Pastaiga pa ūdens virsu

Stāsti

„Nē-nu-ziniet, izdomājuši baigo jaunumu – krastings”, mamma brīnās pēc kāda žurnāla raksta izlasīšanas. „Esot atklāts 70-tajos gados. Nu kādas muļķības. Mēs jau 60-tajos ar kursabiedreni un vēlāk arī tēti izstaigājām daudzas mazās Latvijas upītes un to krastus. Man varbūt autortiesības vēl jāpiesaka, ko”, mamma turpina zoboties.

Lai arī uzskatu sevi par vidēji pieredzējušu dabas klaiņotāju, līdz šim ar kājām biju gājusi pa ceļiem, bet upes un to krastus aplūkojusi no laivas perspektīvas. Bet pienāca arī mana pirmā reize. Lai realizētu kādu no iecerēm vēlāk, karstā svētdienas dienā, uzāvusi neoprēna zābakzeķītes, brienu ūdenī. Ričards, aizdodot zeķes, nav melojis – jau drīz pēc samirkšanas par kāju siltumu nav jāraizējas – viltīgais materiāls lieliski uztur visai tīkamu temperatūru.

Iet ir patīkami – ūdens tikai vietām sniedzas mazliet pāri ceļiem, pamatā tas beidzas līdz ar potītēm. Skaista ir gan pati upe, gan tās krasti, īpaši brīžos, kad parādās lielāki un mazāki smilšakmens atsegumi. Vairums no tiem diemžēl ir cilvēku izrotāti. Priecīgākam noskaņojumam atceros karikatūru iz padomju laikiem. Stāv vīrs laivā un, skatoties uzrakstu pilnajā klints sienā, saka sievai: „Un tu teici, ka dabas skaistums šeit ir neaprakstāms.”

Tomēr pārāk cītīgi blenzt apkārt nevar – uzmanību jākoncentrē uz katru nākamo soli, lai pasākums neizbeigtos ar izmežģītu potīti vai iežaušanos upē uz deguna. Pašam jau nekas, bet fotoaparātu un citu tehniku gan negribētos izpeldināt.

Lielākā jautrība ir baļķu sanesumu apiešana. Lielākoties citi krastotāji jau ieminuši glītas taciņas ap tiem, tomēr gadās paņemt nepareizo krastu un justies kā Milzu Lempim. Īpaši jauki tas ir iekļūstot apiņu apskāvienos – kādu brīdi ne uz priekšu, ne atpakaļ.

Bet tā vai citādi nieka 4 stundās nepilni 10 kilometri nobristi un jāsāk domāt par nokļūšanu līdz automobilim. Var jau tos pašus kilometrus kātot atpakaļ pa ceļu, bet sagurums dod priekšroku stopēšanas izmēģināšanai uz nomaļākiem ceļiem. Sākumā šķiet, ka nekas labs te nesanāks, bet kāda piektā mašīna apstājas – tēvs ar mazu meitēnu ir ar mieru aizvest mani divus nogrieznīšus tālāk. Otro no tiem gan šiem sanāk nobraukt ne pa ceļam, bet Jānis nav sīkumains – pats savulaik izbraukājis visu Baltiju ar stopiem un pat sakām izdomājis stopēšanu ar plakātiem. Arī pēdējo nogriezni izdodas mērot ātri – apstājas jauks pāris – Matīss un Beāte – un aizvizina mani līdz pašai mašīnai. Nu, ko lai saka – āķis lūpā.

4 komentāru

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.