Ciemos atbraucis viens trollis un, mazliet izklaidējot viņu, mazliet pašiem par prieku, šodien izmetām lociņu pa Vidzemes ārēm un sameklējām dažus geokešus. Ārzemēs esot, pati labprāt apskatu „ārpus tūrisma takām” esošus objektus, tāpēc arī savus ārvalstu viesus diezgan bieži vedam uz tādām vietām kā netālu esošā Murjāņu koka kamaniņu trase – nez vai pasaulē kas tāds vēl eksistē (un vispār kādreiz ir eksistējis). Taisnības labad jāatzīst, ka drīz vien tas neeksistēs arī šeitan – katru gadu objekts izskatās aizvien bēdīgāk.
Vēl izložņājām vietas zem un ap tiltiem, kā arī visādas alas ar mainīgām sekmēm meklējot slēpņus. Vienu tādu atraduši, slājam uz mašīnu no Jāņmuižas alas. Puiši kaut kur iepalikuši, es cilpoju pa kalnu augšā. Man pretim lēkšo sešgadīgs puika, dzirdu viņa vecāku balsis vēl atgādinām, vai šis zinot, kas pirmais jāsaka, kad cilvēku sastop ceļā. Tā kā parasti es pirmā visus nosveicinu, tagad ar ziņkāri gadu pārmaiņas.
„Labdien”, puisietis uzsāk.
Es jau atveru muti, lai atbildētu, bet viņš tupina: „Vai šeit ir Berlīne?”. Man mute neatvērusies aizveras.
Sekundi pastāvu, tad atņemu labdienu un kā kārtīgs kādas gudras tautas pārstāvis, atbildu uz jautājumu ar pretjautājumu: „Un kā Tu domā?”.
„Es domāju, ka ir”, puika atšķirībā no manis nemaz nav samulsis.
Tai brīdī ir pienākusi viņa ģimene un arī mani sabiedrotie, kuri smejas, dzirdot pieminam Berlīnes vārdu, jo atšķirībā no manis pārējie zina, ka klinšu atsegumam dots Jāņmuižas – Berlīnes nosaukums.
