Santjago ceļš II: 5. diena – narcišu lauki un kopīgas vakariņas

Stāsti

Zemes virskārta ir sasalusi, peļķes klāj plāna ledus kārtiņa, bet zāles stiebros mirdz simtiem dimantu. Sākumā tie ir balti, tad saule tiek klāt un tie visspožāk iemirdzas īsi pirms pazušanas. Ir saullēkts un nosolos sev iziet īsi pēc 7, kad vien tas būs iespējams. Rīta maģijas brīdis ir īss – ne ilgāks par pusstundu. Pēc tam visa apkārtne atkal pārtop krāsās, kādās to esam ieraduši redzēt. Vienīgi zāle vēl vairākas stundas koku ēnā ir balta.

Arī iet ir visai vēsi, lai arī mugurā ir teju visas drēbes, kas paņemtas līdzi. Ir jūtams, ka atrodamies vairāk kā 1 km virs jūras līmeņa. Diena lēnām iesilst un pēc stundas gājuma mani apdzen četri francūži, kurus var atpazīt pēc baltiem paltrakiem uz galvas. Ap 10 esmu nopelnījusi brokastis un piestāju kādā ceļmalas iestādījumā, kas vēl tiek veidots. Kad tiks pabeigts, būs tiešām skaisti. Par 1, 50 eiro sieviete atnes ne tikai kafiju, bet arī vēl kēksa gabalu. Mīļi.

Kamēr baudu brokastis, ap stūri parādās neredzēts vīrišķis. Un vēl runā angliski. Pārmijam pāris vārdus un šis aiziet tālāk. Vēl pēc 5 minūtēm nāk mani itāļi, kuri brokastis jau ieturēja nakšņošanas vietā, un apsveicinājušies arī aiziet tālāk. Pabrokastojusi dodos arī es un sākas kāpiens palielā kalnā – stāvākajā šodien. Bet arī ainava uzreiz daiļa bez gala paveras. Kalna galā sēž nesen redzētais vīrietis un bauda skatus. Tagad gan nelaižu iespēju noskaidrot svarīgāko – vīrietis ir no Šveices, strādā IT jomā, izgājis Le Puy un ceļā pavadīs 2 nedēļas – tik ilgs ir atvaļinājums. Iepriekš gājis vienu otru ceļa gabalu, piemēram no Vezelē līdz Santjago, no Ženēvas līdz Le Puy. Izskatās, ka pa šo ceļu iet pārsvarā recidīvisti.

Atstāju kungu pūšamies un soļoju tālāk. Saule cepina ne pa jokam un cenšos glābties kā vien māku – apsienu ap galvu lakatu, uzlieku saulesbrilles, bet vārīgākajai vietai – degunam, sarūpēju skābenes lapu. Uzspļauju, pielīmēju un priecājos – turas ar! Šodienas lielākais krāšņums ir narcišu un krokusu lauki. Nemāku nofotografēt, bet tie ir milzīgi – šīs puķes zied katrā ceļmalā, katrā paksī un brīžam plešas tādos apmēros kā pie mums labības lauki.

Krietnu gabalu nogājusi, kādā krustojumā samulstu – ne miņas no zīmēm. Šauju iekšā uz kādu miestu, kas apvienojot karti un intuīciju, izskatās pēc pareizā ceļa. Man jau sāk rasties aizdomas, ka kaut kur esmu aizšāvusi garām norādēm un to apliecina mans jauniepazītais šveicietis, kurš pietuvojas no pavisam citas puses. Nu neko, esmu nogājusi kādu lieku gabaliņu. Kam nav acīs, tam ir kājās.

Sākam soļot kopā. Šis ir pirmais cilvēks piecu dienu laikā, ar kuru kopīgi eju. Jāteic, ka no rīta laikam pasūtīju ko tādu. Man patīk vientulība, bet limitētās devās. Četras dienas vientulības šobrīd izrādījās pietiekami. Biju jau biju sākusi sarunāties ar savu Žaku. Kungs, kārtīgs šveicietis būdams, runā angliski, vāciski, franciski un spāniski. Un slavē manu angļu valodu. Pieklājīgs, maita.

Uz brīdi piesēžam atpūsties, tad turpinām ceļu un šodienas potenciālais galamērķis – Nasabals – ir klāt. Šodien noieti 20 km un no vienas puses ir sajūta, ka varētu vēl, no otras – nu kur man jāskrien. Labāk izbaudīšu beidzot kādu mierīgu vakaru.

Kopā ar jauno draugu inspicējam vietējos žitus. Pirmais nepatīk, otrais arī nē, bet trešais ir tīri labs. Sistēma šeit jokaina – visi žiti ir vienkārši vaļā, bet nekādu saimnieku nav. Droši vien tie parādīsies vēlāk, lai iekasētu naudu. Vīrietis iekārtojas vienā istabā,es otrā, kurā jau izklāts kāds guļammaiss. Kamēr krāmējos, ienāk guļammaisa īpašniece, kura ar zināmām cerībām balsī vaicā vai es runājot angliski. Kad atbildu apstiprinoši, viņas sejā pavīd neviltots atvieglojums. He, ne es vienīgā te esmu ar frančiem nomocījusies. Sieviete ir no Norvēģijas un arī viņa ir recidīvists. Šoreiz nolēmusi soļot pavisam lēni un mierīgi – visu izbaudot un neforsējot.

Ieeju dušā, tieku galā ar veļu un, kamēr to izžauju, nāku pagalmā sēdošajiem ceļabiedriem klajā ar priekšlikumu – pagatavot šovakar vakariņas kopā. Man par lielu prieku abi piekrīt. Sieviete vēl kautrīgi piebilst, ka kāds kopīgs vīns nenāks par skādi. Nu re kā.

Mēs ar Marisu (tā sauc šveicieti) aizejam līdz bodei, mājupceļā ejot iebrienam krogā uz vienu alu. Drīz piebiedrojas vēl citi ceļinieki, kas šveicietim pazīstami, un viņi atkal sāk sarunāties franciski, bet es, savākusi pirkumus, dodos uz žitu, lai sāktu gatavot vakariņas. Manā pārziņā ir dārzeņu sautējums, bet Mariss gatavos gaļu – liellopu, kas ir slavens tieši šajā reģionā. Norvēģiete Liliāna arī dricelē riņķī un grib palīdzēt, bet viss jau teju gatavs. Uz vakariņām ierodas arī Marisa draugs Kristiāns, ar kuru viņi vairākas dienas gājuši atsevišķi. Līdz šim te valdīja pilnīga saskaņa – komunikācijā un sajūtās, visi runājām angliski. Bet tā kā Kristiāns angliski nerunā, tad vīri savā starpā sazinās šveiciešu-vācu dialektā, kas izklausās pēc lamāšanās, mēs ar Liliānu angliski. Bet kaut kāds medžiks līdz ar jocīgā drauga parādīšanos ir pazudis. Bet kā ir, tā ir. Paēdam vakariņas, norvēģiete nomazgā traukus un vakars klāt.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.