No rīta pamostos pirms zvana. Ieskatos telefonā un tur jau priekšā īsziņa no Ivetas – “Mēs braucam. Nāc laukā!”. Ups, latvju biedri atbraukuši ātrāk kā domāts. Ieskrienu zibenīgā dušā, sametu vēl lāgā neizžuvušās drēbes somā un dodos satikt savus Balkānu ceļojuma ceļabiedrus – Ivetu, Lieni un Raimondu.
Pie šī ceļojuma kopumā vainojama Iveta – meitene, kuru pazīstu no iepriekšējās profesionālās dzīves (bija tak kaut kāda jēga profesijai 🙂 ). Ar pārējiem ceļabiedriem esmu tikusies vien uz tēju Rīgā, lai apskatītos viens uz otru pirms došanās kopīgajā ceļojumā. Pārējie ļautiņi savā starpā ir pazīstami pateicoties geokešingam.
Ieraugu pazīstamos stāvus jau pa gabalu – vienmēr ir tik forši satikt latviešus ārpus dzimtenes. Tiekamies pie auto nomas punkta, kur mašīna ir nodota nelielā apčubināšanā. Tikmēr izejam visi kopā nelielā Skopjes apskates tūrē, lai arī pārējie var pilnvērtīgi ievērtēt vietējo mākslu.
Sākam ar skulptūru apbrīnošanu un pāris geokešu atrašanu, pēc tam dodamies izmest lociņu pa vecpilsētu. Tur mums piesitas kāds no daudzo veikaliņu saimniekiem. “Where are you from?” Zviedrijas, Somijas, Polijas, Čehijas – tiek sauktas daudzas Eiropas valstis. Pārmaiņas pēc Krievija netiek minēta. “Ziniet, man te ir suvenīru veikals. Un es tirgoju arī somas, ādas jakas”, vīrietis cenšas mūs pievilināt. Redzot, ka negrasāmies apstāties, viņš, raugoties uz Ivetu, vēl izspēlē pēdējo trumpi: “And – You have beautiful eyes.” Tomēr pat tas nepalīdz un mēs aizklīstam tirgus virzienā. Iegādājamies bubļikus un zemenes, tad lēnām sākam kursēt mašīnas virzienā. Ejot cauri vecpilsētai, atkal ejam gar runīgo suvenīru tirgotāju. Ieraugot Ivetu, vīrs nopriecājas: “I knew you come back.” Mēs uz atvadām viņam vien atklājam, kurā valstī dzīvo meitenes ar tik skaistām acīm.
Drīz vien esam pie mašīnas un uzsākam ceļu Bulgārijas virzienā. Pa ceļam ainava ir diezgan glīta – pie horizonta lielākoties redzamas kalnu grēdas, pat lielās – ar sniegu galotnēs.
Robežu šķērsojam veikli, mūs pat nekrata, vienīgi cītīgi aplūko vai pasē redzamās sejas sakrīt ar mašīnā sēdošajām. Neilgu gabaliņu pēc robežas šķērsošanas mūs aptur policija. “Village. 50. Speed limit.” Raimonds aiziet pie šiem runāties un atgriežas ar labām ziņām – lai arī policisti apgalvo, ka traucoties no lielā kalna, esam iebraukuši pilsētā un 68 km/h, tiekam cauri ar brīdinājumu un norādījumu turpmāk rūpīgāk sekot līdzi ātruma ierobežojumiem.
Pa ceļam apskatām divus klosterus. Viens no tiem – Rilas – ir lielākais pareizticīgo klosteris Austrumeiropā. Tas tiešām ir iespaidīgs. Baznīcā popi kaut ko bubina mūsu virzienā. Sākumā domāju, ka šiem nepatīk manas pusgarās bikses, bet beigās izrādās, ka nav smuki staigāt, turot rokas kabatās.
Sofijā iebraucam ap astoņiem vakarā. Šovakar par palikšanu atbildīgais ir Raimonds un viņš cenšas sazināties ar šejienes namatēvu. Esam nolēmuši, cik vien iespējams, šajā ceļojumā izmantot kaučsērfingu. Protams, atrast palikšanas vietu četriem cilvēkiem ir manāmi sarežģītāk kā vienam. Bet – ne neiespējami. Tomēr šovakara hosts nez kāpēc neatbild uz īsziņām un telefona zvaniem, tāpēc Raimonds sazinās ar back-up plānu – kādu meiteni. Viņa ir pilsētā un gatava mūs uzņemt. Jau sākam ceļu viņas atrašanās vietas virzienā, kad saņemam ziņu un adresi no iepriekš plānotā hosta. Pateikušies meitenei par atsaucību, dodamies pie pirmā varianta.
Māja atrodas Sofijas pievārtē, kalnā, zaļā apvidū. Milzīgajā mājā kopā ar namatēvu dzīvo viņa suns Mailo, bet pagalmā spriņģo divi truši. Baltais trusis, melnais trusis. Ik pa laikam suns viņus rotaļādamies ķer. Viņš apzinās, ka tā ir spēle. Mums ir zināmas aizdomas, ka truši šo nodarbi uztver mazliet citādāk.
Mūsu hosts Emanuels ir ar bulgāru saknēm, bet uzaudzis Losandželosā – ne velti mums viņa angļu valoda šķita aizdomīgi laba. Iekārtojušies mājvietā, dodamies uz pilsētu – iepirkties un paēst vakariņas. Iveta nolemj dot priekšroku iespējai izgulēties, bet kopā ar mums brauc arī kāds poļu džeks, kas šovakar arī paliek šai pat vietā.
Sapērkam proviantu brokastīm un tad braucam centra virzienā – Emanuels zinot labu vietu, kur ir pirmklasīgs alus un ēdiens. Tur diemžēl visi galdiņi ir aizņemti un mēs piezemējamies citā, arī tradicionālā bulgāru krodziņā. Lai arī virtuve ir uz slēgšanas robežas (jau ir ap 11 vakarā), viņi piekrīt mūs pabarot. Pasūtām kopīgu salātu izlasi un mix grila pannas. Ēdiens garšo vēl labāk kā izskatās. Arī atmosfēra ir lieliska. Spēlē dzīvā mūzika un citi krodziņa viesi laiž vaļā bulgāru dančus.
Paēduši aizdodamies uz mazu bāru, iemalkot vienu alu. Uz to neved nekādas norādes, tūristiem to būtu grūti atrast. Vieta ir burvīga un es sāku to bildēt. Pie manis pienāk kāda sieviete un saka, lai es nebildējot bāru. Pēc tam hosts mums paskaidro, ka šis, līdzīgi kā daudzas citas vietas Sofijā, ir nelegāls iestādījums. Šeit viss tiek apgaismots tikai ar svecēm, tādējādi pārkāpjot ugunsdzēsības nosacījumus, iekšā drīkst smēķēt, pārkāpjot smēķēšanas aizliegumu, un droši vien vēl kāds likums tiek ignorēts. Tas ir iespējams, pamatojot šeit notiekošo kā privātu pasākumu – es taču savā ballītē drīkstu darīt ko gribu.
Emanuels mums piedāvā turpināt ceļu uz vēl kādu bāru, bet mēs pieklājīgi atsakāmies, dodot priekšroku mājai un gultai. Man vēl nekas – esmu gulējusi salīdzinoši ilgi, bet mani ceļabiedri šorīt cēlušies ap četriem, lai atlidotu no Stambulas uz Skopji. Mājās nonākam ap diviem naktī un drīz vien lienam migās.
