Esmu labi iekārtojusies Porto – pašā centrā, man ir sava istaba “latviešu mājā”. Vēl esmu mazliet apaukstējusies. Un visas izmazgātās drēbes vēl žūst. Gribi negribi – nav iemesla atlikt rakstīšanu.
Loģiskāk un arī vienkāršāk būtu virpināt notikumus kopš ierašanās Porto, bet mēģināšu to darīt atpakaļejošā dienu secībā.
Šodien pamodos sava Porto namatēva privātmājā, sakravājos un, samīļojusi koučsērfinga biedrus, aizvēru mājas durvis un devos prom. Visticamāk, uz neatgriešanos. Vakar iznāca neliela “saķeršanās” un vārdu apmaiņa ar namatēvu, kuras rezultātā droši vien es sagrāvu jau tā ne pārāk košo iespaidu par mūsu nāciju konkrētā kunga acīs.
Līdz Porto jābrauc brītiņš ar vilcienu. Stacijā izpētu vilcienu sarakstu un priecīga konstatēju, ka nākamais vilciens būs klāt pēc pāris minūtēm. Tad dodos nodibināt kontaktu ar biļešu automātu. Tomēr manu nodarbi pārtrauc kāda kundzīte, kura portugāliski man kaut ko intensīvi māj un stāsta. Vienīgais, ko spēju saprast, ir viņas mēģinājumu atdarināt vilcienu. Bet, ko viņa cenšas pateikt – vai vilcieni ir atcelti, vai esmu nepareizajā perona pusē, vai ko citu – netieku gudra. Drīz tuvojas jauns vīrietis un, apvaicājusies, vai viņš runā angliski, lūdzu pārtulkot, ko kundze man vēlas paziņot. “Viņa grib Jums pateikt, ka vilciens tūlīt pienāks”, puisis mazliet nosmīn un dodas tālāk. Vilciens tiešām pienāk un kundze izskatās tik apmierināta, it kā tas būtu noticis viņas darbības rezultātā. Es rezultātā kāpju vilcienā bez biļetes. Bet, zinot to, ka šeit tās var nopirkt arī no konduktora, īpaši nepārdzīvoju.
Konduktors drīz ir klāt un prasa biļeti. Meklēju somiņā zaļo elektronisko karti, kuru izmantoju vakar, lai iedotu to viņam uzlādēt, bet nekādi nevaru atrast. Konduktors uzzinājis, līdz kurai stacijai braucu, atmet ar roku un aiziet tālāk. Varu oficiāli vizināties pa zaķi.
Pilsētas centrā sastopu lielas ļaužu masas un skrienošas sievietes – acīmredzot, notiek kāds maratonveidīgais pasākums. Pavisam viegli atrodu man nepieciešamo ieliņu un klapēju metāla “piesitamo” pie vecām koka durvīm. Tās atver Toms. Latvietis. Vēl šeit dzīvo arī latviešu meitenes Aija un Elīna. Un vēl pāris citu zemju pārstāvji. Vecā koka māja ir sašķiebusies uz visām iespējamajām pusēm un turas kopā dēļ spītības. Veca, šarmanta kundzīte.
Katram iemītniekam šeit ir sava istaba, bet pašreiz ir tukšas veselas divas. Es tieku pie kāda puiša istabas, kurš izbraucis uz veselu mēnesi. Iekārtojos jaunajā “dzīvesvietā” un aizejam ar Tomu vieglās brokastīs. Ir tik feini sēdēt Porto ielas malā un čalot ar kādu latviski.
Tad Toms dodas savās gaitās, bet es apmierināt savas ierastās vājības – apmeklēt Modernās mākslas muzeju un Botānisko dārzu. Patīkams ir fakts, ka svētdienās, dienas pirmajā pusē, ieeja muzejā ir bez maksas. Autobusa pieturā bez manis ir vēl kāds pārītis, kas, kā izrādās, arī dodas turpat, kur es. Abi itāļi, kas savā zemē dzīvo kaimiņu pilsētās – iepazinušies šeit, Porto. Un tagad, rociņās sadevušies, dodas baudīt viens otra sabiedrību un mākslu.
