Dažreiz es domāju, ka ceļot ir ļoti egoistiski. Ir taču daudz prātīgākas lietas, ko dzīvē darīt. Paliekošākas un jēgpilnākas. Un tad es cenšos rast kādu “attaisnojumu” jeb papildus jēgu arī savai ceļošanai. Kā daļēja atbilde ir šis blogs – dalīšanās redzētajā un piedzīvotajā ar jums visiem. Ja kādu manis rakstītais aizvedīs līdz Santjago ceļam – es nebūšu velti taustiņus klabinājusi. Un sirsnīgākie komplimenti, ko esmu saņēmusi, ir pateicība par iespēju redzēt gan šo ceļu, gan citas zemes, no cilvēku puses, kuri dažādu apstākļu dēļ paši nevar turp aizdoties.
Un ir vēl kāds “piepildījums”. Es stāstu par Latviju. Visiem ceļā satiktajiem. Jo – tā ir pirmā identifikācija pašam par sevi. “Hello, where-are-You-from?”. Latvia. Lettonie. Lettonia. Cilvēki mūs jauc ar Lietuvu. Un Slovākiju. Domā, ka atrodamies kaut kur netālu no Balkāniem. (un tās nav vienreizējas atbildes, šīs versijas esmu dzirdējusi vairākas reizes). Daudzi jautā – kādā valodā mēs Latvijā runājam? Un gandrīz vienmēr pārjautā – vai tā ir līdzīga krievu valodai? Tie, kas ir dzirdējuši kaut ko – prasa par latviešu un krievu ikdienas attiecībām. Prasa, cik pie mums ziemā ir auksti. Un atpazīst Latviju kā dzintara un sekstūrisma zemi.
Kāds portugālis stāstīja, ka bieži bijis Latvijā. Cilvēki esot ārkārtīgi izglītoti, kulturāli un skaisti.. Īpaši latviešu meitenes. Viņš smejas, ka ļoti uzskatāmi var atšķirt krievu meitenes, kas arī ir skaistas, bet viņu skaistums ir uzstājīgāks, valdonīgāks, atklātāks. Turpretim latvietes ir piesegtākas, kautrīgākas, dabiskākas. Skaistums, kas atklājas pamazām, kura atklāšanai vajadzīgs laiks.
Tieši tā es stāstu par Latviju. Par to, ka pirmajā brīdī šeit redzamais var šķist vienkāršs, pārāk parasts. Bet ieskatoties ciešāk, dodot Latvijai laiku, ļaujot tai aizvest sevi ārpus Rīgas fasādes, var atklāt neticamu skaistu zemi, kurā iemīlēties pamazām. Un uz mūžu.
Es stāstu par bagātīgajām sēņu ražām (nē, tās neaug kokos). Pat to, ka var brīvi iet mežā un lasīt visdažādākās ogas. Par zemenēm, kas ir mazā pirkstiņa naga izmērā un kas smaržo tik reibinoši un garšo vēl labāk. Ka purvs nav drūma vieta, bet smaržīga, pēcpusdienas saules pielieta miera osta, kurā rudeņos izklāts sarkans dzērveņu paklājs. Par kokiem, kas pavasaros sniedz bezmaksas ārstniecības sulu kūri. Par stārķiem – baltiem un melniem. Par miglu virs upes – rītos agros un vakaros vēlos. Par ezeru mieru un jūras nemieru.
Tikko nocēlusi no pleciem Santjago ceļa somu, jau nākamajā rītā liku to plecos atkal, lai dotos ar draugiem pārgājienā pa Līgatnes pusi. Kājas pašas cilajās no prieka atkal paieties. Izstaigājam Gaujmalu un vairums ceļabiedru upē atklāja peldsezonu, izbridām Līgatnes mežu takas un brikšņus, vakarpusē piebāzējoties piekalnītē, brīnumskaistas pļavas vidū. Uzcēlām teltis, iekūrām uguni, kāvāmies ar odiem. Vakara saulē apkārt planēja mazi, resni helikopteri, kas piezemējās, ietriecoties zālē. Maijvaboles. Bet vakara nagla bija grieze, kas ar savu koncertu paspēja pat piegriezties. Uzstājīgā riņķošana ap nometni deva tai igauņu kaujas griezes titulu un, attīstot tēmu, nodrošināja visiem krietnu izsmiešanās seansu. Ugunskura un alus klātbūtne teju vienmēr rezultējas dziesmās, arī šoreiz. Koros dziedošajiem balsis niezēja izmēģināt Dziesmusvētku repertuāru, bet man ar pāris citiem dziedāšanas amatieriem prāts nesās uz sen zināmiem meldiņiem. Tad nu pamīšus tika dziedātas te vienas, te otras dziesmas.
Ek, draugi. Protams, ka viena no Ceļa lapiņas tēmām. Pavisam īpašām. Man ar daudz ko dzīvē ir paveicies, un draugi ir viena no sadaļām, ar ko man ir ļoti, ļoti paveicies. No pamatskolas, no vidusskolas, no universitātes un dzīves skolas. No darbiem, no nedarbiem. Vietas un veidi, kur esmu satikusi savus draugus, ir visdažādākie. Bet gadu gaitā, caur manu dzīvi gājuši daudzi cilvēki, un daļa no viņiem kļuvuši no garāmgājējiem par līdzgājējiem. Ar dažiem mēs ejam jau vairākus gadu desmitus, ar dažiem pāris gadus. Bet viņi visi, bez izņēmuma, ir fantastiski dzīves ceļa biedri. Viņi spēj izturēt ne tikai manas saulainās dienas, bet arī lietus noskaņojumu un pārlaist vienu otru negaisu.
Ir tik ļoti forši, ka mēs varam kopā realizēt kaislību būt “tur ārā”. Iet pārgājienos, braukt ar velosipēdiem (108 km. Es visu atceros, Oskar). Un braukt ar laivām – pavasara trakumā un vasaras lēnīgumā. Mērīt kokus un līst alās. Naktī meklēt salu purva vidū. Lasīt sēnes, ogas, zāļu tējas. Būt kopā malkas, māju nojaukšanas un celšanas, koku stādīšanas un krūmu ciršanas talkās.
Un vairumam mūsu draugu lokā paradās uz pleciem jaunā bāzeļu paaudze, kuru acu skats iemiegot raugās ne tikai istabas, bet arī telts griestos. Daži jau ir iekāpuši tīņu gados, citi izkāpuši no tiem ārā, bet dažam labam šī ir pirmā nopietnā telts sezona. Un es tik ļoti ceru, ka viņi, aizmiegot teltīs pie mūsu gaudu dziesmām ugunskura gaismā, izaugs ar tām dzirkstelēm krūtīs, kas gruzdēs un izaugot dzīs viņus ceļā. Ka mēs neesam pēdējie kedaiņi-mohikāņi. Nē, pilnīgi noteikti neesam.
