Šonakt visā viesnīcā bijām septiņi iemītnieki, līdz ar to patīkamās nojautas, ka būšu savā sešvietīgajā istabiņā viena pati, apstiprinājās. Tas nozīmē, ka neviens nekrāks un, ka varēšu no dušas līdz dzīvojamajai istabai skraidīt plika – kuru dzīvespriecīgu cilvēku gan neiepriecina šāda iespēja.
No rīta, ieskatoties spogulī, pretī raugās kaut kāds neradījums. Vakar saule bija? Bija? Pretiedeguma krēms līdzi arī bija? Bija. Un kas vēl bija? Pareizi – slinkums to uzsmērēt. Attiecīgi mana piere izskatās kā Francijas pastaigu ceļa simbols – augšējā puse balta,apakšējā – sarkana, sejas vidū esošais gurķis pēc tomāta un vaigi tai pašā krāsā. Vienīgais prieks un mierinājums, kā jau īstam latvietim, – franču pārītis izskatās aptuveni tāpat. Lai neļautu viņiem mani apdzīt košuma sacensībās, piedāvāju francūžiem savu pretiedeguma krēmu, ko šie priecīgi uzsmērē. Es arī, protams. Kopš šī gadījuma uzzinu, ka jaunā franču sieviete tomēr māk smaidīt, par ko nebiju gluži pārliecināta vakar.
Ar cerībām skatos uz brokastu galdu, bet vairāk neko par parastajām marmelādēm, sviestu un maizi tur nemanu. Kur mani sieri, ko? Nekaunības man netrūkst, īpaši, ja runa ir par sieriem. Pabāžu galvu pa virtuves durvīm un pasaku vienu no 10 vārdiem, ko zinu franciski – “Bonžūr” un, izveidojot maigāko no smaidiem, saldā balstiņā piebilstu – “Cheese”. Atveras ledusskapja durvis un parādās gardie kluči. Man būs normālas brokastis! Kad piedāvāju sieru pārējiem, viņi man atsaka ar tādu izteiksmi, it kā es viņiem šņabi no paša rīta piedāvātu. Labi ir, grauziet savas džemmaizītes. Vakar arī. Tiek atnesi jaunie kartupelīši, ar visu miziņu novārīti. Un ko tie aristokrāti dara? Visi kā viens mizo kartupeļus. Es kā kārtīgs zemnieks no valsts, kas, iespējams, pat neatrodas Eiropā, ēdu ar visu mizu. Mežone kas mežone, ko tur padarīsi.
Tā kā brokastis tika servētas no 7:30, tad izeju relatīvi vēlu – 8:10. Sākumā ceļš iet te augšā te lejā, vienīgi kāpieni uz leju diezgan riebīgi – šauras, akmeņainas, stāvas takas, kur mirklis uzmanības zaudēšanas var maksāt izmežģītu potīti vai kādu citu traumu. Un baisa slodze ceļiem. Bet pēc kādas stundas sākas ilgais kāpiens augšup – esmu tam morāli gatava – vakar tomēr nopirku kaut kādu karti-brošūru, lai nav galīgi kā kurmim jāiet. Ir diezgan grūti, tomēr mans ātrums ir tikai mazliet lēnāks kā pārējiem. Ap pulksten vieniem, pēc četru stundas kārpīšanās augšup, esam kalnu grēdas galā. Skats ir smuks un esam nopelnījuši atpūtas pusdienpauzi. Vīrietis no franču pāra man piedāvā viņiem pievienoties un es neatsakos – kopā garšīgāk!
Vispār tīrā laime, ka vienā miestā atradām veikalu – lai arī tas bija tāds gadjušņiks-kurjatņiks ar piecām precēm sešās rindās, tomēr man vajadzīgo saimniecības preci un kaut ko ēdamu varēja nopirkt. Lēnām gremoju bageti ar pūdēto fromāž un mazliet iepazīstos ar ceļabiedriem. Vīrietim ir 40 gadi, viņu sauc JB (viņš man tik gari skaidroja, ka skaidrības labad saukšu viņu par Žanu) un strādā viņš Francijas pastā par iekšējo auditoru. Sievietes vārds ir Korīna, viņa palīdz tikt galā ar fiziskām un psiholoģiskām problēmām bērniem, kas skolā kādā priekšmetā atpaliek. Viņu meitai ir 13, bet dēlam – 11 gadi un viņš esot dikti liels Eifeļa fans. Tāpēc Eifeļa tilts, kuru pa ceļam šķērsojam, dēlam pa godu tika safotografēts no visām pusēm. Starp citu, tas tilts tiešām izskatījās pēc Eifeļa torņa, kas noguldīts slīpi. Maltīte ir ieturēta un kājas atpūtinās – es dodos ceļā. Pārītis vēl paliek turpat, Žans gribot 10 minūtes nosnausties, par ko ne.
