Kaut kam par godu, šodien Ķīnā ir brīvdiena. Tas nozīmē, ka Kristīnai šodien nav skola (viņa mācās ķīniešu valodu, lai tiktu pie studentu vīzas) un arī darba meklējumi nenotiks. Mēs varam doties turpināt iepazīt Kuņminu.
Pēc sātīgām brokastpusdienām, sēžamies autobusā un braucam uz Bambusu templi, kas atrodas pilsētas pievārtē. Ir jāpārsēžas vēl vienā minibusā, kas uzved kalnā, kur atrodas templis un no kura paveras skats uz pilsētu. Tā kā šo templi valdība nav iekļāvusi īpaši ainavisko vietu sarakstā, ieejas maksas ir pavisam cita – 6 juņas (ierasto simtu vietā). Šo templi raksturo daudzas mūku māla figūras, kas izskatās viena dīvaināk par otru. Vispār templī valda sen neizjusts miers – tūristu daudzums ir minimāls, pilsētas trokšņi nav dzirdami. Vienīgi karstums spiež pie zemes. Lai arī šobrīd teorētiski ir lietus sezona, gaisa temperatūra dienas vidū uzkāpj pat līdz +35 grādiem. Izstaigājam daudzos tempļus, pašvīkājam ar otu hieroglifus – uzraugošais ķīnietis priecīgi atpazīst Kristīnas uzvilktos ķeburus, vienīgi pie vārda “smadzenes” aizdomājas.
Pēc tempļa vizītes atgriežamies hostelī atvilkt elpu un ieskatīties internetā. Otrais gan ir bezcerīgi – ir brīži, kad vienas lapas atvēršanās jāgaida minūtes piecas vai vairāk. Lai konstatētu, ka tā nestrādā. Mans mērķis ir norezervēt nākamo hosteli, bet pēc pusstundas es padodos – cerams, vēlāk nets būs dzīvīgāks.
“Nu, ko tu gribi darīt vakarā?”, Kristīna prasa. “Paēst, iemalkot alu un pavērot cilvēkus,” izsaku savu vēlmju sarakstu. Tādā gadījumā mums jādodas uz El Salvador – tā ir labākā vieta, kur vērot ļautiņus. El Salvador ir bārs rietumniekiem un tam, atšķirībā no ķīniešu iestādījumiem, ir āra terase un šeit neviens nebrīnās, ja pasūti tikai dzērienu. Un vienu. Ķīnieši speciālos bāros pasūta alu kastēs – visbiežāk 24 pudeles. Tad viņi sēž un tos tukšo, ja nevar pievarēt visu apjomu, tad var dabūt čeku – cik pudeles palikušas neizdzertas un turpināt nodarbi citā reizē. Bēda esot tāda, ka pēc krietnās alus tukšošanas, viņi čekus mēdzot pazaudēt vai īsti neatceras, kurā vārtrūmes ūķī uzdzīvojuši.
Tā nu mēs ierodamies bārā – Kristīna sasveicinās ar daudziem – šeit ilgdzīvojošie ārzemnieki labi pazīst cits citu, viņiem ir sava veida vietējā kopiena. Malkojam dzērienu un veramies uz notiekošo – šeit lēnām tiek uzsliets nakts tirgus. Kolīdz ielas galā parādās policisti, galdiņi kā uz burvju mājienu tiek aizklāti – šis rūpals nav legāls. Policisti izliekas, ka nenojauš, kas spējas aiz drēbju galdautiem. Tā viņi te spēlējas.
Garām iet visdažādākie ļautiņi – nenoskatīties. Mazas meitenes ir ģērbtas sintētiskās princeškleitās – tas te skaitās normāls brīvdienu apģērbs. Viena tāda poga, ieraugot mūs, dricelējas tētim pie rokas. Stāv gabaliņu nostāk un kautrējas. Beidzot saņemas pienākt un tētis saka, ka mazā grib ar mani sasveicināties un pajautāt kā klājas. “Hello, how are you?” mazā šķelmīgi saka, drošības pēc atbildi sagaida, slēpjoties aiz tēta muguras. Drusku parunājušās, palūdzu atļauju viņu nobildēt – meitene pozē kā jau šeit pieklājas, pacēlusi divus pirkstus “victory” žestā.
Pēc pāris dzērieniem arī apetīte ir klāt un dodamies uz blakus iestādījumu paēst – tas esot viens no labākajiem Kuņminā. Ļauju Kristīnai izvēlēties ēdienus, viņa šeit ir daudz ko nogaršojusi un zina visādus gardumus. Neesmu diža kukurūzas cienītāja, bet Kristīna apgalvo, ka tā noteikti šeit jāpagaršo, viņi protot to pagatavot īpašā veidā. Vēl pasūtām gaļu ar selerijām, ceptu kazas sieru un baklažānus. Viss patiešām garšo izcili. Jo īpaši kukurūza, kas pagatavota ar tomātiem, olu un kādu neizsakāmi gardu mērci. Uz beigām metu pie malas irbulīšus un iztīru trauku ar karoti. Kristīne skatās uz mani un smīn: “Tu neesot īpaša kukurūzas cienītāja, ne?”
