Bukhāra – padomijas nesabojātā pilsēta

Stāsti

Izejam uz ielas un mūs apņem aukstums. Zēģelē vējš un ir nevis auksti, bet auksti, auksti. Tomēr varonīgi aizejam līdz restorānam blakus mošejām, lai konstatētu, ka tas ir ciet. Citā blakus esošā iestādījumā, kas neizskatās īpaši omulīgs, redz vien tūristu sejas. Toties no pretējā parka skan skaļa mūzika, tur kaut kas notiek. Aizejam joka pēc paskatīties. Izrādās, kāds šejienes valdības čiekurs svin kāzas un šeit sapulcējusies aptuveni puse pilsētas. Dodamies tālāk un spriežam – vai doties ēst uz tūristu pilno ēstuvi vai meklēt citas iespējas. Beigās apturam taksi un prasām – vai vēl ir vaļā kāda vieta, kur var dabūt pirmklasīgu šašliku. Protams, kam mēs prasot, lai tik lecot iekšā.

Brīdī, kad esam izbraukuši cauri visai pilsētai un apkārt redzamas vien tumšas mājas, saku Ivaram, ka pirmo reizi šajā ceļojumā jūtos labi, ka neesmu viena. Tomēr raizes ir nevienā – pavisam drīz piestājam pie pavisam autentiska uzbeku iestādījuma, kur sēd tikai vietējie un ēd šašliku. To pasūtam arī mēs. Pirmā zorte ir pa pirmo, otrais variants nav tik izcils, bet kopumā esam apmierināti ar savu izvēli. Ieturējušies dodamies atpakaļ uz viesnīcu, vēl mirkli pavakarējam, konstatējot pirmo būtisko ieradumu atšķirību – Ivars ir cīrulis, bet es miega pūce.

No rīta, kad pūce atver acis, pa durvīm ir ienācis jau pilnībā pamodies un pabrokastojis cīrulis. Lēnām arī es rāpjos ārā no migas un izpildu visus rīta rituālus. Esam nosprieduši, ka Samarkandā visu, ko vēlējāmies apskatīt jau aplūkojām, un šodien dosimies uz Bukharu.

Pirms 11 esam dzelzceļa stacijā un Ivaram nepaiet ne minūtes 20 rindā, līdz stacijas vienīgā kasiere pārdod mūsu biļetes. Līdz vilcienam vēl vairāk kā stunda un gribam stacijā padzert kafiju un kaut ko apēst. Vienīgā bufete pagaidām ir ciet. Kad to atver, paņemam pāris samsas un olas. Un kafiju. Kad to atnes, krūzītei teju dibenu var redzēt. Man ko līdzīgu ir gadījies baudīt darbā, kad kafijas aparāts netīšām kafijas pagatavošanas vietā ir ieslēdzis automāta skalošanas funkciju. Šis rezultāts ir pat vēl pārāks, piedevām ar cukuru. Ivars, lai ātrāk aizmirstu šo neatkārtojamo garšu, aši nopērk Snickers. Piedevām no bufetes mūs izmet, jo pienāk kāds vilciens, un bufetniekam jāskrien uz perona tirgot atbraukušajiem pīrādziņi.

Drīz jau klāt ir mūsu vilciens un iekārtojušies mēģinām pasnaust. Man tas izdodas tīri labi, jo sēžu loga pusē, bet Ivaram, kurš sēž pie ejas, visu laiku jāuzņem divu mazu bērnu uzbrukums. Viņi drasē pa vagonu šurpu turpu bez apstājas, katru reizi garām skrienot uzkāpjot Ivaram uz kājas vai uzsitot pa roku. Un visu laiku kliedzot. Vēlāk Ivars atzīstas, ka nav bijis viegli atturēties no mazo nejauceņu iekaustīšanas.

Ap pusčetriem esam Bukhārā un kopā ar kādu ceļabiedru no Beļģijas paņemam taksi uz pilsētu. Tur, aplūkojuši pāris vietas, paliekam vienā gana glītā istabā par 20 dolāriem – šeit ir ērtas gultas un salīdzinoši ātrs internets. Istabu sarunājam ar atlaidi – mums to piešķir kā latviešiem – viesnīcas džeks atzīst, ka viņam ir sajūta, ka esam pa pusei savējie. Iekārtojamies un dodamies pilsētas apskatē.

Mums šeit reāli patīk. Klīstam pa šaurām un senām ieliņām, ieskatāmies vietējā fotogrāfa galerijā. Pat suvenīri šeit ir gaumīgi. Klaiņojuši līdz rietam, iegriežamies iedzert kafiju – gribas noskalot atmiņas par rīta žļurgu. Viesmīlis apsola, ka šeit būšot labākā kafija pilsētā. Cik nu labākā, bet dārgākā gan – samaksājam katrs 8000. Bet slikta nebija. Īpaši, ja ir, ar ko salīdzināt.

Esam aizklīduši patālu un man ir pilnīgi skaidrs, kurp jādodas. Ivars stājas ik pēc pārsimts metriem un visiem prasa ceļu. “Ei, nu beidz, uzticies taču savai intuīcijai”, saku Ivaram. Viņš iet, klusē, tad paziņo: “Intuīcija, bļeģ”. Un sāk rēkt. Man neatliek nekas cits kā pievienoties. Ir reizes un situācijas, kad pilnīgas muļķības var izraisīt neadekvātu jautrību. Zviedzam un ķiķinām par līdzīga līmeņa intelektuāliem jokiem līdz pat savam skvēram, kur atrodas mūsu hostelis. Vienā brīdī saprotam arī kāpēc mums tik ļoti patīk Bukhāra – pēc ilgiem laikiem esam vietā, kur nav padomju arhitektūras.

Iegriežamies hostelī pēc jakas, drusku iekrītam internetā, tad dodamies vakariņās. Es pasūtu klasisko šašliku, Ivars tiek pie cepta lagmana. Restorānā ir skaistas kristāla glāzes un, lai tās pielietotu, pasūtām 50 gramus šņabja. Lai arī vieta izskatās smalka, samaksājam ne pārāk daudz – katrs 19 000. Mājupceļā vēl piesēžam skvērā un apmaināmies ar dažiem stāstiem iz savas kaučsērfinga vēstures, tad dodamies atpakaļ uz viesnīcu un iegrimstam katrs savā interneta pasaulē.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.