Alberģē atgriežos mirkli pēc astoņiem vakarā. Kad ienāku virtuvē, visi jau sēž pie galdiem un ir notiesājuši salātus. Atvainojos par nokavēšanos un ar prieku konstatēju, ka man ar vēl palicis salātu pikucītis vienā no bļodām. Kamēr domāju – nez vai būs vēl kaut kas ēdams – tiek ienestas lielas, kūpošas bļodas ar kartupeļu sautējumu mērcē. Pēc tā jau jūtamies labi paēduši, bet vēl pie apvāršņa parādās lēcu virums. To gan izdodas tikai mazliet nogaršot, jo vēders nav bezizmēra. Lai gan, kā izrādās, viens jogurtiņš, kas tiek piešķirts saldajā, tur ietilpst gan. Ļoti vienkāršas, bet gardas vakariņas. Tās pagatavojuši baznīcas brīvprātīgie. Viens no tiem – kungs gados, vakariņās sēž man iepretim. Izrādās, viņš ir itālis, pirms teju 10 gadiem pats gājis Camino, juties šeit ļoti labi, un pirms neilga laiciņa nolēmis atgriezties Camino tuvumā un strādāt par brīvprātīgo.
– “Vai tev ir vēlēšanās, ejot uz Santjago?”, viņš man prasa.
– “Nē, man ir jautājumi.”
Gara saruna mums nesanāk, viņš visu laiku tekalē apkārt, apkalpojot ēdājus. Desmitos vakarā tiek izslēgtas gaismas un iestājas naktsmiers. To, kā parasti, ieskandina pirmie krācieni.
Izguļos ideāli un, padzērusi rīta tēju un sataisījusi ceļa siermaizes, esmu gatava doties. Mazais perro peligroso ir kļuvis man draudziņš – par spīti faktam, ka neesmu viņu ne ar ko pacienājusi. Saimniece demonstrē triku. Kad viņa saka “Barsa, barsa”, suns dod pieci, sitot savu ķepu pret meitenes plaukstu.
– “Redziet, viņš ir pilnīgs Barselonas futbola komandas fans. Var teikt “Madrid, Madrid” cik gribi, tas viņam ir pilnīgi vienalga.” Protams, variet trīs reizes minēt, no kuras pilsētas ir saimniece.
– “Man tev kaut kas jāsaka.”, itāļu kungs pirms iziešanas pavelk mani malā. “Tu noteikti atradīsi savas atbildes Santjago”, viņš saka, “jo tās visas”, viņš iebaksta savu savu garo itāļu pirkstu man krūtīs, “ir šeit, tavā sirdī”. Apskaujamies, un es dodos ceļā.
Noeju kilometrus 17 bez apstājas. Nav dēļ kā stāties. Ceļš šodien ir garlaicības iemiesojums. Un šodienas lapiņu es… pazaudēju. No rīta (protams, nepaskatoties tēmu) ieliku kabatā, bet tā laikam kaut kur pa ceļam, ņemot telefonu ārā no kabatas, bija izbirusi. Tad nu domas klīst uz visām četrām debess pusēm.
11:00 noēdu savas siermaizes, bet vēl pēc pāris stundām beidzot ir klāt kāds miestiņš, kur var dabūt internetu un kafiju. Uzzinājusi, kur šie abi faktori ir vienkopus, dodos norādītajā virzienā, bet pa ceļam ir tāds krodziņš, kuram nevar paiet garām. Gan jau būsiet ievērojuši, ka man patīk visādi uzraksti uz sienām un citām vietām. Tad nu šis krodziņš ir mana paradīze. Tas ir aprakstīts viss – no iekšpuses un no ārpuses. Šajā vietā wifi nav (un vecais melis apgalvo, ka tas neesot nekur ciemā), tomēr nolemju iemalkot vienu kafiju šeit pat un mazliet papildināt sienu dekorācijas. To izveikusi, kā arī pačalojusi ar diviem puišiem no Kalifornijas, dodos uz blakus krodziņu, kur internets ir kā dzīvs.
Savu šodienas gājumu noslēdzu pilsētā Mansilla de las Mulas, rīt jau iesoļošu Leonā. Pagaidām vēl neesmu tikusi pie naktsmājām caur koučsērfingu, bet es pie tā strādāju. Un vienmēr var palikt alberģē.
Bez īpaša iemesla šovakar jūtos skumji. Divdesmitā diena. Šodien ejot, man sāka šķist, ka varbūt prātīgāk tomēr būtu šo ceļu iet, dzerot vīnu un nerakstot. Es, man šķiet, kaut ko palaižu garām. Adios, iziešu labāk ielās.
5 – nakšņošana
2,30 – proviants (2,30 kafija, tēja)
Kopā: 7,30
Bilance: + 43,60
Elīna Pumpure
Rutīna nogurdina. Mēs sapratīsim, ja dažās dienās būs ierakstīts: “Eju Ceļu.” – i tāpat atgriezīsimies, lai noskaidrotu, vai arī nākošajā dienā joprojām ej.
Es atceros, ka savu gājienu uz Ceļu tu sāki ar ierakstu: “Just do it. Whatever YOU want!”…….. 😉