Uz mūļa Tīģera lēciena aizā

Stāsti

Īsi pēc septiņiem hosteļa Mama Naxi saimniece pavada mani un Čongu uz autobusu, kas mūs nogādās Tīģera lēciena aizas pārgājiena sākumpunktā. Iekāpju autobusā, eju uz beigu galu un tad pārsteigumā iesaucos: “Nē, nevar būt!” “Var, var Ķīna taču ir maza”, smejas jauniešu pāris no Zviedrijas, ar kuriem kopā ņēmām taksi no Kuņminas lidostas. Iepazīstinu viņus ar Čongu un šis nevar vien nobrīnīties par šādu nejaušu atkal satikšanos.

Pēc vairāku stundu kratīšanās, autobuss mūs izlaiž takas sākumā un visi sākam kāpt. Sākumā ceļš ir diezgan lēzens un plats, iešana lielas grūtības nesagādā. Pamazītēm tas top šaurāks un stāvāks. Brīdī, kad ceļš pārvēršas kalnu takā, pie tā mazā laukumiņā dežūrē vīrs ar mūļiem un piedāvā savus pakalpojumus. Joka pēc lūdzam Čongu noskaidrot, cik maksā doties ceļā ar to. Brīdi aprunājies Čongs paziņo, ka 6-7 tūkstošus juaņu. Ko? Vai šis prātu izkūkojis? Par vienu pārgājienu? Tad noskaidrojas pārpratums – Čongs esot noskaidrojis, cik maksātu nopirkt mūli, izjāde maksā 200 juaņas. Lai arī neplānojam ne pirkt dzīvnieku, ne jāt uz tā, vīrs no mums neatstājas. Tā kā man iet vislēnāk, tad piedzīvoju diezgan kaitinošu pasākumu – ja tu apstājies, lai atvilktu elpu, vīrs, kurš sēž uz viena mūļa, bet pie rokas ved otru, apstājas dažus metrus aiz tevis, rāda uz mūli un saka “zirgs”. Aicinājums ir nepārprotams.

Pēc divu stundu kāpiena esam nonākuši pirmajā viesu namā. Tā kā pulkstenis ir 12, nolemjam ieturēties pirms grūtākā kāpiena – es notiesāju gardās sviestmaizes, ko pasūtīju no rīta hostelī, pārējie pasūta ēdienu uz vietas. Esmu pirmā pabeigusi maltīti un dodos ceļā, gan jau šie mani drīz panāks.

Tā arī notiek. Kādu brīdi ejam kopā, tad saku, lai pārējie dodas tālāk, es iešu savā gliemežritmā. Pat vīru ar mūļiem, kas cītīgi gaidīja, kamēr paēdam, aizsūtu tālāk. Kāpju, pūšos, kāpju, pūšos. Saule spiež galvas vidū, pat ceļa putekļi izstaro svelmi. Kājas lēnām sāk trīcēt, kad lieku tām spert kārtējo soli augšup. Ūdens zūd zibenīgos tempos, to gan laimīgā kārtā var iegādāties ik pēc brīža – šis maršruts ir diezgan iecienīts.

Ar pēdējiem spēkiem tieku līdz atpūtas nojumei, tur jau priekšā smaidīgais mūļu vīrs ar kārtējo aicinājumu kāpt zirgā. Esmu pārliecināta, ka grūtākais ir aiz muguras un piedāvājumu, protams, noraidu. Kamēr baudu atpūtas pauzi, uzsāku sarunu ar diviem vīriem no Francijas. Viņi man paziņo visai netīkamu vēsti – 28 ceļa līkumi, kas ir šī pārgājiena grūtākais posms, tikai tagad sāksies. Āāāā..

Bet kaut kā galā jātiek ir un sāku atkal rāpties. Iet sasodīti lēni un saule ir pašā zenītā. Visi pārējie gājēji, kā arī zirgi, ir gabalā. Jau sāku nožēlot, ka nepieņēmu piedāvājumu tēlot Antiņu. Pēkšņi dzirdu, ka no kalna lejup nāk mūlis, kas jau savu jātnieku nogādājis mērķī. Tomēr atkal atsakos sēsties mugurā, ko pēc brīža jau nožēloju. Nākamais atgriežas īsts zirgs – tam nu gan virsū nesēdīšos. Jau no sava auguma raugoties, klinšu malas šķiet pārāk tuvu esam, nevaru iedomāties kādas ir sajūtas, esot tik augstu gaisā. Pēc brīža atkal nāk mūlis. Savienoju trīs argumentus. Pirmkārt, esmu pēdējā un, ja ar mani kas notiks (piemēram, paģībšu), mani var atrast tikai rīt. Otrkārt, es patiešām nevaru vairs paiet. Un, treškārt, man vienmēr ir gribējies pajāt uz ēzeļa. Un mūlis ir pietiekami tuvs tā radinieks. Rezultātā, nokaulējusi cenu līdz 50 juaņām, piekrītu otro līkumu pusi pieveikt mūļa mugurā.

