„Zanīt, sasodīts, esmu aizmirsusi nopirkt šampanieti”, viegli saviebusies manī skatās Ausma. Ausma, atšķirībā no daudziem citiem Strazdumuižas iemītniekiem, mazliet redz. Ja uz lapas uzraksta lielus, sarkanus skaitļus, Ausma saredz, kādas dziesmas jāatskaņo. Esam kopā novadījušas neredzīgo ciemata rīta radio raidījumu – Ausma nez kuro reizi, es – pirmo. Man jau šķiet, ka, ja kādam šeit pienākas tas šampanietis – tad Ausmai pašai. Un Almai, Veltai, Pēterim un daudziem citiem, kas Juglas neredzīgo ciematā cenšas uzturēt mundrumu jau gadu desmitus.
Man nezināmu iemeslu dēļ vienmēr ir bijusi interese par neredzīgu cilvēku ikdienu. Šķiet, pirmā aizdomāšanās par tēmu bija bērnībā, lasot stāstus, kuros minēts, ka sarunās ar cilvēkiem, kuri ir neredzīgi kopš dzimšanas, jāizvairās pieminēt krāsas. Drīkst jau, bet pamēģini nu izskaidrot… Un pēdējie pārsteigumi – mūsdienu tehnoloģijas. Izdomātas virkne „runājošu” ierīču, iekārtu un datorprogrammu, ir pielāgotas daudzas saimniecībā noderīgas lietas. To visu apzīmē termins – tiflotehnika. Prātā palicis arī video, kur neredzīgs cilvēks spēj pārvietoties ar velosipēdu pa apkaimi, izdodot skaņu un pēc atbalss apjaušot apkārtējo objektu un subjektu tā brīža atrašanos. Neticami, bet tas strādā.
Man jau kā pilnīga maģija šķiet šejienes priekšnieka Pētera šiverēšanās pa datoru – programmu atvēršana, informācijas uztvere un komunikācija. Kad vaicāju Pēterim pēc viņa e-pasta adreses, viņš ierosina man nosaukt savējo, ko arī daru. Viņš uzreiz atver savu e-pasta programmu un nosūta vēstuli man – orientējoties tikai pēc skaņas. Viņa atsūtītajā vēstulē nav neviena drukas kļūda (atšķirībā no manējām)… Arī citi dienas centrā var tikt pie datora, atnākt pavingrot vai uzspēlēt prāta un galda spēles, uztapot kādu šalli vai vienkārši aprunāties.
Man bija nepieciešami divi gadi, lai saņemtos atnākt uz šejieni. It kā gribas, bet kā nu tu nāksi. Ne zini pie kā vērsties, ne, ko kādam vajag. Kā jau vienmēr – galvenais ir sākt no viena punkta. Mans sākuma punkts bija zvans Almai, mana paziņas mammai, kura ir šejienes aktīviste. Sarunāju pirmo kafijas padzeršanu, kurā bija iespēja apjautāties – kāda palīdzība jums šeit noderētu. Viņu kautrīgais lūgums saskan ar manējo kluso vēlēšanos. Vienmēr esmu gribējusi pamēģināt pastrādāt radio – ne jau kā pamatdarbu, bet tīri tā – cilvēciskas ziņkāres vārdā. Tā nu meitenes saka, ka dikti noderētu, ja es reizi nedēļā varētu no rītiem palasīt priekšā radiopārraidēs. To nosolos darīt, kad vien būšu Latvijā.
