Mājup no Latgales ar stopiem

Nu jau kur tas laiks, kad esmu nokļuvusi mājās no Latgales pastaigas, tomēr pati nokļūšana bija gana priecīga, lai par to īsumā pastāstītu arī jums. Pats fakts, ka mājup bija jādodas mazliet ātrāk kā plānots, gan nebija diez ko priecīgs. Man uz kājām sametās kaut kādi nejauki sarkanzilumi vai zilumsarkanumi, kas dikti sāpēja un niezēja. Negribot tos padarīt vēl nelabākus, nolēmu, ka šoreiz soļošanai jāliek punkts un jāsāk domāt, kā tikt uz mājām.

No rīta, pļāpājot ar Anitu, esam gana sadraudzējušās un Anita pat piedāvā aizvest mani ar auto uz netālo Čertoka ezeru – ja pret to attiecoties ar cieņu un mīlestību, ezers atbildot ar to pašu un tajā var gluži labi paārstēties, kas manām kājām šobrīd būtu nepieciešams. Tomēr lieta atrisinās pat vēl labāk. Pie brīnišķā brokastu galda, uz kura gozējas nātru pankūkas, lauku biezpiens, maize, zivs un greznas (un ēdamas) puķu ziedlapas, apsēžas pāris no Valmieras. Šie kā reizi pēc brokastīm plāno doties uz ezeriņu un neprotestē, kad piesakos viņiem kompānijā.

Kad esam iestiprinājušies, ejam krāmēties. Uz atvadām Anita pieliek pie maniem apakšstilbiem milzīgas dadžu lapas un uz tām uzstīvē getras, lai tā manta turas klāt. Un sapako man līdzi burciņā biezpienu ar krējumu un nātrēm – šķiet Latgalē badu atrast nevarētu, pat, ja meklētu.

Uz atvadām apkampjamies un kopā ar pāri labākajos gados laižam ceļā. Drīz vien jau esam pie noslēpumainā Čertoka, kuram sākumā dāvinām Anitas līdzdotos krāšņos magoņu ziedus, tad es lēnām ielaižu ezerā savas pekas, bet Juris apšļakstās ar ūdeni, pietupies pašā krasta malā. Sieva šo nelaiž peldēties – kādi tik stāsti par šejieni nav dzirdēti, arī krasts nav piemērots iekāpšanai un izkāpšanai.

Mērcējušies velnūdenī, balansam piestājam pie Aglonas bazilikas un ielejam līdzpaņemtajās pudelēs dievūdeni no avotiņa. Vells no ārpuses, Dievs no iekšpuses – viss kā dzīvē. Pati bazilika gan šodien izskatās kā no pastkartes izkāpusi – acis žilbst no sienu baltuma un debesu fona ziluma. Uz mirkli pabāžam degunu arī notiekošajā dievkalpojumā, pačurājam maksas tualetē bez maksas (jo nauda nav līdzi), nekavējoties nožēlojam šo grēku, un esam gatavas doties tālāk.

Piebraucam pie Rāznas podnieka darbnīcas, kurā vēlējos pabūt jau turpceļā, bet bez sekmēm – arī šoreiz meistars nav mājās. Podnieku vai vismaz podus meklējam vēl visu ceļu – bet neatrodam tos ne Rēzeknē, ne ceļā uz Gulbeni. „Nu, ka nav Latgalei podu, tad nav – dabūsim vien Vidzemē pa ierastajiem kanāliem”, nospriež pāris un atmet podu medībām ar roku.

Sākotnējā doma, ka vedēji varētu mani atstāt uz kāda dzīvāka ceļa Latgalē jau sen atmesta. Tā kā pāris šovakar plāno atgriezties mājās – Valmierā, tad man ir izdevība ar viņiem nokļūt uz man daudz derīgākās Vidzemes šosejas. Tur arī labie cilvēki mani izlaiž, netālu no Smiltenes.

Izeju šosejas malā, paceļu roku un turu mašīnā uzzīmēto šilti „Rīga”. Nepaiet minūtes piecas, kad pietur tumšzils džips ar „mazo uzņēmēju” pie stūres, kas aizvizina mani līdz Bērzkrogam. Visu ceļu izklaidēju jaunieti ar stāstiem par kaušcērfingu un ceļošanu kā tādu, šis tīri priecīgs klausās un beigās nospriež, ka izklausās dulli, bet varētu kaut ko no tā visa izmēģināt.

Bērzkrogā gandrīz nepaspēju pacelt roku, kad pietur universāls ar zolīdu kungu pie stūres. Tikai jāiebrauc tepat ap stūri Statoilā uzpildīties. Piedāvāju kungam nopirkt saldējumu par vešanu. Sākumā šis stīvējas – „nu ko jūs jauna meitene man vecam vecim saldējumu pirksiet”. Bet beigās ir ar mieru – būšot labs jebkāds, kas Latvijā ražots. Tādus divus Latvijā ražotus kārumus arī notiesājam turpat benzīntankā, tad dodamies ceļā. Sākumā sarunas vedas jauki un pieklājīgi, pēc maza brīža – silti un mīļi. Ir tādi cilvēki, kurus tev gribas apkampt jau pēc pārdesmit minūšu sarunas. Kalējs Andrejs no Brežģa kalna ir tieši tāds. Nē, tas nav tā „uķi-puķi”. Mēs runājam gan par priecīgām, gan skumjām tēmām – par vēsturi un biznesu, par dzīvi un jēgu. Un sarunas plūst kā tikko sviests medus no spiedes. Andrejam ir arī upeņu lauki – tos var redzēt braucot pa šoseju. Prasu, kā tad ar nolasīšanu sokas. Nu aicinot palīgus, vislabākās ir jaunās vidusskolnieces vai studentes. Īpaši no mūzikas skolas – viņas ar saviem trenētajiem pirkstiem attīstot būtiski lielāku lasīšanas ātrumu kā pārējie.

Šoreiz Andreja ceļš ved uz Ķegumu, tāpēc tieku izlaista Siguldā. Uz atvadām mans jaukais vedējs pat izkāpj no auto, sameklē vizītkarti ar kontaktiem. Man ir tāda pati silta sajūta kā pēc sarunas ar Bobu pie Lielā kanjona Amerikā. Mēs sarokojamies, atvadāmies un es atkal nostājos pieturā un izvelku savu Rīgas šilti.

Siguldā nākas gaidīt visilgāk. Lai gan mašīnu straume plūst neapstājoties, laikam šoferiem šķiet, ka atrodos jau pārlieku tuvu Rīgai un varu aizkļūt uz to civilizētā veidā. Man pat piezvana paziņa un izsaka nožēlu, ka brauc otrā virzienā un, kā arī cerību, ka gan jau mani kāds paķers.

Pēc minūtēm piecpadsmit pat manas cerības jau sāk ļodzīties, kad strauji bremzēdams piestāj kāds pikaps – puisis, kas tirgo signalizācijas iekārtas pa visu Latviju, steidz mājup uz Rīgu, un ir gatavs aizvizināt arī mani. Man jau tā Rīga nemaz nav vajadzīga – palūdzu pieturēt pie pašām namdurvīm savā Inčukalna pagastā, Vangažu pievārtē. Ieeju savā pagalmā, ietraušos savā gultā un smaidu kā sivēns par to, cik pasaulē daudz labu cilvēku.