Saimnieks palīdz man tikt augšā, parāda kā jāsēž un dodamies ceļā. Man, protams, žēl nabaga lopiņu, kurš tāpat kā es, vēlas apstāties aiz katra līkuma. Saimnieks, kas iet pa priekšu, to arī ļauj darīt – nevienam nav viegli. Kamēr mūlis atpūšas, es glāstu viņa kaklu un veltu atvainošanās vārdus. Saimnieka skubināts, gudrais dzīvnieks sper soli pēc soļa pār lieliem akmens bluķiem, un pēc minūtēm 15 esam sasnieguši kalna virsotni. Pagūstu vien redzēt ceļabiedrus nozibam aiz līkuma. Arī iepriekš sastaptie franču kungi ir augšā. Viens no viņiem man atzīstas, ka nopietni apsvēris iespēju nofraktēt šo (kā izrādās pēdējo) mūli, bet tad nodomājis – lai tas paliek lēdijai. Paldies viņam par to.

Lejup jau cilpoju citā tempā un pēc brīža esmu panākusi ceļabiedrus. Šie prasa, vai es paņēmu zirgu. Sākumā jokoju, ka nē, izdzēru pāris bundžiņas ar Red Bull, bet tad, protams, izstāstu kā bija. Un patiesībā bija labi – kārtējā interesantā pieredze.

Tagad atkal ejam visi kopā un tērzējam par šo un par to. Kamēr biju prom, pārējie jau bija tikuši līdz politikai. Priecājos, ka esmu izlaidusi šo sarunas sadaļu, bet, neviļus nolamājusies zviedriski, atveru maisam galu vaļā – sākam viens otram mācīt tos sākumā katrs savā valodā, tad izpaužamies visās citās, kuras zinām. Lēnām no lamuvārdiem pārejam pie mēles mežģiem – angļu, zviedru, ķīniešu un latviešu valodās. Tā zviegdami esam nonākuši līdz nākamajam miestam, kurā teorētiski var palikt. Par spīti nogurumam, nolemjam ieturēt atpūtas pauzi un tad turpināt ceļu līdz naktsmājām, kas saucas “Half way” jeb pusceļš. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka tas nav nekāds pusceļš – no viesu nama līdz galam ir vien nepilnu divu stundu gājiens.

Pēc pauzes atkal startēju pirmā un, tā kā tālākais ceļš ir lēzens, tad finālā pēdējo posmu noeju viena, ko izbaudu pēc pilnas programmas. Pēcpusdienas saule sāk iekrāsot kalnu galotnes zeltainos toņos, uz visām pusēm paveras brīnumainas ainavas. Tomēr esmu priecīga, kad ieraugu ciematu un viesu nama reklāmu – sagurums ir pamatīgs.

Kamēr rezervēju gultasvietu, klāt ir arī pārējie. Iekārtojušies un iegājuši dušā, atkal satiekamies uz vakariņām. Sēžam uz jumta terases un pasūtām kopīgus ēdienus – tā pamatā Ķīnā pieņemts. Viss tiek salikts uz šķīvjiem galda vidū un tad katrs ņem ko un cik vēlas. Čongs ar Sesilu aiziet pasūtīt ēdienu, mēs ar Juhanu paliekam uz terases pļāpāt un konstatējam, cik ērti ir ceļot kopā ar ķīnieti, kurš runā angliski. Drīz atgriežas Sesila un paziņo: “Ja jūs zinātu, cik ātri var pasūtīt ēdienu, ja pie rokas ir ķīnietis.” Mēs ar Juhanu smejamies un sakām, ka tieši tikko konstatējām to pašu. Drīz klāt ir daudzie šķīvji un bļodas, un mēs metamies virsū ēdienam. Saule lēnām pazūd aiz kalniem un, kad esam pavakariņojuši, parādās pirmās zvaigznes. Lai arī Kristīna stāstīja, ka zvaigznes šeit ir pavisam īpašas, nogurums ir spēcīgāks. Mēs ar Čongu dodamies uz kopmītnēm, zviedru pāris uz savu istabiņu. Palienu zem segas un trīcu kā apšu lapa – ķermenis revanšējas par šodienas pārslodzi. Tomēr pat tas nav šķērslis miegam – lai arī ir tikai deviņi vakarā, drīzi vien jau esmu aizmigusi.

2 komentāru

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.