Jau ir pavēls un uzņemam kursu māju virzienā. “Ja es būtu īpaši nejauka, es tev parādītu Moon Dog – vēl vienu šejienes bāru,” Kristīna domīgi saka. Nu vienu jau var. Mēness suns bārs pieder vācietim, kurš stāv aiz letes un priecīgi apkalpo šejieniešus. Daļa publikas ir tā pati, kas iepriekš redzēta El Salvadorā. Iet vaļā atjautības spēles, smiekli un sarunas. Lielākā daļa rietumnieku šeit uzturas jau ilgāk kā gadu un māca vietējiem angļu valodu. Man gandrīz vai ir neērti atbildēt, cik ilgi šeit atrodos.
Mēs sēžam ar muguru pret ielu un pēkšņi izdzirdam skaļu plīstošas pudeles skaņu, dažas stikla lauskas pat atlido līdz mūsu mugurām. Bārā ieskrien sapucējusies un skaļi raudoša ķīniešu meitene. “Neizdevusies mīla ar ārzemnieku,” paskaidro Krīstīna, kas kādu laiku, ārā pīpējot, bijusi lieciniece pārīša diskusijai. Puisis esot students un neesot gatavs ne ilgtermiņa attiecībām, ne arī investīcijām, bet meitene to īsti nesaprot.
Ķīnā galvenā puiša vērtība ir – labs darbs, savs dzīvoklis un mašīna. Tad viņam nav problēmu dabūt meiteni. Un meitenei nauda ir pats galvenais atlases kritērijs. Raksturs, personība, jūtas – tas viss ir otršķirīgi vai pat nesvarīgi. Šeit tu nevari apprecēties, ja tavi radinieki neakceptē izvēli. Un patiešām – bieži vien vecāki vai vecvecāki atrod tev piemērotu otro pusi. No vienas puses Ķīna ir moderna valsts, tomēr daudzas konservatīvas tradīcijas joprojām ir dzīvas. Lai arī apstākļi, kas kādreiz veicinājuši vienu vai otru paradumu, vairs nav aktuāli – paradums joprojām ir spēkā.
“Nu, tepat ap stūri ir Maska, tur šovakar ir brīvās improvizācijas vakars, kad mūziķi vienkārši nāk un uzstājas,” Kristīna saka un mēs, protams, dodamies turp. Atkal jau daļa no publikas ir pazīstama. Šeit var pasūtīt alu bārā par bāra cenu vai arī nopirkt veikalā un sēdēt uz kāpnēm pie bāra, no kurām paveras teju labāks skats kā no bāra. Sākumā mēs izvēlamies otro versiju, bet, kad sāk uzstāties Sems – melnīgsnējs Kristīnas paziņa no Amerikas – dodamies klausīties viņu tuvāk. Tas, kas notiek uz skatuves, ir freestyle reps. Toni uztur divas ģitāras un bungas, vārdisko izpildījumu sniedz Sems un divi ķīnieši. “Ko redzu, to dziedu”, arī tā varētu saukt šo stilu. Sems repo angliski, ķīnieši – ķīniski. Viens no ķīniešiem to dara tādā tempā, ka man ausis netiek līdzi. Priekšnesums turpinās vairāk kā stundu. Maz teikt, ka tas ir lielisks.
Lai arī rīt ir darbadiena, par spīti nakts vidum, ārā ir cilvēku pilns. Tā tas esot šeit katru nakti. Divi ķīnieši sāk lēnām riktēties uz klopi, bet šoreiz līdz tai netiek, vietējie kārtībnieki kaušļus izšķir. Bet vispār kautiņi te notiekot tā. Divi cilvēki bārā sastrīdas. Rietumos parasti, abi iziet ārā, ar vārdiem vai dūrēm noskaidro attiecības, tad salabst un aiziet kopā iedzert vēl vienu alu. Šeit ārā izgājuši, abi sāk zvanīt draugiem. Vienam atbrauc desmit draugi, otram divdesmit. Parasti kautiņā uzvar tas, kuram vairāk draugu.
Mums mājās sanāk atkal doties gan Mēness suni un, tā kā aiz bāra letes ir parādījusies laba Kristīnas draudzene – vāciete Magda, tad nolemjam mirkli patērzēt ar viņu. Blondā, pīrsingotā metālgalva šeit māca angļu valodu un šad tad brīvprātīgi piestrādā šajā bārā – tāpat, prieka pēc. Tā kā bārā palikuši vien pāris pazīstami klienti, tiek uz visskaļāko uzlikta metālmūzika, Magda ar vācu īpašnieku aizrautīgi fano otrpus bāram, īpaši nozīmīgi brīži tiek atzīmēti, sašķaidot kādu tukšo pudeli vienā vai otrā kaktā. Pēc kārtīgas izārdīšanās, tiek nolemts, ka jāiet uz Masku. Ka jāiet, ta jāiet.
Bārs tiek aizslēgts un cilvēku bariņš kursē pāris ielas tālāk. Tomēr arī Maska jau ir slēgta. Rezultātā, dzēriena vietā, par godu tuvojošamies futbola čempionātam, tiek uzrīkots futbola mačs, faktiski Kolbols, jo spārdāmobjekts ir tukša Coca-cola bundžiņa. Sākumā visi bezmērķīgi dzenā bundžu, stāvot aplī, tad notiek spontāna sadalīšanās komandās. Viens ielas gals ir vieni vārti, otrs – otri. Trīs pret trīs. Vissīvākās cīņas izvēršas man ar Magdu. Puiši parasti džentelmeniski atdod mums “bumbu”, bet mēs cīnāmies kā fūrijas. Finālā katra komanda paliek pie pārliecības, ka ir uzvarējusi. Piesēžam uz draudzības pīpi un alu, tad gan beidzot visi izklīst pa mājām.
