Ceļš un ceļabiedri (17. diena: Boadilla del Camino – Carrion de los Condes)

Stāsti

Pirmā doma, ar ko šorīt mostos – galvenais tikt līdz Fromistai. Tā ir tikai 6 km attālumā. Aizeju līdz tai dziedādama – lietus mīlīgi līņā, ir veseli + 4 grādi, potīte nesaprot, par ko jāsatraucas. Un vējš ir gana iztrakojies… Papildus sirdsmieru iegūstu, kad izdodas no bankomāta sarunāt naudu. Līdz tam gāju ar 2 eiro kabatā, jo Burgos biju aizmirsusi izņemt naudu, bet pēdējās pāris dienas nevienu bankomātu pie apvāršņa nemanīju. Tad ieeju aptiekā un drošības pēc nopērku arī profesionālo potītes fiksācijas saiti. Lai gan šī pagaidām uzvedas labi, audzināšanas nolūkos tomēr uzlieku uzpurni. Aptiekā atrisinu vēl vienu jautājumu – palūdzu vīram aiz letes divus nelielus iepakojuma maisiņus, uzmaucu tos virs cimdiem, nodrošinot to nesamirkšanu un attiecīgi roku nesalšanu. Sīkums, bet patīkami. Vispār esmu bezgala pateicīga saprāta dzirkstij, kas man lika pēc talkas cimdus izmazgāt, nevis izmest. Tie, protams, ir plāni kokvilnas cimdiņi, kas milzu siltumu nedod, bet tāpat – tas ir daudz, daudz labāk, nekā nekas.

Šodien uz priekšu iet salīdzinoši ātri, jo ceļš vijas gar šoseju, sijā sīks lietutiņš – tas nozīmē, ka nav, ko bildēt un var nestāties ik uz stūra. Un ir daudz laika, lai piedomātu pie lapiņas tēmas – Camino ceļabiedri. Raksts, kura dēļ neuzrakstīju laikā šo ierakstu, bija par īpašām vietām. Atsaucot tās atmiņā un aprakstot, sapratu, ka aiz vairuma īpašo vietu stāv kāds īpašs cilvēks. Tieši tāpat ir ar Ceļu – tas pats par sevi ir īpašs, bet vēl jo īpašāku to padara viņi – mani ceļabiedri.

Ceļabiedrus, ar kuriem biju saradusi visvairāk, vairs nesatieku. Acīmredzot, viņi virzās uz priekšu ātrākā tempā. Bet, vieta jau tukša nepaliek – esmu satikusi jaunus, lieliskus cilvēkus. Esmu pie sevis nospriedusi, ka varbūt ceļabiedri man tiek “piešķirti” pa posmiem – tie pirmie bija vajadzīgi manam fiziskajam posmam, tagad satieku tos, kas vislabāk var papildināt emocionālo posmu, bet pēc tam satikšu vēl citus – garīgā posma ceļabiedrus. Bet, kas zina, varbūt jau rīt ap stūri izdzirdēšu Hilarijas smieklus, Manuela dungošanu vai Šona grūti saprotamo britu dialektu. Bet, varbūt, nesatikšu šos cilvēkus vairs nekad dzīvē un tie turpmāk mitināsies ļoti īpašā manā atmiņu kambarī.

Tātad – jaunie ceļabiedri. “O, māsa!” izsaucas lietuviešu sieviete Dalia, uzzinot, ka esmu no Latvijas. Viņa ir desmit gadus vecāka par mani, dzīvo Kauņā un ir braša soļotāja. Pārmaiņas pēc palokām mēli krieviski. Ir patīkami brītiņu aprunāties ar kādu valodā, ko apkārtējie nesaprot. Ungāriete Petra saprot dažus vārdus, bulgāriete Atēna saprot jau vairāk, bet pati nerunā. Pārējie, protams, nesaprot neko. Esam pieklājīgas un drīz pārejam atpakaļ uz angļu valodu. Tajā vakarā vēl iepazinos ar diviem amerikāņiem, no kuriem viens – Čārlijs, izrādās ir katoļu priesteris. To uzzinājusi, gandrīz izsaucos “Holy…”, bet laikus aprāvos. Vispār tajā vakarā viņš krietni rūpējas par mani. Piemēram, saber vienā no manām zeķēm pupiņas un tad, man par lielām šausmām, iemet to mikroviļņu krāsnī. Es viņam piedraudu ar bargu sodu, ja manām vienīgajām staigāšanas zeķēm kaut kas slikts atgadīsies. Bet, viss ir labi, un pupiņu zeķe ir lielisks sildītājs uz vairākām stundām. Pirms gulētiešanas vēlreiz uzcepu zeķi un aizeju gulēt, to apķērusi kā vienīgo siltuma avotu šajā ēkā – ledusskapī.

