Vīri melnā nejoko (24. diena: Astorga – Rabanal del Camino)

Stāsti

Esmu augšā pirms sešiem. Tā jau alberģe jauka, bet, sakarā ar to, ka nams ir vēsturisks un dikti vecs, kolīdz kāds pieceļas un pārvietojas, visa ēka čīkst un līgojas. Un pamodina tādus kā mani. Tad nu ceļos ar augšā, sagaidu Sesilju un dodamies ceļā.

Hilarija un citi jaunieši iestrēgt jau pirmajā bārā, mēs otrajā – pēc kilometriem pieciem. Tas ir bārs ar brīnišķīgu virtuvi, paēdam kārtīgas brokastis. Lai arī ēdiens ir augstas kvalitātes, pārliecinos, ka spāņu nacionālais brokastu ēdiens – kartupeļu tortilja – nav manā gaumē. Bet paēsts ir un duka soļot arī ir.

Šodien visu dienu sijā viegls lietus, bet tā kā nav vēja un ir salīdzinoši silts, tas nekaitē. Ainava joprojām ir visai garlaicīga, šodienas iespaidīgākais skats ir – šoseju šķērso milzīgs aitu bars, kuram nopakaļus un no sāniem iet vairāki milzīgi suņi. Ja es būtu aita, paskatoties vien uz suņiem, pārietu jebkuras muļķīgas iedomas par sānsoļiem.

Pēdējo ceļa gabalu mēroju viena, jo konstatēju, ka man ir nepieciešama ikdienas vientulības deva. Un jādod arī Sesiljai atpūta no manas tērgāšanas. Galamērķī pirmā alberģe ir visiem kritērijiem atbilstoša. Mana alberģes “laimes formula” ir: Wifi + virtuve = 5 eiro. Netālajā veikalā nopirkusi pāris tomātus, sīpolu un saldo krējumu, pagatavoju kārtīgas piligrima vakariņas: makaronus ar treknu mērci.

Biju domājusi, ka šajā aberģē nevienu pazīstamo nesatikšu, tomēr, ienākusi “vakarēšanas telpā”, konstatēju, ka tur jau sēž man zināmie divi austrāļu kungi – Pīters un Džons (Džons bija tas, kas man norādīja par pārlieku lielo mantu daudzumu, bet Pīters – piedāvāja ar taksi braukt uz Burgosu). Šoreiz viņi mani pierunā aiziet septiņos uz baznīcu – tur būšot īss pasākums, dziedāšot gregoriāņi. Viņi veikalā satikuši mācītāju un viņš, piemiedzot aci teicis, lai ierodoties laicīgi, ja gribot dabūt sēdvietu. Protams, austrāļu kungi izsaka visai ticamu minējumu, ka mācītājs jokojis un droši vien bez mums baznīcā būs pāris ciema večiņas.

Šie aiziet uz baznīcu savlaicīgi, es vēl paspēju pabeigt iepriekšējās dienas bloga ierakstu un tad arī teku tai pašā virzienā. Atvērusi baznīcas durvis, konstatēju, ka tā ir pārpildīta, sēdvietu nav, arī vairums stāvvietu ir aizņemtas. Iespiežos kaut kur maliņā un gaidu, kas notiks.

Septiņos pāris vīri melnā uzsāk dziedājumu, daži, kas saprot, kas jādzied, latīniski piebalso. Kādu brīdi padziedājuši i sēdus, i stāvus, ļaudis pievēršas runāšanai. Četri svētceļnieki, katrs savā valodā – vācu, franču, angļu un spāņu – pasaka pāris teikumus. Spāņu lasījumu veic mans draugs Markos. Pēc tam vēl mācītājs drusku parunā angliski un spāniski, un tad pasākums ir galā.

Solīto 20 minūšu vietā viss ilga 40 minūtes. Kad izejam no baznīcas, pirmā lieta, ko Pīters paziņo ir: “Eu, tas mācītājs nejokoja.” Brīdi paķiķinām par šo tēmu, tad es nobildējos ar visiem maniem briežiem – austrāļu kungiem un amerikāņu brāļiem. Brieži dodas ieturēt vakariņas, bet es – rakstīt, protams.

Ja kāds no jums domā – kur pazudušas lapiņas un spriedelējumi par tām – atbilde ir tāda. Esmu jau pirms pāris dienām izvilkusi lielisku lapiņas tēmu, kuru esmu gan apdomājusi, gan ar Sesilju apspriedusi, tik vien tā darba, kā to aprakstīt. Un esmu nolēmusi – kamēr to neizdarīšu, jaunu nevilkšu. Bet, tā kā pulkstenis jau ir pusdesmit, tad šovakar atkal netikušu līdz šim “darbam”. Pacietību, draugi, pacietību.

5 – nakšņošana
8,60 – proviants (2,20 kafijas + 5 brokastis + 1,40 produkti veikalā)
Kopā: 13,60
Bilance: + 40,40

Viens komentārs

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.