Es paskatos pulkstenī – ir 17:23 – un,stāvot šosejas malā pie savas mājas iebrauktuves, paceļu labo roku. Kreisajā es turu kartona mapes vākus uz kuras uzšņāpts uzraksts “Rīga”. It kā jau skaidrs, ka šajā posmā stopējošie pamatā vēlas nonākt Rīgā, bet man kā šoferim vienmēr patikušas stopētāju planšetes – skaidrības labad. Lēmums stopēt, nevis mērot pusotru kilometru garo ceļu uz autobusa pieturu, man netīšām ienāca prātā īsi pirms došanās ceļā. Jā, kāpēc nesākt šo ceļojumu no namdurvīm?
Kādu brīdi mašīnas joņo garām. Tad redzu, ka ātrumu samazina un manā piekšā aptur jauns, tumšzils vāģis. Iemetu somu aizmugures sēdeklī, pati ietraušos blakus šoferim un pēc sasveicināšanās ieskatos pulkstenī. Ir 17:26. Ir pagājušas trīs minūtes.
Mans šoferis šodien ved jau trešo stopētāju un esot vēl iedevis eiro onkulītim, kuram veikalā pietrūcis izvēlētajiem pirkumiem. “Man kaut kāda karmas iekačāšanas diena laikam”, nospriež Eduards – džeks, kas naudu pelna ar kompresoru tirdzniecību. Protams, drīzi vien jau pļāpājam par ceļojumiem – Eduards piedalījies nesen rīkotajā Marokenrolā, kad ar veciem meršiem braukuši uz Maroku. “Ai, dirsa gan bija pilnīgi jēla, četras dienas braucām.” Īstie piedzīvojumi sākušies Spānijā, kad viens no autiņiem noplīsis – “lūznis, stum kaut no kraujas lejā.” Vienatnē gan Eduardam ceļot šķiet jocīgi, bet vienā lietā mūsu domas sapas – īstie ceļojumi sākas tur, kur beidzas baltie palagi.
Kopā ar laimīga ceļa vēlējumiem Eduards izlaiž mani Brīvības un Lielvārdes ielu stūrī. Dudinu ar 40 autobusu uz centru un domāju vai paspēšu uz Sanda Laimes lekciju par viņa piedzīvojumiem Indijā, pētot turienes raganu vajāšanu. Uz sākumu, kas ir 18, nepaspēšu noteikti, bet negribas arī ierasties uz noslēguma frāzēm. Man vēl pirms šīs lekcijas jāienes pāris papīri darbā, un tas ir neliels, bet laiku patērējošs lociņš. Laimīgā kārtā, nosoļojusi pusceļu, pamanu kolēģi Rūtu. Viņa laipni piekrīt nogādāt nepieciešamās lietas darbā rīt un varu turpināt ceļu Dabas muzeja virzienā. Pa ceļam, čalojot ar Rūtu, vēl uzskrienam “Viss notiek” daiļajām veidotājām – Evai un Adrianai. Tas man Rīgā tā patīk – ik uz stūra vari sastapt kādu feinu pazīstamu cilvēku.
Ir jau krietni pēc sešiem, kad klusi atveru durvis un ieslīdu Dabas muzeja konferenču zālē. Runā gan kāda sieviete, nevis Sandis, bet nu nekas – droši vien vairāki runātāji paredzēti. Tomēr pārlaižot acis auditorijai samulstu – neredzu nevienu pazīstamo. Kamēr veru e-pastu, lai pārliecinātos vai neesmu ko sajaukusi, klausos par bišu ērču iznīcināšanas metodēm – esmu nokļuvusi kaut kādā biškopju seminārā. Ir jau interesanti, bet šodien gribu dzirdēt par raganām. E-pasts nemelo, esmu īstajā vietā un laikā. Tikpat klusi kā ienākusi, izlavos no zāles. Ieraugu vēl vienas durvis, kuras gan izskatās pēc kāda priekšnieka kabineta, tomēr paraustu tās. Durvis atveras un tur viņi visi pustumsā sēž – klausās lieliskā stāstnieka Sanda teiktajā un veras viņa krāšņajās fotogrāfijās. Sanda vēstījums būtu atsevišķa stāsta vērts, kas šoreiz izpaliks – varbūt viņš pats sarosīsies uzrakstīt kādu gabalu (cerams).
Mirkli pēc astoņiem pazūdu, lai dotos lidostas virzienā. No ieiešanas brīža lidostas ēkā līdz sava reisa vārtiem tieku minūtēs desmit – nekādu rindu vai aizķeršanos. Ja es kavētu, tad noteikti būtu gan vienas, gan otri. Jā, uz Dublinu braucošā publika ir citādāka. Šķiet, ka esmu teju vienīgā, kas uz šo pilsētu lido ar tūrisma mērķi.
Pie lidmašīnas trapa noskatu meiteni, kas lido ar vieglu rokassomiņu (tātad lido bieži) un, ielūrējusi viņas iekāpšanas kartē, konstatēju, ka var runāt latviski. Prasu meitenei padomu par sabiedrisko transportu, kas kursē no lidostas un viņa man, cik mācēdama, izstāsta. Kamēr tiekam līdz iekāpšanai, esmu jau uzzinājusi ne to vien.
Savukārt, iekārtojoties lidmašīnā, sāku pļāpāt ar blakus sēdošo kundzi, kurai 72 esot. Kundze ir ļoti runātīga un drīz jau zinu visu ne tikai par draudzenes meitas mazmeitu Dublinā, kuru viņa brauc auklēt, gan par mazmeitu Anglijā, gan par vīru Latvijā. Kad pacelšanās brīdī salona apgaismojums tiek izslēgts, kundze kaut ko izvelk no somiņas un iemalko. “50 grami drosmei”, pie sevis nodomāju. Kad gaisma atkal parādās, man izrādās taisnība – kundze vēl pāris reizes pa šo laiku ir iešāvusi no saldenās pudeles. Un piedāvā man vafelītes. Atsakos, jo saku, ka tad dzert gribēsies. Tam kundze piekrīt un padzindzina savu somas saturu – “a man ir”. “Es mazliet iemalkoju, lai kakls atslābt, tas ir vislabākais veids,” viņa dalās savos atslābināšanās paņēmienos. “Vispār cundurs ar tiem dzērieniem – mani jau negribēja ar šitiem laist cauri. Es tam puisim (labi, ka meitene nebija) rādīju, kā rīvēju pret reimatismu,” kundze ķiķina. “Un palaida. Man tur vēl vilkābeļu tinktūra ir. Un spirts. Lasīšu pumpurus, taisīšu uzlējumu.”
Tā esam pacēlušies gaisā un zem mums paliek Rīgas uguņi. “Vai. Ja Dieviņš ir, viņš noteikti priecātos kaut ko tik skaistu redzot,” kundze nosaka un atslābusi atguļas sēdeklī.