Ir arī citi sapņi un vajadzības – lielākā no tām – dienas centra pārcelšana uz ēkas pirmo stāvu, lai nodrošinātāku ērtāku pieejamību. Telpas ir, bet tām nepieciešami krietni remontdarbi. Vispār visa teritorija prasās pēc tādas otrās elpas – ļoti skaistā vieta Juglas ezera krastā rada puspamestu un noļukušu iespaidu. Pēc atjaunošanas brēc gan ēkas, gan to apkaime. Pie paša ezera atrodas liela asfaltēta platforma, kur arī nekā nav. Stāvot tur iedomājos, ka vasarā šeit būtu brīnišķīga vieta tādai „Cabo kafe” stila iestādei, tikai darbinieki būtu pamatā neredzīgie. Un pasūtījums būtu jāsaņem tumsā. Izvēlēs process un pati ēšana notiku gaismā, bet atsevišķas darbības, piemēram, kafijas ieliešana un salātu ielikšana būtu jāveic tumsā. Man šķiet, ka pēc tam kafija garšotu stipri labāk, novērtējot iespēju raudzīties Juglas ezera tālēs. Protams, būtu akcijas ar „vakariņām tumsā”, kā to jau piekopj kādi Latvijas darboņi. Un apkaimē ir tādi simtgadīgi koki, kur būtu iekopjamas brīnišķīgas pastaigu takas gan neredzīgajiem, gan pārējiem.
Tie tādi lielie sapņi – viņējie un manējie. Runājot par mazajiem – prieciņi visiem vienādi: aiztikt kādreiz uz koncertu, vasarā aizbraukt uz jūru, doties ekskursijās, satikties un aprunāties. Pašlaik vairāk esmu noskaņojusies uz mazajām lietām – jaunnedēļ kopā ar kūku stāstīšu savus ceļojuma stāstus un pēc tam, iespējams, ieaicināšu kādu viesi. Varbūt Tu pats gribi pieteikties, ko, viesi? 🙂
Tad nu noslēgumā tāda štellīte. Man rīt ir vārdadiena. Ja uz kāzām drīkst sastādīt dāvanu sarakstu, kāpēc, lai nevarētu uz vārdadienu. Nu, lūk, mans saraksts ir sekojošs:
1) autobusa noma vienai dienai (~300 – 400 eiro)
2) ekskursijas izdevumi: tēja, desmaizes, ieejas maksas (~200 eiro)
3) koncertu, teātru, operas biļetes (~200 eiro, drīkst graudā)
4) dažādi darba materiāli dienas centram – dzija, baterijas tiflotehnikai, kafija utml. (~200 eiro)
Mana matemātika ir tāda. Gribu savākt ap 1000 eiro. Ja es iedomātos, ka cilvēki man dāvinātu puķes, kuras maksātu 5 eiro (nu smukas puķes), tad man vajadzētu saņemt ziedus no 200 cilvēkiem. Ja tēmētu jau uz dāvanu, droši vien ar kādiem 10 eiro jārēķinās, tad pietiktu ar nieka 100 cilvēkiem. Ja Tu man gribi atsūtīt gan puķes, gan dāvanu, tad tas būtu 15 eiro un mani būtu jāapsveic 66 cilvēkiem. Klau, man taču ir 66 draugi, paziņas, darba un nedarba cīņu biedri un uzticami lasītāji! Man ir arī konts Swedbankā: Zane Eniņa LV74HABA000130A153582, lūdzu pie maksājumu mērķa norādīt „Strazdiem”, ja vēlaties, pievienojiet pozīciju, kurai ziedojat.
Izdevumus, protams, caurspīdīgi publiskošu. Sev vecu opeli nepirkšu. Ar papīriem šobrīd krāmēties negribu, tāpēc tas ir tāds – privāts aicinājums. Ja kāds vēlas atbalstīt Latvijas Neredzīgo biedrību, to oficiāli var izdarīt šeit: (http://www.lnbiedriba.lv/index.php/ziedojumi)
p.s. Šis aicinājums neattiecas uz pirmās pakāpes radiniekiem. Tāpēc, ka perpendikuls!
Ieva
Lielā asfaltētā platforma pie ezera vietējo valodā ir “dambītis”.
Spraucoties gar akmeņiem, kas nogūlušies ezera krastā, var palīst apakšā zem dambīša. Tur ezers skalojās gar sienu un nav īpaši dziļš – līdz celim. Bērnībā tur bieži slēpāmies, kad spēlējām kazakus razboiņikus.
Un vēl tur meklējām koraļļus 🙂 un atradām ar` 🙂 un kaltējām – vēl tagad to briesmīgo smaku atceros 🙂 Kas tie tādi ir – nezinu, bet mums tie bija koraļļi.