Laipni lūgta brīnumu valstī Uzbekistānā

Stāsti

No rīta Žanete dodas uz darbu, bet atstāj man atslēgu un ļauj izgulēties. To tad arī izpildu pēc pilnas programmas – nošņācu teju līdz 12 dienā, jo pēdējā laikā biju iekrājusi miega badu. Tad ķeros klāt nepadarītajiem datordarbiem. Mazais pusaugu kaķis mani izklaidē, zagdams bumbierus un sacenzdamies ar datoru par vietu klēpī. Kaķi Žanete paņēmusi no paziņas Alma-atā, jo pret viņu tur ne īpaši labi izturējušies. Tagad, viņa atzīst, mazais delveris padara vientuļo dzīvi krāsaināku.

Žanete ir solījusies būt atpakaļ ap trijiem. Sarēķinu, ka man pietiks laiks, lai līdz vakaram nonāktu Taškentā un rezervēju tur hosteli pirmajai naktij (lai dabūtu reģistrāciju), kā arī aizsūtu pāris dīvānpieprasījumus nākamajām. Lēnām atbildu visiem e-pastiem, tieku galā ar jaunāko bloga ierakstu. Ik pa laikam neuzmanīgas kustības dēļ, datoram izraujas kabelis un šis uzreiz izslēdzas. Tas ir diezgan kaitinoši. Arī tas, ka nevaru rakstīt brīvajos brīžos pa dienu, konkrēti apgrūtina dzīvi.

Pulkstenis jau tuvojas puspieciem, bet no Žanetes ne vēsts. Aizsūtu viņai īsziņu, bet atbildes nav. Lēnām kļūstu tramīga, jo vakars nav tālu. Man ne tikai jātiek līdz Taškentai, bet arī jāšķērso Uzbekistānas robeža – nezin kādi brīnumi var sagaidīt uz tās. Īsi pirms pieciem Žanete ir klāt, aši atvados un dodos ceļā.

Noķeru taksi un braucu uz tirgu, no kura atiet maršruta taksometri uz Uzbekistānas robežu. Šoferis vēl pa ceļam sniedz skaidrojumus par Šimkentas pilsētu, un, kā nu bez tā – apvaicājas, vai esmu ēdusi to viņu nacionālo ēdienu. Atzīstos ka nē un atkal tieku pie morālā nosodījuma plus vairākiem stāstiem par receptēm, kā ēdmaņa pareizi gatavojama.

Pie tirgus stāvošais mikriņš tik ātri piepildās, ka es nepaspēju noreaģēt un man tajā nepietiek vieta. Tieku nokomandēta uz nākamo, bet kamēr nopērku ūdeni un grozos apkārt, arī tas jau teju pilns. “Jūs atkal esat palikusi pēdējā”, mani rāj iekšā sēdinātājs. “Ātri kāpiet iekšā, citādi netiksiet. Robežu aiztaisīs un jūs nekur nepaspēsiet.” O, tāda doma, ka robežai varētu būt darbalaiks, man nebija ienākusi prātā.

Tad nu lecu iekšā un sākam braukt Uzbekistānas virzienā. Mūsu šoferis ir traks džigits – apdzen visu braucošo rindu, vālē pilnā ātrumā arī apdzīvotās vietās. Vienīgi gar ātruma kamerām brauc kā jēriņš. Saule pamazām tuvojas horizontam, bet mēs – robežai. Galā, ar dažiem sirmiem matiem vairāk, tomēr tiekam. Man uzreiz metas klāt darboņi, kas piedāvā gan naudu samainīt, gan deklarāciju pareizi aizpildīt. Naudu es samainu gan, tikai pati izvēlos maiņas punktu. Mainu pāri palikušās 10 000 tengas un pretī saņemu divas, ar gumiju pārsietas naudas paciņas.

Robežas šķērsošana ir vesela atrakcija. Sākumā jātiek ārā no Kazahstānas. Sieviete pasu kontrolē, sarauksi pieri, ilgi pēta manu pasi, tad vēl kaut kam zvana, līdz beidzot tomēr atskan atbrīvojošais zīmoga klakšķis. Pasi nopēta arī ar automātu bruņojies vīrs, tad atļauj man doties uz Uzbekistānas pusi. Tur aizpildu izslavēto deklarāciju, izeju pasu kontroli. Kā pēdējā seko somu pārbaude. Pamanījis, ka man somā ir dators, robežsargs ar nopietnu izteiksmi prasa, vai man tajā neesot reliģisks, pornogrāfisks vai politisks saturs. Es ar mazāk nopietnu seju nozvēru, ka nav, un tieku palaista brīvībā.

