Koktibeļ kolorīts

Stāsti

Kad pirms gulētiešanas aizeju atdot saimniekiem pāris lietas, vīrs saka: “Es rīt braukšu uz Koktibeļ, negribat uz turieni?”. Apsolu, ka apskatīsimies, kur tas ir, un, ja tāda vēlme uznāks, no rīta būsim gatavi ceļam.

Izpētām kartē, ka Koktibeļ ir jūras krastā un varētu būt labs izejas punkts, lai pēc tam pa piekrasti virzītos uz Jaltas pusi. Nolemjam braukt un pēc dažu stundu miega pusseptiņos rītā esam gatavi doties ceļā. Saimniece vēl padzirda ar kafiju un uz atvadām mūs abus sažmiedz kārtīgā ukraiņu apkampienā.

Ceļš vēl krietnu laiku vijas caur Simferopoles nomali, tad ved gar laukiem un pļavām. Sākumā ainava ir visai līdzīga Latvijai, bet tad sāk parādīties kalni, arī flora būtiski nomainās. Traucamies garām man nepazīstamām violetu ziedu audzēm, kā arī krāšņam saulespuķu laukam. Pa ceļam piestājam un uzpildām ūdeni pie avotiņa, kā arī uzpildām dienišķo ogu devu, iegādājoties aveņu litru un ķiršu kilogramu. Un viņu gardos lavaša tipa plācenīšus, mmm…

Ja no rīta šķita, ka mūs aizvedīs tāpat, pa ceļam, uz brauciena beigām man kaut kāds čujs saka, ka tomēr vajag apvaicāties, cik mums šis joks maksā. Un, labi, ka tā. Autobusa biļešu cena būšot ok. Iedodam naudiņu un ejam meklēt viesnīcu, ko vakar internetā norezervējām. Mūsu viesnīca atrodas centrālajā (un gandrīz vienīgajā) ciemata ielā – Ļeņina. Tomēr, tā kā ēkas numurs ir “d”, mums paiet krietns brīdis, kamēr saprotam, kura ēka ir īstā. Nosaukuma vai norādes – nevienas.

Saimniece uz mums neticīgi skatās, kad paziņojam, ka esam šeit rezervējuši numuriņu. Tikai vakar ielikuši savu iestādi “booking.com” lapā un šodien mēs jau klāt. Tiekam pie istabas, iekārtojamies un drusku nosnaužamies.

Atpūtušies dodamies aplūkot apkārtni – uzrāpjamies nelielā kalnā netālu no ciemata. Vienīgais ievērības cienīgais notikums šajā kāpienā bija mana paslīdēšana – krītot ar roku iebraucu nelielā krūmelītī, kā rezultātā plauksta tapa pilna ar maziem, riebīgiem ērkšķīšiem. Daļu izlasīju turpat, pārējos viesnīcā, talkā ņemot adatu. Daži joprojām traucē dzīvot.

Pēc tam dodamies aplūkot slaveno pludmali. Tur pilns ar atpūtniekiem – tāda Jomas iela kvadrātā. Katrs krogs vai diskotēka cenšas pievilināt publiku, pārbļaujot viens otru. Bērni lēkā pa piepūšamajām atrakcijām un brauc ar vilcieniņu, bet šajās nodarbēs ar sarauktām pierēm noskatās vīri no padomju pieminekļa. Cukura vates, karuseļi, zīlnieki, dejojošas puskailas meitenes, izejamais vīns – vietējais kolorīts spraucas ārā no katras vietas un aktivitātes. Ūdenī peld medūzas, plastmasas maisiņi un atpūtnieki.

Izstaigājuši piekrasti šurpu turpu un sasmēlušies krietnu kolorīta devu, dodamies atpakaļ uz viesnīcu. Tur pustumsā uzsitam galda tenisu (es neticamā kārtā zaudēju), tad saimnieki mūs pacienā ar foreli un kartupeli folijā. Finālā piesēžam pie saimniekiem un divām maskavietēm uz vakara patērzēšanu. Saimniekam ļoti patīk Pribaļtika, arī viesnīcas tornītis tapis veidots, iedvesmojoties no mūsu puses arhitektūras. To cēlušas pat vairākas brigādes – viena pēc otras pametušas darbu, jo nav mācējušas tādu veidojumu uzbūvēt. Beigās kaut kā tomēr izdevies celtni pabeigt. Man gan vairāk tornītis atgādina kādu vampīrsāgu, bet lai nu būtu Baltijas arhitektūra. Tāpat saimnieks stāsta par savu viesošanos Pērnavā, kur veikalā sapircies un nesis visiem pepsikolu stikla pudelēs. Nesis tās apkampienā, bet tās visu laiku šļukušas ārā, viena arī beigās izkritusi un saplīsusi. Būdams kulturāls cilvēks, šis atlikušo ceļa daļu centies neizlaist no rokām nevienu citu, bet ar kāju ripinājis saplēsto pudeli uz priekšu, lai nav jāatstāj stikli vēsturiskās ielas vidū.

Šo stāstu viņš parasti atstāta visiem no Pribaļtikas. Stāstījis arī Latvijas vēstniekam Ukrainā, kas pie viņiem ar ģimeni atpūties pērn. Tikai trešajā dienā šie uzzinājuši kas viņi ir, jo pārējie norādījuši, ka pie vārtiem stāv auto ar diplomātisko numuru. Esot bijuši ļoti patīkami cilvēki, bērns vispār tīrais brīnums. Piegājis pie spēļu mašīnītēm un pajautājis vai drīkst paņemt, tad kārtīgi braucis pa celiņiem un nolicis mantu vietā. “Mūsējie bērni parasti kā ienāk iekšā, tā metas virsū mašīnām un dragā pa visurieni un tad pamet, kur pagadās”, stāsta saimniece. Viņa ir manā vecumā, bet pie mums nav bijusi. Kas zina, varbūt aizbrauks. Jau padomju laikos Pribaļtika tomēr skaitījusies kā ārzemes. Ar trim galvenajiem simboliem – šprotēm, melno balzamu un dzintaru.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.