Ne skatīties biju plānojusi, ne šo rakstu rakstīt. Bet šovakara Sastrēgumstunda tomēr aizķēra. Negribu šeit turpināt sarunu par to, vai konkrētā iniciatīva – piešķirt uzturēšanās atļauju pret nekustamā īpašuma iegādi noteiktas summas apjomā ir laba vai peļama ideja. Plusus un mīnusus var saskatīt gana daudz, kaut tik vien noskatoties šo vienu raidījumu, kā arī gūt priekštatu, ka ir gana daudz iespēju šīs idejas pilnveidošanai, lai Latvijas valsts gūtu lielāku tiešo ekonomisko guvumu.
Mani pārsteidza kas cits – raidījumu caurstrāvojošais rasisms un nespēja ieklausīties otrā cilvēkā. Mēs jau pēc definīcas uzliekam cilvēkam zīmīti „piekrītam” vai „garām”, pirms viņš ir atvēris muti. Un, kad atver, vispār neklausāmies, ko viņš saka.
Tā vien šķiet, ja kādam cilvēkam pasē rakstīts „latvietis” – tad viņš automātiski klasificējas kā „cieši labs cilvēks”. Nekas, ka dzer vai sit sievu. Galvenais, ka savējais. Nekas, ka saimniekot māk vien pa ātro kredītu piešķirtajiem līdzekļiem. Galvenais, kaimiņam parādīt, ka var atļauties to pašu, ko viņš (vēlams, vairāk). Bet, kad nu saimniekošanas prasmes sasniegušas zenītu, tad jābrauc prom. Un tad ir cita dziesma – nabadziņš, prom no mājām, svešumā maizīti pelnīt jābrauc.
Un atkal konsekventums pieejā – ja kāds īrs būtu līdzīgi izķidājis latviešu-iebraucēju radītās problēmas viņu valstī, ak vai kāda sašutumu vētra saceltos. Mūsējos sit! Un es nezinu kā jutās uzaicinātie ķīnieši, kuri, visticamāk, devās prom lielākā neizpratnē, nekā atnāca.
Lai taču cilvēki brauc. Gan uz šejieni, gan prom. Ar varu mīļš nekļūs ne ķīnietis Latvijā, ne latvietis Īrijā. Jo vairāk esmu braukusi pa pasauli, jo spilgtāk izdevies saredzēt savas zemes skaistumu un arī kroplumu. Pēdējais gan pārsvarā mīt cilvēku galvās (un arī interneta komentāros, protams, anonīmos). Un arī novērtējums mūsu valsts lieliskajai klimata joslai, dabas bagātībām, labajiem dzīves apstākļiem mainās. Cik no latviešiem ir bijuši Ķīnā? Starp citu, es neesmu. Bet gana daudz citur Āzijā gan. Un salīdzinoši ar viņu dzīves apstākļiem, vairums mūsu valsts cilvēku dzīvo teju luksusa apstākļos (salīdzinoši). Pie mums ir mazas pensijas. Ir. Tās tiešām ir mazas un sirds sāp par daudzajiem pensionāriem, kuriem jāizvēlas – pirkt desu vai zāles. Bet, piemēram, Ķīnā? Ķīnā pensijas neeksistē vispār. Toties eksistē ģimeņu saliedētība paaudzēs. Citējot kādu raidījuma varoni: „Vot ta tā ir investīcija!”
Gribam to vai nē – mēs dzīvojam citādākā pasaulē. Pasaulē, kurā cilvēkiem ir iespēja brīvi pārvietoties, lai gūtu jaunu pieredzi, dzīvotu drošībā, jo bieži vien viņu valstī tādas nav. Un cilvēka nacionālitāti daudzās valsīs sen vairs nenosaka ne sejas vaibsti, ne ādas krāsa. Mums to pagaidām ir grūti saprast. Latvietim ir mīļš teiciens par iekāpšanu cita kurpēs. Un ik pa laikam mums nenāktu par ļaunu kaut mazu gabaliņu paieties krieva, ķīnieša vai īra kurpēs.
Lija
Labs raksts!
sams
jā. tādi nu mēs esam. bet tāpēc pasaule neapstāsies…..
Grrr
Atļaušos tomēr ne visam teiktajam līdz galam piekrist.