Nākamajā vakarā, kad potīte un vējš iedzina mani pirmajā alberģē, tajā jau priekšā bija gan lietuviete, gan ungāriete, gan bulgāriete. Un, šajā vakarā bija līdz šim lieliskākās vakariņas – kompānijas un ēdiena ziņā. Pie galda bez manis iegadījās vēl divas bijušās mārketinga un komunikāciju meitenes (viena no Dienvidāfrikas, otra no Brazīlijas), kas pēdējā gada laikā pametušas darbu, lai meklētu piedzīvojumus, ceļu un sevi. Mums pretī sēdošais austrāļu kungs tikai šūpo galvu: “Meitenes, meitenes, pārtrauciet meklēt, vienkārši izbaudiet procesu. Un mācieties, visu laiku mācieties”. Vēl pie mūsu galdiņa ir Huans, venecuēlietis, kurš ik pa laikam dzīvo un strādā Spānijā, arī šobrīd. Viņš aizraujas ar Tai Chi un haikām (ir Madrides haiku asociācijas biedrs :). Ceļā lasa haiku meistara Vincente Haya grāmatu par 88 apstākļiem, kas raksturo haikas un to radīšanas procesu. Nav brīnums, ka viņš izskatās krietni jaunāks par savu 61 gadu.

Mēs daudz runājam par Ceļu, par dzīvi, par pasaules uzbūvi, intuīciju un krākšanu. Par pēdējo Huanam ir teorija, ka krācēji rezonē viens ar otru, radot ritmisku, savdabīgu muzikālu performanci. “Jūs pārstājiet dusmoties, bet ieklausieties. Tas ir vesels orķestris!” Mēs turpinām attīstīt šo domu un iztēlojamies, ka pie reģistrācijas alberģē, visiem tiek lūgts mazliet iekrākties. Tad soprāniem tiek iedalītas gultas augšējā stāvā, bet altiem – apakšējā. Uzreiz naktī vērojams profesionālāks sniegums.

Arī šovakar, nonākusi baznīcas paspārnes alberģē, satieku gan Huanu, gan dienvidāfrikāņu meiteni Džūliju. Ir nokomplektējusies vakariņu gatavošanas kompānija un Džūlija prasa, vai es negribu pievienoties. Francūziete Evelīna gatavošot lēcu zupu, viņa ar Huanu salātus. Es ar prieku piekrītu un piedāvājos uzcept pankūkas, lai maltīte tiktu noslēgta kā nākas – ar saldo. Domāts – darīts!

Veikalā kārtīgi iepērkos. Bulgāriete un ungāriete ir mani brīdinājušas, ka tuvējās maija brīvdienās visi veikali būšot ciet. Tad nu nodrošinos ar proviantu kādam laiciņam.

Alberģē sākumā palīdzu francūzietei zupas gatavošanā, tad uzjaucu pankūku mīklu. Lielajai alberģei diemžēl ir tikai viena plītiņa, tāpēc uz ēst gatavošanu jāgaida rindā. Nolemju ar savām pankūkām uzdarboties vēlāk. Kad esam baudījuši gardos dārzeņu salātus un zupu, man ir bažas, ka neviens nebūs spējīgs iedabūt vēderā pankūkas. Tomēr, kad aiznesu pirmo cepienu, tas braši ierūmējas vēderos.

Pārējie alberģes iemītnieki snaikstās ap pannu, it kā nekad nebūtu redzējuši, kā cep plānās pankūkas. Labi, es arī nekad vēl neesmu mēģinājusi ātri izplatīt pa pannas virsmu mīklu, turot tās karsto malu ar pusslapju dvieli. To es nedaru, lai izpelnītos papildus uzmanību (kā jūs to, protams, iedomājāties), bet gan tāpēc, ka pannai trūkst tāds sīkums kā rokturis. Rezultātā esmu iekļuvusi ar šo performanci daudzās bildēs un pat video. Tas nozīmē, ka kādam bariņam sveštautiešu latvieši asociēsies ar īpatnu pankūku cepšanas metodiku. Tā vai citādi – pankūku kaudze aug un tas nozīmē, ka mums rīt būs arī brokastis.

5 – nakšņošana
23,70 – proviants (5,70 bagete, kafijas + 18 pārtika veikalā)
Kopā: 28,70
Bilance: + 18,60

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.