Petroglifi, akcents un večas svētība

Stāsti

No rīta pie ekskursiju autobusiem stāv arī mana vakardienas blakussēdētāja – pieklājības pēc aizeju pārmīt pāris vārdus. Viņa saka, ka jau pēc pāris dienām brauc mājās un uzzinu, ka tas ir uz Kemerovu. Tad ir viņas kārta jautāt man, no kurienes es esmu. Kad saku, ka no Latvijas, viņa atzīstas, ka jau vakar domājusi – no kurienes nāk mans dīvainais akcents. Eh.

Viņa aizbrauc uz kādu citu apskates objektu, bet es šodien esmu rezervējusi ekskursiju uz Tamgaly – vietas rakstība gan mēdz atšķirties. Tur uz klinšu sienām pagājušā gadsimta vidū atklāti seni klinšu zīmējusi (http://en.wikipedia.org/wiki/Tamgaly). Šoreiz braucam nelielākā kompānijā ar mikroautobusu. Bez manis tur ir vēl divi ārzemnieki – pāris no Francijas.

Pa lielo šoseju brauciens rit raiti, bet, kad nogriežamies uz objekta pusi, sākas tādi kazahu kalniņi, ka aizmugurējā rinda vairākas reizes kārtīgi apdauza galvu pret busiņa griestiem. Šoferis, lūgts braukt prātīgāk, atrauc, ka jau tā velkas uz 25 km/h.

Nonākot galā, vēl kāda neraža. Tieši pirms mums ieradies skolnieku autobuss un esam spiesti pusotru stundu nīkt un gaidīt, kad pienāks mūsu kārta. Instrukcijā rakstīts, ka vienlaikus vairākas grupas objektā nedrīkst atrasties, bet man domāt, ka patiesais iemesls ir tāds, ka viņiem ir tikai viens gids. Vispār katras šādas ekskursijas sākumā dalībniekiem ir jāparakstās par drošības un citu noteikumu ievērošanu.

Esam jau aizmiguši pa trim lāgiem, kad beidzot gids ar skolniekiem ir atpakaļ, un varam doties iekšā. Mūs ved pa un gar dažādām klintīm, kur piecās grupās sazīmēti petroglifi – slavenas saules galvas un mazāk slaveni zvēruļi. Man tikai šķita, ka tas viss pasākums būs ievērojami lielāks, bet senie cilvēki (?) izrādās mīlējuši pieticību. Pastaigu noslēdzam ar senu apbedījumu vietas apskati.

Mums busiņā līdzi brauc arī Kazahstānas televīzijas raidījums, kurš filmē vietējos tūrisma objektus. Variet trīs reizes minēt, vai man savā brīnišķajā pribalķiskajā akcentā pēc ekskursijas bija jāsniedz viedoklis. Kaut ko jau samuldēju.

Biju domājusi, ka ar to mūsu izbrauciens beigsies, bet nē – mums atpakaļceļā paredzēta piestāšana pie zāles klātiem pauguriem Ungurtas, kas atzīti par vienu no 7 vai 8 enerģētiskajām vietām pasaulē (according to the tour guide). Sakumā visiem jāturas pie alas sienas, lai atdotu slikto enerģiju, tad var kāpt augšā un dabūt labo. Ok, ne gluži tik banāli, bet uz to pusi. Tomēr jāatzīst, ka vai dēļ vakara saules vai enerģētikas, pastaiga pa kalniem bija ļoti patīkama.

Noslēgumā vēl seko vizīte pie blakus dzīvojušas babuļas – slavenas vietējās dziednieces. Viņa pa kārtai visus noslāna, pēc tam aplej ar ūdeni un vēl iekonservē monētās naudas enerģiju. Tā kā viņa runā pamatā kazahu valodā, neko daudz no notiekošā nesaprotu. Bet spēks gan večai kaulos – ka viņa laiž pa muguru, nav brīnums, ka visi nelabie spēki nobīstas un aizmūk. Sekoju pārējo piemēram un turu saujā dažas monētas. Viņa saliek tās citu pie citas. Šitā jātur makā, šitā mašīnā, ar šo jāiet uz tirgu, šitā jāatdod vīram. Tad viņa aizdomājas un prasa – “A vīrs ir?”. Saku, ka nē. Tā vietā, lai viņa piedāvātu monētu turēt kur citur, vecā vēlreiz man kārtīgi iekrauj un paziņo – “Būs.”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.