Es, ejot cauri mežam, esmu tikusi pie sava Vilsona – koka spieķa. Šādu vārdu sava spieķim pērn bija devis Šons un ik reizi, kad to kaut kur aizmirsa, ar šausmām iekliedzās: “Wilsooon!” un skrēja tam pakaļ. Un, vai es pēc krūmpauzes ,aizmirstot savu koku zemē, gāju tam pakaļ? Protams. Tu kaut kā neticami sarodi ar šo tuvāko ceļabiedru. Šons apgalvoja, ka ejamkokam noteikti jādod vārds. Varbūt vēlāk ienāks prātā kas labāks, bet pašlaik arī savu esmu nokristījusi par Vilsonu 2. Vispār pie koka tiku ne tik daudz tāpēc, lai tas kalpotu kā palīgs iešanai, bet gan suņu pēc. Vakar, kad gribēju apskatīt kādu senu torni, nogriezos no galvenā ceļa, un man uzreiz pretī iznāca tāds vidēja auguma suns, kas atņirdzis zobus nelaida ne metru tālāk. Kamēr viņš mani tā aprēja, divi viņa kompanjoni aizlavījās man aiz muguras. Sāku jau apsvērt savas izredzes uzvarēt tik nevienlīdzīgā cīņā, kad no mājas izskrēja sieviete ar koku un savāca savus rīkļurāvējus, stāstot, ka sunīši esot ļoti “sociable”. Ja šie ir sociāli radījumi, negribu zināt kādi ir pārējie. Vispār man Francijas suņi šķiet daudz dusmīgāki un bīstamāki – pirmkārt, viņi vienkārši klīst apkārt lielākā vairumā. Arī Spānijā, uz ceļa beigām, man kaut kāds sīks vaukšķis gribēja iecirst zobus, bet es viņu atrunāju ar vieglu spērienu sāņus. Itāļu pārītim gan nepaveicās un viens tāds esot sievieti sakodis – dabūjuši par braukt uz slimnīcu. Tāpēc itāļu kungs ir ļoti sliktās domās par spāņu suņiem – viņi tiekot turēti pie ķēdes un tāpēc izaugot nikni, bet franči gan izturoties pret dzīvnieciņiem tik jauki, ka viņi esot ļoti labdabīgi. Es labprāt gribētu iepazīstināt itāli ar savu torņa sargu.
Soļoju jau krietnā saguruma pakāpē un cenšos kaut kā glābties no saules, kas šobrīd pašā zenītā. Esmu apsējusi ap galvu lakatu un pa gabalu izskatos pēc ceļojošā beduīna pēcteča. Tādā paskatā nolemju iečāpot kādā mājā, kuras uzraksti liecina par kafejnīcas eksistenci. Grabinu zvanu pie durvīm, bet neviens nereaģē. Laikam tiešām nelāgi izskatos. Uz galda stāv ūdens karafe un, tā kā tas ir mans šībrīža galvenais mērķis, atļaujos krūkas saturu pārliet savā dzirdināšanas maisā. Kamēr piekopju šo puslegālo nodarbi, pie apvāršņa parādās mans itāļu pāris. Izskatās, ka arī šie priecājas par pazīstamu seju un jau pa gabalu atskani skaļi “Čao, čao!”. Atzīstos viņiem savā ūdens grēkā un šie par mani smejas, jo Francijā krāna ūdens ir dzerams, līdz ar to viegli pieejams. Ja ir krāns, protams.