Robežas šķērsošana aizņēma vairāk kā stundu un Uzbekistānā iesoļoju jau tumsā. Man piesitas klāt kāds taksists, kas par 60 000 somiem (20 eiro) piedāvā nogādāt pilsētā. Nezinu, vai tas ir daudz vai maz, bet pārliecinoši saku, ka pārāk dārgi. Cik es došot? Saku, ka apvaicāšos citiem, tad zināšu. Lai tiktu līdz dzīvākai satiksmei, jāsoļo ar kājām metri 300. Taksists no manis neatkāpjas un, kad esam nonākuši līdz konkurentiem, jau ir gatavs mani aizvest par 40 000. Drīz vien mani uzrunā cits taksists, kurš prasa, kurp man jādodas. Nosaucu adresi un viņš prasa, cik došot. Šauju ārā uz dullo vēl uz pusi mazāku cenu – 20 000. Labi, braucam! Vilks, laikam vajadzēja teikt vēl mazāk. Bet tagad arī mans vecais taksists, gaužām neapmierināts ar notikumu pavērsienu, ir ar mieru braukt par 20 000. Brīdī, kad lieku somu otra takša bagāžniekā, viņš dusmīgs to rauj ārā un sāk lamāties ar jauno taksistu. Vienu brīdi man šķita, ka tūlīt šie sāks kauties. Tomēr viss beidzas ar kārtīgu izbļaustīšanos un es, kopā ar citiem takša pasažieriem, varu doties ceļā.

Uzzinājuši, no kurienes esmu, visi man stāsta par Taškentu un iztaujā par dzīvi Rīgā. Priekšā sēdošais puisis iedod adresi – ja nu ievajadzēšoties palikšanu Samarkandā. “Vai esi precējusies?” ir teju nākamais jautājums aiz tā, no kurienes esi. Mīļā miera labad atbildu, ka jā. Šie brīnās – kā vīrs palaidis vienu ceļot, kaut kas traks. Arī viņiem, līdzīgi kā visiem iepriekš sastaptajiem, nākas atbildēt uz jautājumu – vai nebaidies ceļot viena? Paši sastaptie ir laipnības kalngals, bet uzskata, ka citi cilvēki gan ir ļaunprāši. Runājam arī par gaisa temperatūru un visi smejas, kad saku, ka mums pat ir teiciens, ja gribam raksturot īpaši karstus apstākļus – “te nu gan ir Taškenta!”. Bet, kolīdz es brīnos par vienu vai otru šejienes lietu, šoferis tikai smaida un saka – “Laipni lūgta Uzbekistanā – “straņe čuģesov”!” Ne bez grūtībām taksists atrod mana hosteļa adresi un atvadoties piekodina, lai es neuzticoties šejieniešiem.

Hostelis no ielas puses izskatās drūms, bet iekšā paveras cita aina – pagalma vidū ir mīlīga terase, bet istabiņā – mēbeles ar kokgriezumiem un vienstāvīgas gultas. Lai gan esmu rezervējusi lētāko variantu – palikšanu četrvietīgā istabiņā, esmu tajā viena. Arī internets strādā labi un, iegājusi kaučsērfinga lapā, redzu, ka viens no maniem pieprasījumiem ir apstiprināts. Vienīgā neskaidrība ir ar reģistrāciju – šeit nederot tā kā Kazahstānā – piereģistrējies vienreiz un dzīvo mierīgi. Te esot jāreģistrējas katru dienu, vismaz tā apgalvo hosteļa saimnieks. Un izsniedz man reģistrācijas lapiņu par vienu dienu. Kad šo pašu jautājumu uzdodu savam nākamajam namatēvam, viņš saka, ka tik traki neesot – reģistrēties varot arī ik pēc trim dienām. Labi, rīts gudrāks par vakaru. Man jātiek skaidrībā gan ar reģistrācijas niansēm, gan arī to, cik reāli man ir tikt pie Tadžikistānas vīzas. Rīt ir sestdiena un maz ticams, ka kaut ko atrisināšu. Bet, jāmēģina, kas zina, varbūt izdosies.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.