Latgale: ceļa putekļi, zemeņu Anita un laime pirtiņā

Stāsti

Atkal jau biju iecerējusi celties tā paagrāk, bet izlienu no gubas ap deviņiem. Droši vien, ka izskatos pēc jauniešiem no Skroderdienām Silmačos pēc alus kausa tukšošanas pa trim. Jāteic, ka nakts siena gubā ir interesanta pieredze – visādās nozīmēs. Ir silti, siens smaržo labāk kā spa, visādi kukainīši žūžo pie auss. Bet – siens arī durstās un bakstās, pret rītu ceļu uz manu guļvietu bija sazīmējuši arī odi. Bet pats trakākais – suņi. Vai nu apriedami gubā guļošo briesmoni, vai sargādami to, dukši iegaudojās un skaļi rejot apskrēja visu pagalmu ik pēc 15 minūtēm. Naktī, kā zināms, visas skaņas izklausās baisākas un baltā sunīša elsošana manā fantāzijā pārvēršas par mežacūku, kas riņķo ap gubu, lai noņemtu man skalpu vai vismaz nokostu kāju.

Tomēr, kad saimniece pastāsta, ka vīram pa nakti no dienas pārpūles palicis slikti un viņi izsaukuši ātros, secinu, ka esmu gulējusi gan – nekādas mašīnas piebraukšanu neesmu dzirdējusi. Tagad saimniece izrāda nelielo muzeju – tur savākti gan seni darbarīki, gan mantas – var aplūkot sākot no kuļmašīnas līdz dažādu arodu veikšanas ierīcēm. Paši gatavojot skalu grozus, bet vairāk netaisīšot – spēka nav. Arī par ekskursantu uzņemšanu nākotnē saimniece ir šaubīga – sākot pagurt no cilvēku pūļiem.

Pēc muzeja apskates viņa atkal atnes man kazas pienu – šīrīta slaukumu. „Nu vot i būs spēks iet,” saimniece nosaka un aiziet mazliet pagulēt. Uz atvadām dod padomu, lai es ejot šodien uz Priežmalu un paliekot „Zemeņu krastiņos” pie Anitas. Nopeldos dīķī, sapakoju teltis un izeju no mājīgā pagalma. Mani līdz kaimiņiem pavada baltais sunītis, kuru saimnieki sauc katrs savā vārdā.

Pirmais ceļa posms ved pa asfaltētu ceļu līdz Pušai. Saule bliež kā traka, bet vēl ir rīts un iet ir viegli. Ap pusdienlaiku esmu nonākusi Pušā – baznīca ir ciet, bet muižas dārzā stāvošajai kapelai durvīs ir šķirba, pa kuru var visu nopētīt un pat nofotografēt. Nolemju, ka beidzot ir laiks apēst ko nopietnāku un turpat zem muižas vareno koku lapotnēm iztukšoju šprotu bundžiņu ar maizes puskukuli. Prieks par vieglāku somu nav ilgs, turpat blakus veikalā nopērku dzērienu – tas uzreiz spiež plecus lejup. Tad sākas diezgan garlaicīgs posms pa balto lielceļu. Ja garām pabrauc vieglais autiņš, var iztikt ar elpas aizturēšanu, ja aiznesas smagais, neko darīt – jārij vien ceļa putekļi. Visa ceļa garumā, kas ilga 11 km, piebremzēja tikai viens tumšzils Volvo, pārējie aiznesās garām ar baltām putekļu astēm.

Lauku ceļi ir vientuļi – pa šīm dienām neesmu sastapusi nevienu citu kājāmgājēju. Biežākā parādība ir nenosakāma vecuma vīrieši uz nenosakāma vecuma divriteņiem. Vēlāk ar Anitu apspriežam, vai no viņiem jābaidās. „Jā, ka neuzgāžas ar visu riteni virsū, vajag savlaicīgi paiet maliņā,” Anita nosaka. Lai arī es sveicinu visus ceļā sastaptos, sveicienu atņem katrs otrais. Un visi bez izņēmuma nopēta mani kā komētu.

