Santjago ceļš II: 9. diena – svētais Žaks, apakšbikšu brālība un kā būtu, ja būtu

7:05. Atkal gandrīz sanāca iziet kā plānots. Bet saullēktu neesmu nokavējusi un tas ir galvenais. Fotografēju krāšņās debesis un apgarota soļoju laukā no pilsētas. Pie vienas no pēdējām mājām, man pretī nāk vīrietis un bez ierastā “Bonžūr!”, cenšas vēl kaut ko pateikt. Esmu ielāgojusi, ka šejieniešos ir vērts ieklausīties. Vispār cilvēkos šad tad ir vērts ieklausīties (bet citreiz gluži otrādi – nevajag!). Šoreiz bija vērts. Kungs man laipni paskaidro, ja vien es kāda iemesla pēc nedodos uz Estaing, tad Conques esot otrā virzienā. Nu re, atkal tās divpusējās norādes. Tā kā vakar biju iesoļojusi pilsētā no nezin kādas puses, tad šorīt priecīgi biju uzsākusi soļot pa taku, pa kuru vakar visi normāli ļautiņi ieradās pilsētā.

Pateicos laipnajam kungam un negribu pat domāt kā būtu jutusies, ja šo faktu būtu konstatējusi pēc vairākiem kilometriem. Bet šis mazais sānsolis nav sabojājis omu, gluži pretēji – priecājos par skaisto saullēkta skatu, kā arī par neticami brīnišķīgu koka ēnu uz baznīcas fasādes. Kas zina, ja būtu uzreiz gājusi pareizi, varbūt to neredzētu. Šī doma parauj vaļā citas – kā būtu, ja būtu. Ir filma (kuras nosaukumu pēkšņi neatceros), kur balerīna iekļuva autoavārijā. Pēc tam bija tāda kadru sērija – ja vien sieviete nebūtu aizmirsusi maku, ja vien taksists būtu paņēmis iepriekšējo pasažieri, ja vien… ja vien… ja kaut kas būtu noticis par dažām sekundēm uz vienu vai otru pusi – nekas tāds nebūtu noticis.

Es, savukārt, nevar nedomāt par to pērnā Ceļa kontekstā. Ja vien Fēlikss nebūtu pagatavojis brokastis, ja vien kādā krustojumā būtu iededzies zaļais, nevis sarkanais, ja vien mēs autoostā būtu iebraukuši no pareizās puses. Es nebūtu nokavējusi rīta autobusu uz Pamplonu. Es nebūtu sākusi Santjago ceļu vienu dienu vēlāk. Es nebūtu satikusi Hilariju, Semu, Edu, Šonu, Annu, Heteru, Mārtinu, Endrjū, Nikolu, Marku, Džeimsu.. Es nebūtu redzējusi mākoņu kalnus un okeānus saullēktā. Man nebūtu bijis tik daudz jāsmejas. Un jāraud. Ko es būtu satikusi, ja sāktu dienu agrāk? Ko es būtu redzējusi? Ko piedzīvojusi? To mēs nekad neuzzināsim. Kā būtu, ja es šo Ceļu būtu sākusi nevis tieši šodien pirms gada, bet gan vakar..

Neviļus aizdomājos arī par šī Ceļa ceļabiedriem. Tā kā tas šogad jau lēnām tuvojas izskaņai, nezinu vai maz vēl satikšu retos ceļabiedrus, kas man kaut ko šai ceļā ir nozīmējuši. Itāļi noteikti ir tālu priekšā, bet norvēģiete – krietni iepalikusi. Vienīgi Šveices briežiem jābūt tepat tuvumā. Ā, tur jau droši vien viņi nāk, viss mežs skan no sarunām. Pagriežos atpakaļ un – ko es redzu. Nāk mani itāļi kā dzīvi. Priecīgi satiekamies un apmaināmies ar stāstiem, kā mums klājies pēdējās dienas. Itālietes kāja, kuru pirms pāris gadiem šķērsojis automobilis, nejūtoties labi. Bet tas viņai netraucē kātot uz priekšu ašāk kā man. Ejam gar kādu aploku un tajā lielos ī-ā laiž vaļā daiļš ēzelis. Stāstu Lučiano, kā man patīk ēzeļi. Viņš, savukārt, atminas alberģi, kurā ar sievu nakšņojuši – tajā bijuši seši ēzeļi – Margarita, Beatrise, Šokolāde – katru saimnieks saucis vārdā.

Itāļi aizsteidzas uz priekšu un es lēnā garā turpinu ceļu. Pamanu ceļa malā augstu kokā pakārtu sirdi ar burtiem CS. Nodomāju, ka jauki būtu, ja šeit dzīvoti īsteni “Couchserfing” entuziasti un būtu piestiprinājuši šīs lapas saīsinājumu. Bet, visticamāk, te dzīvo nesen precējušies mīlētāji, kur kādu Cecīliju noprecējis kāds Sinbads.

Ap 10 klāt ir pirmā lielā pilsēta – Espeyrac. Tur ir veikals, kurā jau priekšā itāļi. Viņi pirms manis grib nopirkt vārītas olas. Dullie, par tādu naudu. Es šiem piesolu no saviem krājumiem, bet viņi neļaujas pierunāties un nopērk divas – katru par 80 centiem gabalā. Tas ir 500% uzcenojums. Par novārīšanu, idritvaj! Bet nu labi – bagāts dara kā grib.