Ir jau pavēls, bet pie brīvbiļetes muzejā tieku. Tā spēkā vēl stundu. Ekspozīcijas ir mīlīgas. Viens mākslinieks spēlējas ar man tuvajiem dabas objektiem,esmu kādreiz galvā skicējusi līdzīgas idejas (man, protams, šķiet, ka manējās ir labākas 🙂 ). Aizķer arī daudzas melnbaltās skices – līniju rotaļas. Bet tā – biju nobriedusi uz stipri garāku izklaidi. Tomēr brīvbiļetes laiks ir iztērēts un esmu pārliecināta, ka, lai tiktu muzeja dārzā, būs jau jāpērk biļete. Tomēr nolemju pamēģināt ar pārliecinātu sejas izteiksmi paiet garām sargam. Pēc gabaliņa viņš mani tomēr panāk un prasa biļeti. Es tikpat pārliecinoši viņam iedodu jau muzejā ieplēsto brīvbiļeti. Un – neko. Viņš noplēš tai vēl vienu gabaliņu un varu doties tālāk. Šodien kaut kāda “haļavas” diena.
Izstaigājusi dārzu, ieraugu glicīnijām apvītu nojumi, kurā iemitinājies tējas namiņš. Nospriežu, ka ir laiks zaļajai tējai. Pasūtījumu pieņem puisis, pēc kura akcenta es pie sevis izsaku minējumu par viņa slāvisko izcelsmi. Camino ieraduma vadīta noauju kājas, malkoju tēju un izklaidēju datoru.
Man garām paiet kāds pāris, kas piesaista uzmanību. Kaut kā pazīstami izskatās. Bet, man ir tieksme pārāk bieži saklausīt latviešu valodu vai saskatīt latviešus. Tomēr, kad ieeju namiņā, lai atrastu datoram rozeti, man jau skaidrāk šķiet, ka dzirdu latviešu valodu. Tā kā kautrība nav mana stiprākā īpašība, dodos pie pāra, lai gūtu apstiprinājumu vai noliegumu savām aizdomām. Kā tad. Protams, latvieši. Pēc brīža arī viņi atzīst, ka, ieraudzīdami mani, nodomājuši, ka es izskatoties pēc latvietes.
Sākumā “sabļaujamies” no blakus galdiņiem, bet, ar mērķi parādīt dažas Santjago ceļa bildes, piesēžu pie šiem. Runājam par Ceļu, ceļošanu un latviešiem – kuri ir visur. Saruna aizvirzās līdz ārzemju latviešiem un viņu latviešu valodai. Pastāstu par savu tikšanos ar latviešiem Austrālijā, un dzirdu stāstu par kādu Amerikas latvieti, kura apguvusi latviešu valodu ārpus Latvijas, kā rezultātā nav zinājusi tādus, pie mums pašsaprotamus vārdus kā “luksofors”. Viņai bijis pazīstams apzīmējums, tulkojums no angļu valodas – “satiksmes gaismas”. Un vēl izcilāks bijis apzīmējums sastrēgumiem – “satiksmes ievārījums”!
Tā nopļāpājām kādu stundu. Runājām arī par interneta komentāriem un, man šķiet, ka saņēmu vienu no labākajiem skaidrojumiem jeb interpretācijām par tēmu – gan no emocionālā, gan no racionālā aspekta. Kad dodos norēķināties, kafejnīcas puisis man prasa – kādā valodā mēs esot runājuši. Ak, latviešu. Arī attiecībā uz viņu neesmu kļūdījusies – puisis ir no Omskas.
Šādas nejaušas tikšanās iedvesmo – visu ceļu līdz Botāniskajam dārzam esmu sarunas varā. Botāniskais dārzs ir vaļā vēl vienu stundu, bet tā kā tas ir mazs – pietiek laiks, lai izložņātu visas zares un pazares. Vienā no dārza lapenēm pieķeru kādu pārīti precamies. Atpakaļceļā ielavos šai lapenē, stāvu tai pašā vietā un mēģinu sajust – ko pārītis viens otram sasolījuši.
Tad, uz katra ielas stūra šķaudīdama, dodos uz “jaunajām mājām”. Toms laimīgā kārtā ir mājās, tieku pie vakara tējas, drēbju izmazgāšanas un citiem saimniecības darbiem. Vakarā pārnāk arī Aija un iepazīstos ar otru šejienes latviešu pārstāvi, kas Porto dzīvo jau pusotru gadu. Drīz lienu savā guļammaisā, cerot, ka rīt klepošu jau mazliet melodiskāk.
