Tikko izgājusi no alberģes, ienirstu miglā. Esmu startējusi pirms septiņiem, savā iemīļotākajā laikā. Ja izeju tuvāk astoņiem vai pēc, nejūtos tik labi. Man patīk apziņa, ka ap desmitiem, vienpadsmitiem ir noieta vismaz puse plānotā dienas maršruta. Tad var mierīgu sirdi un labi padarīta darba sajūtu iemalkot kafiju un atpūsties. Un, pats galvenais – ja laiks ir labs, izejot pirms septiņiem, var paspēt uz saullēktu.
Šorīt laiks tāds ir un, kolīdz ir nokāpts zem pirmā miglas slāņa, var vērot saules parādīšanas momentu. Tomēr šorīt galvenajā lomā ir nevis saule, bet mākoņi. Tie veido paši savus kalnus un okeānus. Ir tik neparasti būt uz zemes un noraudzīties uz mākoņiem no augšas. Saullēktā to baltums izskatās vēl košāks un gaisīgāks vienlaikus. Un atdzīvojas visas pārējās krāsas apkārt – zeltaina govs gremo sulīgi zaļu zāli uz koši violetu krūmu fona. Un aiz katra līkuma miglas klājiens izskatās citādāk. Šobrīd redzamais atgādina milzu okeāna līci, un tā piekrastē viļņos rotājas nez no kurienes uzradusies maza varavīksne. Elektrības vadi kā milzu diegi karājas debesīs un iestiepjas nekurienē.
Ceļš ved iekšā tieši miglas okeānā. Tajā ienirstot, visi apkārtnes objekti izplūst kā akvareļu gleznā. Ik pa laikam no miglas iznirst kāds vientuļš gājējs, aizsteidzas garām un pēc mirkļa atkal pazūd miglā. It kā miglai jābūt miklai un vēsai, bet tā ir silta un mierinoša. Varbūt tāpēc, ka tas patiesībā ir mākoņu okeāns un kaut kur te garām plūst vienmēr siltumu uzturošā mākoņu Golfa straume. Rīts ir tik trausls, ka negribas, lai cilvēki to sašķaida drumslās ar vārdiem.
Izejot cauri okeānam otrā pusē, pasaule atdzīvojas vēlreiz – bilde ir skaidra, putni dzied skaļi un pat saule ir iznirusi līdzi. Un pirmajā kafejnīcā viens pēc otra sarodas ceļabiedri. Arī šodien ir divas iespējas – iet pa garāku ceļu gar klosteri, vai īsāku. Anna stāsta, ka viņas grāmatā rakstīts, ka īsākais ceļš esot arī skaistākais. Labi, lai pārmaiņas pēc būtu īsākais!
Uzreiz pēc ciemata ceļš aizvijas prom no šosejas un ved gājējus augstāk kalnos. Skati ir lieliski, laiciņš tāpat – iešanas vaina. Līdz galamērķim – Sarrias pilsētai atlikuši kilometri septiņi, kad piestāju uz pēdējo pauzi. Gribu apēst šeit lēcu zupu (tās viņiem Spānijā ir neticami garšīgas), bet tā kā krodziņš to nepiedāvā, nolemju turpināt ceļu bez iestiprināšanās.
Lēnām velku kājas, jo ir dienas vidus un saule karsē ne pa jokam. Jau pāris dienas esmu domājusi, ka vajadzētu kādam atņemt šķēres un apšņikāt nagus, jo tie sāk tā kā drusku traucēt. Un, ko es redzu – takas vidū mētājas spožas nagu standziņas. Ja vien es spētu atrast īpašnieku, labprāt to darītu, bet šādām lietām tas grūti nākas. Līdz šim esmu centusies nesekmīgi nedēļu atrast glīta lukturīša īpašnieku, līdz padevos un atstāju to pie Noes Burgosā. Ar cimdiem gan veicās labāk, jo īpašnieks atgriezās “notikuma vietā”. Tad nu piesavinos atradumu, ko drīz vien plānoju pielietot.