Es neuzskatu, ka ķīnieši būtu sliktāki par latviešiem. Vai labāki. Šādi var novērtēt tikai individuālus cilvēkus un man nav pamata domāt citādi, kā vien, ka procentuālais labu cilvēku, neliešu un dīkdieņu skaits jebkurā populācijā vai tautā ir puslīdz līdzīgs.
Nelaime ir cita. Mērogu nesaderība. Latvija ir tik daudz reižu mazāka par Ķīnu, ka, ja tikai kaut vai viena desmitā daļa viena procenta — katrs tūkstošais Ķīnas iedzīvotājs — izdomātu apmesties te uz dzīvi, viņi jau būtu gandrīz vienā skaitā ar vietējiem ( 1.9M pret 1360,1M ). Ķīniešu ir 680 reižu vairāk kā mūsu. Tikai pašā Ķīnā, neskaitot citas vietas.
Ne jau ļaunu nodomu vadīti, bet tikai normālas dzīves meklējumos, ja kaut vai viens no katriem 10’000 Ķīnas iedzīvotājiem atradīs par vieglāku un interesantāku apmesties te, nekā meklēt vietu Rietumeiropā vai ASV, tad viņi būs pietiekamā skaitā, lai gluži vienkārši ar viņiem būtu jārēķinās kā ar lielāko etnisko minoritāti. Ja to izdarīs 0,05% (viens no katriem 2000) ķīniēsu, viņi Latvijā būs vienā skaitā ar latviešiem .
Vēsturē ir gana piemēru tam, kā populācijas mainās migrācijas rezultātā. Tā mēdz būt. Bet demokrātiskā valstī — kādā mēs visi tomēr dzīvojam un ceram turpināt dzīvot — tas gluži vienkārši var novest pie tā, ka nākošā paaudze še dzimušu pilsoņu demokrātiskā kārtā nobalso, ka Latvijas otrā valsts valoda būs ķīniešu. Un aiznākošā paaudze savukārt — ka tā jau ir vienīgā valsts valoda.
Nerunāsim par Cēsīm, kur apmetušies vai vismaz iegādājušies īpašumu turīgi ļaudis, kuri, ja šeit dzīvo, izskatās, ka cenšas iekļauties vietējā vidē. Jau tagad Rīgā ir ķīniešu veikali, kuru pārdevējas nerunā, cik var spriest, nekādā citā valodā, kā tikai ķīniešu, Tallinas ielā vispār drīz varētu būt Čainatauna — izskatās, ka ir zināms pamats runām, ka šai rajonā ir arī nelegālo ķīniešu imigrantu “tranzītpunkts” — ciki no viņiem pa ceļam uz WEU ir spiesti aizkavēties šai ES pierobežvalstī, ir atklāts jautājums.
Man nav iebildumu, ka ķīnieši vai kādas citas tautības cilvēki šeit brauc, dzīvo, strādā. Bet es bažījos par to, ka ķīniešu kā tādu skaita un acīmredzot arī vismaz daļēji mentalitātes dēļ Latvijā jau sāk veidoties anklāvi, kur latviski ne vien nerunā, bet arī nesaprot.
Jo nav nekādu reālu pamatojuma tam, ka kaut kur zvaigznēs ierakstīts vai akmenī iecirsts, ka Latvijā vienmēr dzīvos latvieši. Dzīvosim tikmēr, kamēr paši par to parūpēsimies. Viena lieta, kas vairāk uz mums attiecās ir pašu demogrāfija — ja gribam turpmāk lai pastāv vieta, kur skan un ir mūsu valsts valoda, pašiem par to jārūpējas. Otra ir tā, ka tomēr, kamēr mēs vēl esam demogrāfiskā bedrē, izaicināt likteni ar masveida imigrāciju nevajadzētu. Robežām, manuprāt, ir jābūt. Un es neredzu, ka viņas būtu. Paļauties uz to, ka mūsu valstiņa nevienu vispār neinteresē, ir idiotisms, jo dzīvojam mēs, kā jau pats norādīji, visai labi.
Jancis
nu, mēs jau tā pat staigājam ķīniešu kurpēs.
kamzolis
Paldies, Grrr!
