Kā lauku pele gandrīz par pilsētas peli tapa

Šodien biju aizbraukusi uz Madonas laukiem – zāli papļaut, ābolus palasīt, ar ošiem pakarot. Tā kā šīs atrakcijas veicu lepnā vientulībā, tad atpakaļceļā auto, neskatoties uz vērā ņemamo ābolu daudzumu un pļāvēja klātesamību, vietas bija atliku likām. Tad nu nolēmu šo trūkumu novērst, iemetot līdzi dažus pažuvušus koku stumbeņus, kurus mēs, malkas apkuri piekopjoši ļautiņi, bijām kaut kad, krūmus zāģējot, sakrāvuši nojumē nenoskārstai vajadzībai.

Tā pagadījās viens koks ar glītu, iztrupējušu caurumu pa visu garo vidu. To nesot, pie sevis domāju, ka caurums izskatās pēc gluži patīkamas dzīvesvietas kādai dzīvībai. Izrādās, ka arī dzīvība tā domā, jo brīdī, kad jau taisos likt bluķi bagāžniekā, no tā izlec sprigana pele un… ielec tieši mašīnā, mantu biežņā. Hmm. No pelēm (lai gan neesmu īsti droša kā tā bija tieši pele, varbūt kāds susuriņš vai sermuliņš) man bail nav, tomēr negribētu, lai tā man parādās negaidītā vietā un brīdī, kad braucu pie stūres. Tā nu atveru visas mašīnas durvis, cerot, ka radījums būs tik saprātīgs un labprātīgi izkāps no auto.

Tomēr, kad esmu beigusi krāmēt kokus un apsēžos netālu uz ceļakājas kafiju, redzu ka pele, kurai esmu atņēmusi mājas, tagad par tādām uzskata mašīnu. Lēnā garā mazais deguns rāpelē pa kokiem un osta visas maliņas (diez ko labi droši vien neož, jo blakus ir pļāvējs un benzīna kanna).

Nu labi, ja reiz tāda drosminiece, tad vismaz pafotografēšu. Kamēr esmu patālāk, šī neceļ ne ausu, bet, kad pietuvojos, pele pa garāku koku aizskrien uz mašīnas otru galu un uzlec uz priekšējā paneļa. Tomēr, kad pietuvojos no šofera puses, šī, veltot man pārmetošu skatienu, veic slaiku lēcienu ārā no mašīnas. Fū, aši visas durvis ciet, kamēr pele nav pārdomājusi. Tā nu pele tomēr palika dzīvot laukos (vēlreiz atvainojos par mājas nojaukšanu), bet es varēju mierīgu sirdi doties atceļā uz piepilsētu.