No rīta pie durvīm sit blondā saimniece: “Rebjata, 12, u nas check-out vremja.” Pēc nakts pārlidojuma miegs ir labs. Vienojamies par palikšanu šeit uz vēl vienu nakti un vaļojamies kādu brīdi, tad dodamies apskatīt Simferopoles kolorītu dienas gaismā.
Pirms iziešanas saimniece mani vēl pacienā ar kafiju, kā arī parāda pārējos trīs numurus – Ņujorku, Sakuru un Aprīli. Ņujorka izskatās pat gandrīz gaumīgi. Kronis visam ir saunas telpa, kurā baseina korpusu rotā zeltīti elementi, bet ūdens malā piesēdusi kaila sievišķa skulptūra. “Krasivo u nas, pravda?”, saimniece entuziastiski jautā nez kuro reizi un es tik māju ar galvu, cenšoties pārāk skaļi nesmieties. Patiesībā ir jau labi – cilvēki izpaužas, realizē sapņus. Sieviete arī mani mierina, ka drošības situācija nav tik ļauna – taksisti parasti visu mīlot pārspīlēt. Es arī tā ceru.
Izejot uz ielas, apņem svelme. Lēnā solī dodamies uz priekšu, līdz saprotu, ka lāga nenoprasīju saimniecei, kā tikt uz tuvāko vēsturisko objektu. Jautājam ceļu pirmajai pretimnācējai un, lai arī objektam būtu jāatrodas 5 minūšu attālumā, jaunā sieviete tikai parausta plecus un saka, ka neko nezina. Šaujam iekšā uz dullo pirmajā ielā un ejam uz priekšu. Nākamo sastopam jaunu pāri, kuram arī vaicājam ceļu. “Poņetji ņeimeju”, asi noskalda sieviete un iet tālāk, bet puisis tomēr apstājas un pavēris smaidam muti ar pāris zobiem krietnā akcentā pavēsta, ka mums tik jālīkumo pa taciņu lejup, tad jātiek pāri upei un galā būs. Pateicamies un spriņģjojam pa šauro taciņu lejup, un drīz jau galā i.
Vietējie šeit visi izskatās ļoti dīvaini. Es pat nezinu, kurš uz kuru skatās ar vairāk izbrīnītu skatienu – mēs uz viņiem, vai viņi uz mums, jo arī tūristi, pēc visa spriežot, šajā rajonā parasti neiemaldās.
Aplūkojuši mazu vecu drupu torni un pilsētu no augšas, dodamies lielākas civilizācijas virzienā – uz centru. Teju uz katra ielas stūra sastopamas mūsu padomju laika atmiņas – dzeltenās kvasa muciņas. Tāpat mūs nebeidz sajūsmināt daudzie uzraksti – gan to saturs, gan vienkārši kirilicā izteiktie angļu vārdi. Trotuāri ir tādi, kur pat vērīgs cilvēks varētu kaklu lauzt bez īpašas piepūles.
Izstaigājam dzelzceļa staciju, netālo tirgu, bet lielāko dienas daļu klīstam bezmērķīgi pa pilsētu, vienkārši tverot kolorītu. Un knapi dvešot. Centrālā apļa vidū novietotais termometrs rāda + 37 grādus.
Izstaigājušies, pievakarē griežam “māju” virzienā – esam gana saguruši, soļojot lielajā svelmē, kā arī gribam nonākt atpakaļ viesnīcā pa gaismu, bet tumšs šeit paliek salīdzinoši ātri – jau pēc deviņiem. Ieveļamies istabā un ar prieku sveicam kondicionieri. Vakaru pavadām ķiršu, aprikožu, persiku un alus sabiedrībā. Uz kurieni rīt?
