Tibetiešu cienasts un jaki

Centrā mūs sagaida septiņvietīgs busiņš un kopā ar jauniepazītajiem ķīniešiem dodamies vienas dienas pārgājienā. Brīdi braukuši pa šoseju, nogriežamies kādā lauku neceļā un braucam (kratāmies un zvārojamies) krietnu stundu. Vienīgā civilizācija, ko var novērot pa ceļam, ir mazas koka būdiņas, kas man atgādina kūtis. Kad prasu, kādi lopi tur dzīvo, saņemu atbildi, ka visādi, tai skaitā divkājainie.

Pie līdzīgām pāris mājelēm arī piestājam – novietojam auto melnu cūku un jaku ielenkumā, un sasveicināmies ar vienas mājas saimnieku – vīru gados. Mūsu gids izskatās ar šo pazīstams, vīri kādu brīdi aprunājas. Tad sākam kāpt kalnā. Ir tieši tā, kā es iedomājos. Visi cilpo kā zaķi, es elšu no mugurpuses un priecājos par katru pauzi, kad gids iedomājas ko pastāstīt par kādu augu. Vienam var ēst ziedus, citam lapas – man abi garšo pēc zaķkāpostiem. Apstāšanās pauzes rosina arī daudzi ceļmalās ziedošie krāšņumi – krūmi un puķes. Šobrīd esot pats ziedonis, man paskaidro.

Pēc krietna kāpiena piesēžam pļaviņā uz atpūtas pauzi – katrs izvelk savu vistas ķetnu vai citu našķi un iestiprinās. Pie sevis domāju – nez vai pēc tam dosimies atpakaļ vai turpināsim ceļu. Tomēr ieraugot, ka pulkstenis rāda vien divpadsmit, nodomāju, ka iesim vien vēl kādu gabalu.

Tā arī notiek. Kādu brīdi ceļš vijas salīdzinoši lēzeni, bet tad atkal kalnup. Man nav ne jausmas, cik kilometrus virs jūras līmeņa atrodamies, visticamāk kādus 3. Jo augstāk kāpjam, jo grūtāk kļūst. Ik pa laikam apsveru domu doties atpakaļ, bet tomēr turpinu ceļu. Pārējiem nākas arvien biežāk un ilgāk gaidīt mani, kas man nepavisam nepatīk. Jo īpaši tāpēc, ka esam augstumā, kur mākoņi pārvēršas lietū un vējš zēģelē nepagurdams.

Esam uzkārpījušies (es, pārējie rāmi uzkāpuši) krietnā kalnā, no kura paveras majestātisks skats uz klinti iepretim un ieleju zem kājām. Brīžam to aizklāj migla, brīžiem vējš to izdzenā, brīžam parādās pat saule. Parādās arī daži mūki, kas izsaka mums piezīmi, ka šeit ir svētais kalns un ir jāuzvedas atbilstoši – nav ko klaigāt.

Pēc brīža turpinām ceļu augšup un es, ieraugot stāvo nogāzi priekšā, kapitulēju. Saku pārējiem, ka tālāk neiešu – pagaidīšu viņus tepat vai lēnām došos atpakaļ. Čongam tāda doma nepatīk un viņš mēģina mani pierunāt turpināt ceļu. Man jau pašai arī gribas tālāk, bet fiziskais nevelk. Toties uz raudienu gan velk. Pakāpusi mazu gabaliņu, jūtu, ka šamais ir klāt. Tad es konstatēju kādu faktu – tik augstu kalnos var vienlaicīgi darīt tikai vienu lietu – raudāt vai elpot. Sāku gārgt, pamatīgi pārbiedēdama apkārtējos. Protams, es arī būtu pārbijusies, ja man vajadzētu dabūt lejā no kalna tāda gabarīta rumpi. Tad nu tomēr izvēlos elpošanu. Tagad man ir pilnīgi skaidrs, ka nekur tālāk neiešu. Pārējie mani apsēdina, apgādā ar salvetēm un Nutellas krēmu. Es šos sūtu prom un saku, ka viss būs kārtībā, atpakaļceļu atceros labi. Man nākas to apgalvot reizes trīs. Beigās ļaudis turpina ceļu, gids vēl brīdi pasēž ar mani, pārliecinās, ka esmu mierīga kā zilonis, tad dodas pakaļ pārējiem.

Es, savukārt, uzsāku rimtu ceļu lejup. Pirmais līmenis ir atrast, kur sākās taka lejup. Tas ir diezgan vienkārši. Nākamais līmenis – izvairīties no jakiem, kuri te klīst brīvā vaļā. Daži no tiem noskatās uz mani ar visai neslēptām aizdomām. Takas vidū mani pārsteidz pavisam svaiga čupa, turpceļā te tādas nebija. Paceļu galvu un paskatos uz priekšu – dažu metru attālumā takas vidū guļ arī pats autors. Jau sāku apsvērt, pa kuru pusi šo labāk apiet, kad melnais radījums pats pietraušas kājās un aizkāpj pa kalnu prom.

