā pilsētā – esam nolēmuši izbaudīt pirts procedūru. Tā ilgst vien stundu un ir padārga – 60 000 no galviņas. Kad ietīti plānā paladziņā sēžam viegli siltā telpā, domājam, vai esam gudri rīkojušies – pat sasildīties nedabūsim. Kad drusku esam uzsiluši, melnīgsnēji puiši mūs pa vienam aicina blakus istabā un, uzgāzuši uz galvas ūdens bļodu, liek apgulties uz akmeņiem tupat kopējā telpā. Pēdējais kaunuma piesedzējs – slapjais paladziņš tiek atstāts tikai pašam dibengalam – pārējais ķermenis tiek ziepēts, lauzts, masēts un citādi mocīts. Drusku kut, bet sajūta ir laba. Kad atskan pavēle apgriezties uz muguras, ir jau vienalga. Ne pirmās, ne pēdējās krūtis, ko masieris izpētījis – tāds darbs nabadziņam. Pēc mazgāšanas-masāžas procedūras darbinieks vēl ieziež muguras augšdaļu un plecus ar rīvētu ingveru un medu, tad nosūta atpakaļ pasildīties pirts telpā. Tur, kur iepriekš šķita pavēsi, tagad ir karsti. Ingvers burtiski dedzina muguru, man ir sajūta, ka tā būs spilgti sarkana vēl krietnu laiku. Tomēr tā nav – kolīdz kodīgā masa tiek noskalota, paliek vien patīkams siltums. Saģērbjamies, dzeram tēju un konstatējam, ka esam tīri priecīgi par šo mazo piedzīvojumu.
Tagad esam gatavi pusdienvakariņām. Ļaujam mūsu Intuīcijai B aizvest uz klusu jumta terasi. Pūš viegls vējš, bet saulīte ir pārāka. Sēžam satinušies jakās, pirts un saules labsajūtā pievēruši acis, malkojam tēju un klausāmies tālās mūzikas skaņās, ko atpūš vējš. Runājam maz. Gribas klusēt un atkal iekonservēt mirkļa sajūtu.