Tiešām vērtīgs komentārs un es tam piekrītu. Lai arī tieši ķīniešiem šajā rakstā bija sekundāra loma un viņi tapa piesaukti vien tādēļ kā piemērs, jo bija uzaicināti studijā. Esmu diezgan daudz pasaulē redzējusi tieši ķīniešu kopienas, ne velti teju katrā lielā pilsētā ir Chinatown, nevis Ganatown vai Vietnamtown. Protams, ir arī Little India un citu valstu rajoni, tomēr ķīniešu rajoni viennozīmīgi ir visizteiktākie. (Cita starpā, man patīk Chinatowni:). Bet daudzas valstis ir satrauktas tieši par Ķīnas ekonomiskās ietekmes palielināšanos viņu valstī, piemēram, Kaboverdē lielākā daļa sabiedrisko objektu pieder vai ir finansēti par ķīniešu līdzekļiem (šo faktu gan neesmu pārbaudījusi, to apgalvo vietējie).
Tapēc es arī neuzskatu, ka vajag tagad dalīt uzturēšanās atļaujas pa labi un pa kreisi vai vēl kādam piemaksāt, lai brauc pie mums dzīvot. Tai pašā raidījumā izskanējušās domas – kvotu ieviešana vai valodas prasmes pieprasīšana ir vieni no mehānismiem, kurus vērts izvērtēt, lai saprastu, kā prātīgāk rīkoties.
Stāsts ir par ko citu – demogrāfijas, darbaspēka un imigrācijas jautājumi mūsu valstij būs jārisina. Un pasaule iet nāciju saplūšanu virzienā, kas, manuprāt, ir labi. Un man gribas, lai cilvēki visur pasaulē tiktu primāri vērtēti pēc savas attiekmes (arī vietējās valodas prasmes) un rīcības, nevis izcelmes vai izskata. Tādējādi – es labāk gribētu, lai man kaimiņos dzīvo tiešām sakarīgs un stādāt gribošs ķīnietis, turks vai ganietis, nevis superīgs sīņu klubiņs, kurš man uzlauž durvis, izsit logus un vairākkārtīgi apzog īpašumu (kā tas ir šobrīd).
Zane
kamzolis
Jancis – žēl, ka te nav pogas “like”. Tiešām asprātīga piebilde! 🙂
Grrr
> Un pasaule iet nāciju saplūšanu virzienā, kas, manuprāt, ir labi
Līdzkamēr tas neskar mūs personiski, tas var šķist labi vai slikti. Tikai tad, kad reāli jāsaskarās ar “blaknēm”, kas saistītas ar šo saplūšanu, tikai tad arī var secināt, kā tad ir katraprāt.
Bērnību esmu vēl paguvis piedzīvot padomju laikos, kad arī runāja par nāciju saplūšanu, pārsvarā tautu draudzības formā. Praksē konkrētam cilvēkam tas nozīmē tai skaitā vienu mazu, bet būtisku lietu: vai tu runā manā valodā vai man jārunā citā? Es varu ļoti labi (pateicoties padomju bērnībai) runāt krieviski un stipri labāk, nekā vairums man zināmo latviešu angliski (pateicoties angļu novirziena skolai un starptautiskai pieredzei).
Ja man Anglijā veikalā jārunā angliski tas ir normāli. Ja man tas pats jādara Latvijā, tad, lai arī es to varu, tas traucē man justies šai vietā kā mājās un atsauc atmiņā bērnību, kad Bērnu pasaulē (un arī daudz kur citur) pārdevējas nicīgi šņāca uz latviski runājošajiem un krieviski bļāva, lai runājot cilvēku valodā.
Mazas nācijas blakne “nāciju saplūšanas” laikā būs — tā nevis kooperēsies ar kādu lielu nacionālo vienību, izveidojot kaut kādu hibrīdu, bet izzudīs tajā, asimilēsies. Un man nav ne mazākās vēlēšanās iet šai virzienā un es pielikšu spēkus, lai tajā neietu.
> Tādējādi – es labāk gribētu, lai man kaimiņos dzīvo tiešām sakarīgs un stādāt gribošs ķīnietis, turks vai ganietis, nevis superīgs sīņu klubiņs
Precizēsim. Mēs vienkārši gribam sev labus kaimiņus un tas ir nedaudz cits jautājums, jo nav nekur teikts, ka dabūt kaimiņos “sakarīgu” ķīnieti būs vienkāršāk kā sakarīgu latvieti.
kamzolis
Protams, mazām nācijām šis laiks ir izaicinošāks no visādiem aspektiem. Tomēr man primārs ir cilvēks un viņa attieksme (arī Latvijā dzīvojošajiem), viņa nacionalitāte ir sekundāra.