Plovs un kumiss

Pamostos un cenšos saprast, kā jūtos. Šķiet, ka šņabis, komplektā ar kalnu gaisu, ir nācis man par labu. Ap desmitiem esmu sakravājusies un pie manām durvīm atkal klauvē pazīstamā sieviete. “Nu, kā gulējāt, vai nenosalāt, es tā par jums uztraucos”, viņa saka. Apgalvoju, ka viss bijis labi, un mēs dodamies ārā no grausta – es paēst brokastis, viņa – uz darbu. Šodien ir Skolotāju diena – svētki, un paredzams, ka uz funikulieri brauks daudz tautas.

Paēdusi es arī dodos augšup. Sēdeklis kratās un šūpojas, visa padarīšana izskatās savu laiku nokalpojusi un man ir diezgan neomulīgi. Tomēr viss notiek labi un drīz jau varu aplūkot apkaimi no augšas. Šeit gan augšā nav vietas, kur pastaigāties, tāpēc nolemju vismaz lejā no kalna norāpties pašas spēkiem. Drīz esmu atkal lejā un mana paziņa cenšas vienoties ar vienu no šejienes fotogrāfiem, lai viņš mani aizved līdz vēl vienam funikulierim, kas esot daudz augstāks. Par abiem virzieniem un manis pagaidīšanu esmu ar mieru maksāt ne vairāk kā 25 000, arī tas man jau šķiet par daudz. Labi, pēc 10 minūtēm brauksim.

Kavēju laiku, pļāpājot ar vakardienas paziņu. Viņa mani vakar sacienāja ar dažādiem pašas žāvētiem augļiem un promejot vēl piešķīra krājumus. Man kaut kā sagribējās viņai iedot mazliet naudas un atstāju pārdesmit dolārus ar tekstu, lai nopērk kaut ko meitai. Tagad viņa man atzīstas, ka, lai arī gribējusi tos paturēt par piemiņu, tomēr šorīt samainījusi uz somiem un atdevusi apkārtējiem savus parādus. Lai, arī labi.

Pēc stundas mans vedējs beidzot ir gatavs, tikai saka, ka 25 000 esot par maz. Nu es esmu dusmīga. Ko tad jūs teicāt, ka brauksim, esmu nogaidījusies un tagad šis atkal tirgojas. Nu, es esot saukusi savu cenu, viņš neesot teicis savējo. Ejiet visi no kurienes nākuši, paņemu somu un dodos uz ceļa pusi – gan jau kaut ko sarunāšu pati. Tai brīdī garām iet kāds kazahu pāris un šie ir ar mieru mani izvizināt par 25 000. Labi, braucam.

Pa ceļam kazahs lielās, ka precējies jau 30 gadus. “Mana klasesbiedrene. Ja pieskaita vēl skolas laiku, esam pazīstami jau vairāk kā 40 gadus.” Trīs bērnus jau apprecinājuši, vēl tikai palicis jaunākais dēls, kam pagaidām 18 gadu. Pēc diviem gadiem apprecinās arī to, tad būs miers. Latvijā viņam dienējis nelaiķa brālis – Liepājā. Vispār šeit katram otrajam kāds vai nu dienējis Latvijā vai kaut kur Padomju Savienībā dienējuši kopā ar latviešiem. Viņi ir visur, kā zināms.

Jā, otrs funikulieris ir cita lieta. Bailīgi tāpat, bet ceļš ir garš, skati vareni un zilais sēdeklis uzved virs 2000 metriem. Augšā ir auksts un vējains, īsu brīdi pafotografējusi, laižos atpakaļ. Brauciens ved virs milzīgām ābelēm, zem kurām sakritis ābolu paklājs – žēl noskatīties.

Kopā ar kazahiem atceļā piestājam manā šī rīta brokastu vietā. Kārtīgi izprašņājis viesmīli par ēdiena niansēm, kazahs pasūta mums zupu un šašliku. Pieēdamies un braucam uz netālo ūdenskrātuvi, pie kuras atrodas slavenākā vietējā viesnīca – Piramīda. Sākumā aizejam līdz ūdenim un kazahs prasa, vai esmu braukusi ar kuteri. Saku, ka ir gadījies. Viņa sieva gan neesot un kāpēc gan lai mēs neizmestu lociņu. Domāts – darīts. Sēžamies laivā un, skaļai uzbeku mūzikas skanot un šļakatām šķīstot uz visām pusēm, ļaujam mūs izvizināt.

Netīšām esam nonākuši arī pie viena slēpņa, tāpēc atceļā prasu, vai varu izmest nelielu lociņu. Kāpēc ne, iesim kopā. Skatos gps ierīcē un virzos uz slēpņa pusi. “Kas tev tur – dārgumu lāde paslēpta, vai?” kazahs joko un saku, ka gandrīz tā arī ir. Tā kā man nākas meklēt slēpni viņu klātbūtnē (kas gan izdodas ar pirmo piegājienu), tad īsumā apgaismoju kazahus, kas ir geokešings. Un kas no tā, ka jūs kaut ko atrodat un reģistrējat internetā, vai par to var dabūt naudu, viņi interesējas. Nē, var dabūt skaistus skatus un prieku.

Iztaujājuši mani par plāniem un uzzinājuši, ka man tādu īsti nav, viņi piedāvā par tādu pašu naudu, kā esmu nakšņojusi vakar, palikt pie viņiem. Kāpēc ne, diez vai tas būs ļaunāk kā pagājušajā naktī. Izrādās gluži otrādi – pāris paliek viesu namiņā ar trim istabām, no kurām viena tiek man. Par karstu šejienes dušu nenosauksi, bet tā vismaz ir duša. Flīzes gan tādas, ka tīrais brīnums, ka iznāku no dušas bez lauztiem kauliem. Pats namiņš atrodas 7 hektāru vasarnīcu teritorijā, kas pieder Taškentas kristāla rūpnīcai. No terases paveras jauks skats – caur valriekstu kokiem var saskatīt lielo ūdenskrātuvi.

Kamēr biju dušā, ir uzvārīta tēja, uz galda parādījušies našķi. Sieva sāk gatavot plovu. Tā kā no manas palīdzības viņa atsakās, tad varu izmantot brīdi un pierakstīt šodienas piedzīvojumus. Nu jau tas top gatavs, smaržo nepieklājīgi labi un, par spīti nesenajām pusdienām, jūtu, ka mana apetīte ir uzdevumu augstumos. Galda vidū tiek celts milzu šķīvis ar plovu, apkārtējos trauciņos dzīvo tomāti ar sīpoliem un zaļumi. Katram tiek izsniegta karote un visi ēd pa tiešo no centrālā šķīvja. Mmm, garšo lieliski. Man šķita, ka labi ja tiksim galā ar pusi no ēdiena, bet nolokam to pa tīro. Pēc tam gan gribas tikai atgulties un dvest. Citējot manu iepriekšējo namamāti Žaneti, viņi šajā reģionā mēģina nogalināt viesus ar ēdienu. Tad tieku pacienāta ar vēl kādu slavenu vietējo mantu – kumisu. Skābenais dzēriens arī labi iet pie dūšas, bet no papildporcijas atsakos – visu vietu vēderā jau aizņēmis plovs. Pāris vēl paliek skatīties televizoru, bet es pateicos par gardo maltīti un dodos atlaisties slīpi.