Lai arī šodien noieti tikai kilometri 20 (precīzi nezinu, jo GPS izbeidzās baterija), kājas ir kaput. Vai pie vainas karstums, vai somas svars vai kas cits – nezinu. Bet liels ir mans prieks ieraudzīt apdzīvotās vietas „Priežmala” balto zīmi. Turpat arī norāde uz Zemeņu krastiņiem – nu aizies ar. Līdz veikalam man nav spēka aizkļūt, apēdīšu sauso zupīti vakariņās un labi būs.

Līdz Zemeņu krastiņiem vēl jākāto vairāki kilometri. Tagad ir samācies un mazliet sāk līņāt, bet lietus izčūkst uz karstās miesas un zemes. Katrs solis prasa piepūli un apakšstilbu aizmugure smeldz – es pagaidām neskatos, kas tur ir, līdz galam jāaiziet šākātā, tad arī biedēšu sevi.

Beidzot ieraugu pa gabalu zemeņu planšetes, zemeņu traktoru un zemeņu bērnu laukumu. Esmu nonākusi Zemeņu krastiņos. Dzīvojamā mājā neviena nav, saimnieci Anitu atrodu tuvāk ezeram – pie pirtiņas darinām bērzu pirtsslotas. Anita man parāda šejienes saimniecību – telts vieta maksā 3 eiro, mājiņas sākot no 9. Es vairāk sliecos uz teltsvietu, tikai telti slinkums būvēt. Saimniece nāk klajā ar brīnišķīgu piedāvājumu – ja vēlos, varu par to pašu naudu gulēt uz dīvāna kopējā telpā, tikai jārēķinās, ka cilvēki apkārt trokšņos. Nu, šovakar es varētu aizmigt arī diskotēkas vidū un nolemju gulēt uz dīvāna. Prasu, vai iespējams sarunāt ko ēdamu un Anita izstāsta, ka brokastis maksā 4,50. Lieliski. Iedodu saimniecei 10 eiro un saku, ka izdot nevajag – tā ir „tējas nauda” par ērtāku gulēšanu, par piedāvājumu pasildīties no rīta kurinātajā pirtiņā. Lai labāk man piešķir kādu gurķi vakariņām un atļauj paēst ogas no krūmiem dārzā.

„O, es tev labāk zivi iedošu”, Anita saka. Man priekšā parādās milzīgs šķīvis ar tikko ķertām un pēc speciālas receptes gatavotām zivīm (visas asakas mīkstas un ēdamas), tām seko ķobis ar lauku biezpienu, pašceptas maizes šķēles ar sviestu, tomāts, mellenes ar pienu. Maza pele atnes no dārza pāris svaigus gurķīšus un Anita vēl noliek priekšā zemeņu saldo. „Tiešām, vairāk nekā nebūs?”, ķircinu Anitu. Viss, protams, ir izcili garšīgs, bet, mazliet iekodusi, eju pasildīties uz pirti, pabeigšu ieturēšanos vēlāk.

Pārāk karsta pirts nav, bet tāpat ir patīkami atlaisties siltumā uz lāvas un pacelt kājas gaisā. Apkakšstilbi izrādās ir noklāti sarkaniem pleķiem – kaut kas manām kājām ir iebilstams pret šādu eksekūciju. Pēc izsildīšanās Anita liek man nosmērēties ar māliem, kas izķeksēti turpat no ezera, tad nopeldēties, bet pēc nākamās reizes jānoziežas ar zemeņu maisījumu (iepriekš padzenot malā lapseņu spietu). Anita laikam nospriež, ka manām kājām tomēr nepieciešama kārtīgāka pirts un dzirdu kā aiz sienas sāk sprakšķēt malka un pirtī lēnām ieplūst kārtīgs siltums. Guļu tāda pārgurusi un pateicīga – Anita ir īsta pirtniece un visa pirts pilna ar vībotņu, bērzu, kumelīšu un citām slotām, turpat arī koka ripas, kuras viņa karsē un izmanto pirts rituālos. Pie sienas latviešu tautasdziesmas – aizsardzībai, dziedināšanai, pirtī iešanai un citām dzīves situācijām. Pēc pēdējās izsildīšanās iepeldu rāmajā ezera vakarā – tieši tik daudz cilvēkam vajag laimei.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.