Atstāju itāļus ieturamies ar dārgajām olām un sāku kāpt kalnā. Tur, takas vidū novēroju kārtējo dabas fenomenu. Es neesmu redzējusi kā pēc kaušanas vista skrien uz priekšu bez galvas. Bet tagad esmu redzējusi kā uzvedas aste, kuru pametusi ķirzaka (labprātīgi vai piespiedu kārtā – nezinu). Bet aste kustās un lokās, pa gabalu atgādinādama dzīvelīgu čūskli.

Man garām iet iepriekš neredzēti ļaudis un prasa – vai es eju uz San Žak. Šeit, Francijā, viņi svētā Jēkaba ceļu izrunā kā San Žak. Lai arī šo apzīmējumu biju dzirdējusi jau iepriekš, tikai šodien man pielec, ka savu ejamnūju esmu netīšām nosaukusi arī Ceļa svētā vārdā – par Žaku.

Ap 11 iesoļoju pilsētiņā Senergues – paeju garām brīnišķīgai naktsmītnei, tad piesēžu uz kafiju un internetu vietējā kafejnīcā. Viņiem šeit ir arī brīnišķīga baznīca un Spar veikals. Man ļoti patīk mazā pilsētiņa un ienāk prātā parēķināt atlikušo dienu distances. Secinu, ka līdz lielākajai tuvējai pilsētai – Cahors – gribēdama nevaru paspēt, bet iepriekšējā – Figeac – ir aptuveni 60 km attālumā – tas nozīmē trīs dienu gājumu. Man ceļam kā reizi ir paredzētas trīs dienas. Un, pieņemu spontānu lēmumu palikt pa nakti šeit. Kas par to, ka pulkstenis pus12 un noieti nieka 12 km. Sakrājies tik daudz domu un rakstāmā, mazgājamu drēbju un gluži vienkārši – esmu taču pelnījusi arī kādu slinko dienu. Domāts – darīts. Slāju atpakaļ uz smuko naktsmītni.

Pie baznīcas satiku šveiciešus. Izstāstu savu domu un saku, ka vairs neredzēsimies. Viņi man novēl izbaudīt laiku šeit, paspiežam roku un atvadāmies. Jocīgi gan. Ejot pretējā virzienā gandrīz uz ņuņņu pavilka. Visu laiku tak šie mani teju kaitināja, bet pa šīm dienām biju pieradusi redzēt viņu ģīmjus kaut kur atkal parādāmies. Žēl vienīgi,ka no itāļiem neatvadījos.

Vispār nevar teikt, ka tu ar kādu esi pa īstam ceļojis kopā un saradis, ja neesi redzējis viņa apakšbikses. Uz striķa. Iepriekšējā ceļā uz beigām mēs itin labi varējām atpazīt viens otra mantību. Sākumā ir mazliet kauns no šīs darbības, bet tad tu pierodi, jo citādāk nevar – ikvakara zeķu-apeņu mazgāšanas un žāvēšanas rituāls ir tikpat ierasta lieta kā zobu pucēšana vai vakariņu ēšana. Tā rodas apakšbikšu brālības.

Kad ierodos žitā, tur priekšā jau sēž vīrišķis un laipni ierāda man istabu. Pirmā lieta, ko izdaru – savācu un nododu mazgāšanā visas drēbes – beidzot tām būs laiks kārtīgi izžūt. Iekārtojos istabiņā, savācu datoru un pārtiku, un sekoju norādēm “uz virtuvi”. Tā atrodas ēkas pirmajā stāvā. Virtuve tur ir, jā. Bet tur ir arī atpūtas istaba ar TV un biljarda galdu, bērnu rotaļu istaba, ēdamzāle un visburvīgākā no visa – milzīga, saulaina āra terase. Uztaisu brančmaizītes, uzvāru piparmētru tēju (salasīju pa grāvmalām) un kopā ar kompi iekārtojos uz terases. Rakstu, ķeru kaifu un priecājos par šodienas neordināri saprātīgo lēmumu. Vēl šeit uz sienām pilns ar ēzeļiem veltītām karikatūrām, plauktos satupuši mazi ēzelēni – it kā kāds būtu dzirdējis par manu ēzeļprieku. Kas palūdzu piligrima pasē nē iespiest zīmogu – arī uz tā tup mazs ēzeļa portrets.

Dienu pavadu rakstot un sauļojoties. Uz vakaru nolemju aiziet līdz pilsētai, lai nopirktu ko ēdamu vakariņām. Pārsteigums. Veikals ciet. Nu neko. Atgriežos naktsmītnē un pasūtu pusvīnu – alkoholā arī esot daudz kalorijas. Internets šeit ir atdzīvojies, bet šausmīgi velkas. Nekas, vismaz pārlasīšu rakstus un varbūt pārmaiņas pēc iztikšu bez drukas kļūdām.

Pēc astoņiem atnāk saimnieks un paziņo, ka dosies mājās. Un, sapratis, ka man patiešām īsti nav ēdamā, apžēlojas un saka: “Klau, tu pamanīji, ka virtuvē ir mazliet rīsi un makaroni? Ja vēlies, vari uzvārīt!” Lieliski. Vīns patiešām ir iekurblējis apetīti un kaut ko apēst neatteiktos. Saimnieks dodas prom, bet es – vārīt rīsus vakariņām. Un uz šo nakti – visa milzīgā ēka ir tikai un vienīgi manā rīcībā.