Kamēr mēs tērgājam, pa ceļu uz šo pusi nāk kārtīga sieva, kas izrādās mājas saimniece. Itāļi pasūta bageti ar fromāž un kokakolu. Es, uzzinājusi, ka līdz galamērķim atlikuši vien 3 kilometri (biju domājusi, ka kādi 7), nolemju šo priecīgo faktu nosvinēt, pasūtot alu. Jaukais pāris man piedāvā gabalu no savs fromāžbagetes, tomēr atsakos – vēl vēders pilns no nesenās pusdienpauzes. Kamēr malkoju alu, izmantoju iespēju papētīt tuvējā miesta naktsmītnes, kas norādītas ceļabiedru grāmatā. Šeit visi rezervē naktsmītnes. Nolemju joka pēc arī uzzvanīt uz pāris numuriem – otrais no tiem paceļ, sieviete tajā galā pat runā angliski, attiecīgi pierezervēju gultasvietu, kas, ja ceļvedis nemelo, maksā 13,50 eiro. Nu ir pavisam mierīga sirds. Lēnām izdzeru savu alu un pošos ceļam. Sāku rakņāties pa maciņu, bet itāļi man saka, lai atslābstu, viss ir nokārtots. Šie ir pamanījuši, ka cenšos taupīt un grib man izpirkt alu, bet es neļaujos un atstāju uz galda 3 eiro – ar to vajadzētu pietikt. “Eu, tu savāc savu naudu”, šie man vēl kliedz nopakaļus. “No”, atbļauju pretim, pamāju un turpinu ceļu.
Arī ar šiem laipnajiem cilvēkiem esmu mazliet iepazinusies – sieviete ir Fabricia. Tas esot tipisks itāļu vīriešu vārds, bet tikusi pie tā klasiskā gadījuma rezultātā – vecāki ļoti gaidījuši dēlu. Viņa savulaik strādājusi par pediatri. Savukārt kungs, kam Lučiano vārdā (ak, kā viņam tas piestāv) ir ķīmiķis un strādājis, pētot muskuļu bioķīmiskos procesus. Tagad abi ir pensijā. Kad iepazīstoties stāstīju viņiem par savu pagājušā gada pārgājienu, šie tik māja ar galvu. Kad apvaicājos par viņu iešanas pieredzi, abi koķeti saskatījās pa briļļu augšu un ar vieglu smaidu sāka uzskaitījumu – esot nogājuši vairākas reizes klasisko maršrutu, Porto ceļu, tam sekojam n-to posmu uzskaitījums pa Franciju. Opā. Uzreiz sajutos kā tāds iesācējs ar visu savu pērno gājumu.
Pavisam drīz jau iesoļoju nelielā pilsētā un, apvaicājusies pāris ļautiņiem ceļu uz savu naktsmītni, drīzi vien to esmu atradusi. Sieviete man prasa par palikšanu 14 eiro, nolemju nekasīties par 50 centiem, mazums ceļvedī novecojusi informācija. Kad viņa mani pavada līdz istabai, esmu priecīga, ka to nedarīju. Man ir vienvietīgs numuriņš, ar privātu tualeti un vannasistabu. Par 14 eiro, jipī! Pēc mirkļa konstatēju, ka te ir arī milzīga virtuve, liela āra platība un kas tik vēl nē. Vienīgais trūkums – nav interneta, bet to gan jau kaut kur pilsētā nomedīšu.
Vispār, kopš mazliet esmu iepazinusi šejienes palikšanas iespējas, izskatās, ka nebūs tik traki. Alberģes viņiem nav (ja kaut kur redzams šis vārds, tur, visticamāk, būs krogs), bet toties ir Gite (izrunā kā angliski Shit, tikai vairāk ar “ž” pieskaņu) – tās ir vislētākās. Īpaši Gite Communale, kas ir kā spāņiem Albergue Municipale. Vēl ir visādas ģimenes pansijas un vēl vis kaut kas, bet es vairāk skatīšos uz lētajiem Žit. Ja vēl gadās tāda iespēja kā šovakar – vispār laime pilnīga.
Neticami, bet līdz 18:30 esmu tikusi galā ar visu – drēbēm, dušu, bloga ierakstu (ne visai īsu, ja). Tik atliek vien atrast internetu, bet kā minēja viesnīcas meitene, tas esot vietējā tūrisma birojā. Izejot no žites, sākumā izmetu lociņu pa pilsētu, paviesojoties divās svarīgākās vietās – kapos un veikalā (šeit ir Carrrefour!!). Otrajā iepērku provinatu šim vakaram un rītdienai – nez kad vēl būs iespēja pabūt normālā veikalā. Veikalu, starp citu, atradu nejauši. Tieši tāpat kā tūrisma biroju. Tas, protams, sen ir ciet, bet man neko citu kā internetu nevajag. Pārbaudījusi, ka tas strādā, ieriktējos pie biroja durvīm, atkorķēju olīvas un baltvīnu. Ārā ir silti, pa šīm 15 minūtēm, kopš te sēžu, garām nav pagājis neviens cilvēks. Īsāk sakot, baudu vakaru.
