Esmu sagatavojusies, ka šodien ceļš būs vēl pilnāks kā vakar, tāpēc izbaudu rīta stundas. Pirmie “plastic peregrinos” (citējot Šonu) parādās tikai pēc 9 rītā, kad esmu piestājusi uz pirmo kafiju. Tik agri nolemju pauzēt, jo ieraugu pie viena no galdiņiem sievieti no Austrālijas, ko neesmu sastapusi nedēļas trīs. Pie blakus galdiņa otro reizi ceļā izdzirdu krievu valodu – tur piesēduši trīs piligrimi no Sanktpēterburgas.
Iestiprinājusies un papļāpājusi, dodos tālāk. Eju un domāju – kam paredzētas jocīga izskata mazas būdiņas. Man tās atgādina Indonēzijā, Toradžjas kalnos redzētās konstrukcijas, kur viņi liek mirušos. Bet diez vai spāņi darītu tāpat. Holgers vakar izteica versiju, ka tās ir baložu būdas. Bet – vai tiešām katra otrā māja šajā apkaimē aizrautos ar baložu turēšanu. Nolemju šo jautājumu uzdot citai svētceļniecei un viņa man vēsta patiesību, kas nav tik oriģināla – mājiņas domātas pārtikas uzglabāšanai un to īpatnējā konstrukcija paredz izvairīšanos no pelēm un citiem grauzējiem.
Esmu tikusi līdz pusceļam, kad kādā ielejā ieraugu stāvam puisi ar velosipēdu un videokameru. Sākumā domāju, ka viņš uzlicis uz statīva kameru, lai sevi nofotografētu. Tad piefiksēju, ka ap viņu ir daudz lielāka “saimniecība” un viņš šeit gribētājiem iespiež “pasē” savu zīmodziņu. Man paiet krietns brīdis pļāpājot ar jaunieti, kamēr pamanu, ka viņam vienas kājas vietā ir protēze. Viņš smejas un rāda zīmodziņā – tur esot redzama arī viņa protēze. Puisis Jonats no Rumānijas ir veiksmīgi startējis kā atlēts paralimpiskajās spēlēs, bet tagad braukā pa Camino ar velosipēdu, cilvēki ziedo viņa projekta atbalstam šeit, Camino vai mājas lapā (http://www.ionutpreda.com/). Viņš, pajautājis no kurienes esmu, šķirsta savu biezo ziedotāju kladi un grib man parādīt kādu ierakstu no pagājušā gada, kur esot ziedojis kāds no Latvijas. Šķirsta viņš ilgi un es jau gatavojos vērt vaļā muti un teikt, ka būs jau labi, lai viņš nemeklē, kad ieraugu no kalna nākam trīs cilvēkus. Eds, Sems un… Sesilja! Seko priecīgais apkampšanās rituāls, drīz garām iet arī austrāļu kungi – iemūžinu visus kopā ar sportistu. Tikmēr Jonats ir atradis meklēto ierakstu un paziņo, ka tas tomēr esot no Igaunijas. Tā kā esmu valsts ziņā “rets eksemplārs”, Jonats mani aicina pie kameras ierunāt īsu tekstiņu savā valodā, ko es, protams, ar prieku izdaru.
Atvadījušies no censoņa, turpinu ceļu, čalojot ar brāļiem un Sesilju. “Plastic peregrinos” ir šos nokaitinājuši vairāk kā mani. Sesiljai nācies vakar izvairīties no liela spāņu pusaudžu bara, kas uz pilnu klapi klausījušies spāņu un amerikāņu popsu un dēļ Sesiljas aziātiskajiem vaibstiem visu laiku viņai jautājuši, vai viņa runājot angliski. Brāļi stāsta, ka pirms pāris naktīm, alberģē ieradusies cilvēku grupa ar riteņkoferiem. Tā kā viņi neesot bijuši noguruši, tad turpinājuši skaļi uzvesties arī pēc 10, kas ir tradicionālais svētceļnieku gulētiešanas laiks, savukārt, kad izdzirdējuši kādu iekrācamies, esot sākuši īdēt. “Zini, es viņiem gribēju mest ar zābaku, bet tas bija pārāk tālu”, stāsta Eds. Viņš arī neesot varējis noturēt muti un vienam spraigi soļojošam vīram pilnīgi bez somas, saucis no mugurpuses “Eu, eu, tu esi pazaudējis mugursomu”.
Tā pļāpājot, galamērķis ir klāt nemanot. Es palieku pilsētā Ribadiso, jo esmu šeit (drošs paliek nedrošs) rezervējusi naktsmītni, pārējie aizsoļo mazliet tālāk.
Šeit jau priekšā ir Anna, Mārtins, Hetera un citi. Jauniešu kompānija piedāvā man pievienoties vakariņām. Sametamies produktiem, Džeimss ar Marku aizbrauc uz tuvējo pilsētu, nopērk nepieciešamo un pagatavo visiem vakariņas. Tikmēr Tims rezervē visiem palikšanu nākamajā miestā. Ir patīkami pārmaiņas pēc neko nedarīt un ļaut citiem parūpēties par visu.
Pirms vakariņām pie glīti servēta galda, Tims tiek aicināts teikt uzrunu. Viņš runā par Ceļu, tulznām, kopā pavadīto laiku un draudzību. Viens no kompānijas saņem ziņu no paziņas, kas nesen sācis iet Ceļu, ka viņš nav varējis dabūt vietu alberģē jau kaut kur Ceļa sākumā. Nākamais tosts tiek uzsaukts pa jokam nosodot visus, kas sākuši iet vēlāk kā mēs. Rītdienas naktsmītnē nebūs virtuves, tāpēc šīs ir pēdējās, kopīgās pašu gatavotās vakariņas Ceļā.
10 – nakšņošana
11,30 – proviants (4,30 brokastis + 2 augļi + 5 vakariņas)
Kopā: 21,30
Bilance: + 39,30
Kaspars Misiņš (@KasparsMisins)
Beidzot es uzzinu, kam ir domātas tās būdiņas. Visu ceļu domājām. Redzējām malu malās, jaunākas, vecākas, bet visas vienā stilā būvētas un ar krustu augšā.