Kad līdz pilsētai atlikuši kilometri četri, eju gar pasakaina izskata pļaviņu, kurā laiski atpūtas krēslos gozējas daži ļautiņi. Pēkšņi viens no viņiem pielec kājās un lēkšo pār pļavai. Mans vācu draudziņš no trijotnes, kas tagad iet viens un kura dēļ paliku lieliskajā alberģē pie Jēzus. Starp citu, Holgers vārdā. Viņš sāk mani pierunāt palikt šeit. Esot tēja, kafija par brīvu, brīnišķīgi saimnieki, nelielas istabiņas.
– “Wifi ir?”, gribu atrast kādu “vājo punktu”.
– “Jā, jā, pie tam diezgan labs.”
Godīgi sakot, man nav argumentu, kāpēc gan lai es šeit nepaliktu. Pārliecinos, ka Holgers nav mānījies, un vieta ir patiešām burvīga. Istabiņas ir pavisam jaunas, uz katru nelielo telpu pieejamas divas tualetes un divas dušas, gultas ir ērtas. Un pats labākais – šī ir ģimenes māja, kurā visu gadu saimnieki uzturas kopā ar piligrimiem. Neticami laipni cilvēki. Viņiem ir arī kaķis un ēzelis. Arī laipni. Kad alberģē piestāj pāris, kas ceļo ar suni, saimnieki pārliecinās, ka citiem istabiņas iemītniekiem nebūs iebildumi, un atļauj arī duksim nakšņot alberģē. Precīzāk, duksenei, vārdā Uma.
Es pievienojos laisko bariņam un arī cenšos pārtvert un pierunāt šeit palikt pazīstamos ceļabiedrus. Kopā jautrāk! Ar “glābējkomandu” triks izdodas un šie izlemj palikt. Garām iet arī Šons, Anna, Hilarija un pārējie, bet viņi nevar palikt, jo Tims visiem jau rezervējis vietas pilsētas alberģē. Mārtins aiziet aprunāties ar ēzeli un tas, atpazinis radniecīgu dvēseli, laiž vaļā tādu koncertu, ka visi smejamies līdz asarām. Mārtins šodien ir ēzelim līdzīgs, jo nes arī Hilarijas somu. Hilarijai ir pavisam traki ar vienu kāju. Tā riebīgi sāp. Un tās nav tulznu sāpes, kas ir nejaukas, bet konceptuāli nekaitīgas. Kad kāja sāp “no iekšpuses”, tad ir draņķīgi. Hilarija dikti pārdzīvo, ka tagad, kad finišs ir jau deguna galā, viņai gadījusies šitāda ķeza. “Es laika ziņā varētu kaut kur palikt, līdz kļūst labāk, bet es negribu ieiet Santjago pēc nedēļas kopā ar cilvēkiem, kurus es nepazīstu”, saka Hilarija un viņas acis ir platas un ļoti spožas. Viņa turas, lai neraudātu, bet esmu pārliecināta, ka atvadoties un izejot uz ceļa viena, asaras lija gan. Pazīstu sevi šādos brīžos un esam ar Hilariju diezgan radniecīgas dvēseles.
Mums pievienojas vēl daži pazīstami ļaudis un arī daži neredzēti. Pusastoņos sēžamies saimes istabā ap galdu un esam gatavi vakariņām. Arī veģetārās vakariņas ir gatavas. Un, pirmajā ēdienā ir… lēcu zupa! Pie tam gardākā, ko līdz šim esmu ēdusi. Tad seko zaļie salāti, fetas siera pīrāgs un kartupeļu tortilja. Un visam punktu pieliek augļi un burvīga mandeļu kūka. Pēc vakariņām stenēdami sakrītam dīvānos, un līdz naktsmieram pamatā prātīgi cilvēki izklaidējas ar sarunām, bet daži ar rakstīšanu.
10 – nakšņošana
10,30 – proviants (1,30 kafija + 9 vakariņas)
Kopā: 20,30
Bilance: + 53,50