Tālākais ceļš ir mierpilns. Fotografēju visus ziedošās puķes, burvīgos skatus un jūtos ļoti apmierināta ar dzīvi un situāciju. Ir tik forši iet vienam, savā ritmā. Pēc pāris stundām ieraugu arī dēļu mājas un mūsu auto – jāatzīst, ka tas tomēr ir zināms atvieglojums, jo negribētos uz vairākām dienām netīšām pazust Ķīnas kalnos.

Tuvojoties galapunktam, pie sevis ceru, ka vīrs būs mājās un varēšu viņam palūgt karstu ūdeni tējai. Varbūt viņš pat uzcienās mani ar jaku jogurtu, prātoju. Nepamanīts šeit ierasties nevari – milzīgie, pie īpatnējām konstrukcijām (kas neizskatās īpaši uzticamas) piesietie milzu suņi, par tavu tuvošanos pavēsta iztālēm. Vīrs mani ir pamanījis un aicina iekšā. Lai tiktu mājā, krietni jāpieliecas. Skatam paveras piekvēpusi telpa, jo tās vidū kuras ugunskurs, kas kalpo gan kā apsildes objekts, gan kā ēst gatavošanas vieta. Vēl telpā uz dēļiem iekārtotas divas guļvietas, pārējās mantas šeit ir dažādi toveri un maisi, kuros, visticamāk, glabājas pārtika pašiem un zvēriem.

Vecais tibetietis noliek blakus uguns vietai padirseni, uzmet uz tā jaka ādu un aicina mani piesēst. Uguns ir gandrīz izdzisusi, bet sausa malka un egļu zariņi to ātri atdzīvina. Uz guns tiek uzlikts milzīgs, nokvēpis katls ar ūdeni, lai varu tikt pie tējas. Tikmēr vīrs izvelk no stūra milzu metāla bļodu ar.. jaku rūgušpienu un, izmazgājis pāris traukus, iesmeļ man divus krietnus kausus. Rūgušpiens ir stiprs, paskābs, bet garšo labi.

Ūdens ir uzvārījies un pāris kausi tiek iepildīti manā tējas krūkā. Tad top vēl kāda ēdmaņa. Vertikālā koka cilindrā tiek ieliktas pāris jaka sviesta šķēlītes, karsts ūdens (vai piens) un garšvielas – viss pasākums tiek kādu brīdi stampāts. Tad šķidrums tiek izkāsts, iepildīts mazās bļodiņās un lietojams divos veidos – dzerams tāpat vai arī, pievienojot savdabīgus miltus, ar rokām samīcīts ēdamā mīklā. Garšo labi, mazliet pēc kaņepēm.

Pa burzmu ēst gatavošanai, izskatās, ka vecais kaut ko nolūdzas sienas virzienā. Prasu, ko šis dara. Atbildei viņš izvelk nelielu, noputējušu fotorāmīti ar Dalailamu jaunībā un vel kādu viedu vīru. Es, savukārt, pastāstu, ka esmu redzējusi Dalailamu dažu metru attālumā.

Kad esam paēduši un izpļāpājušies (viņš tibetiski, es angliski, abi kopā žestu valodā), lūdzu atļauju doties ārā, jo no krietnās uguns iekšā tapis pārāk karsti. Gribu nosēsties uz mājas lieveņa, bet viņš mani vedina ap stūri – uz kūts lieveni, jo tur esmu paslēpta kodīgā suņa skatienam. Izvelku datoru, aprakstu šodienas piedzīvojumus, brīžam vienkārši veros apkārt. Sākas lietus un mellie sivēni uzņem vagu uz savu kūti – viņi zina, kur kurais dzīvo. Kad šurp braucot vaicāju vienai meitenei, kā saimnieki atpazīst tos cūku un sivēnu simtus, kas vienkārši klīst visās malās, viņa sacīja, ka saimnieki savas cūkas atpazīstot – vismaz tā apgalvo viņas vīrs, kas ir tibetietis.

Pēkšņi izdzirdu zvanu un rikšošanas skaņas un ieraugu skatu, no kura biju mazliet baidījusies, kad kāpu lejup. No kalna pilnā tempā nesas lejup jaku bars – laikam ir mājās nākšanas laiks. Sēdu savā lievenī un domāju – nez vai kāds no jakiem negribēs ar mani mainīties vietām. Mazie lēnām nāk uz šo pusi. Tad ieraugu, ka ap stūri parādās milzīga, melna, ragaina galva un skatās uz mani – kas tas par nezvēru manās mājās iemitinājies. Drīz pēc jakiem no kalna nāk lejā arī divkājainā kompānija, kas jau pa gabalu sauc “Zanē, Zanē!” Māju pretim, ka tepat vien esmu. Tad dodos uz mašīnu un, kad esam pabraukuši gabaliņu nostāk, redzu kā melnais nezvērs, šūpodams milzīgos ragus, pazūd vietā, kur iepriekš sēdēju.