Šī ir lieliska alberģe – labs internets, ērta gulta, karsta un plaša duša,un, galvenais – šī ir pirmā vieta, kur uz jautājumu: “Cikos no rīta jāpazūd?”, tiek atbildēts: “Pilnīgi vienalga, guliet kaut līdz pusdienlaikam.” Mēģinu pagulēt kaut līdz 8, bet nesanāk – ķermenis pieradis pie agrajiem rītiem un ilgāk par 7 un drusciņ negrib gulēt. Labi, ceļos augšā, lēnām ieeju dušā, sataisu kafiju un bageti, iedarbinu internetu un pavadu mierīgāko rītu, kopš esmu ceļā.
Ceļā dodos 9:00, pēdējā. Man šodien nav, kur steigties. Līdz Burgos jāiet 20 km ar astīti, bet tā kā esmu sarunājusi naktsmājas caur koučsērfingu, tad nav jēga ierasties diži agri, jo mana namamāte līdz 19:30 strādā. Tad nu lēnām virzos uz priekšu. Šodien esmu nolēmusi piestāt visās kafejnīcās un piesēst uz visiem soliņiem, kas mani uzrunās.
Pirmā kafejnīca nav ilgi jāgaida, un, kāds pārsteigums, tur jau priekšā sēž visa “Hilarija un Co” šaika. Viņi gan drīz dodas tālāk, palieku vien es ar austrāļu kungu Pīteru, ar kuru patērzējam krietnu pusstundu. Pīters šodien nejūtas īpaši labi, tāpēc čāpo lēnām. Tā viņš aizčāpo tālāk brītiņu pirms manis.
Tomēr redzu viņu atkal sēžam nākamā miesta kafejnīcā.
– “Tomēr nav īsti labi”, saka Pīters. “Izsaucu taksi uz Burgos. Wanna ride?”
Izklausās vilinoši, tomēr atsakos. Nebūtu īsti godīgi. Pret sevi. Un pret Ceļu. Novēlu Pīteram drīz justies labāk, izsaku cerību saskrieties Burgos un slāju vien tālāk. Atlikušais ceļš līdz pilsētai ir viens no līdz šim nebaudāmākajiem – ved pa šosejas malu caur industriāliem rajoniem.
Tātad, šodienas lapiņa. Piedomāt par tiem, kas neredz. Klasiskajā, maņu izpratnē, vienmēr esmu uzskatījusi redzi par pašu būtiskāko. Protams, visas maņas ir svarīgas bez gala, bet redzēšana, manuprāt, ir visdārgākā dāvana. Bieži, kad raugos kādā neticami brīnišķīgā skatā, visbiežāk, kas paveras no kalnu galotnēm, aizdomājos, ka ir cilvēki, kas nekad neko tādu neredzēs. Skats uzreiz top vēl vērtīgāks.
Ir tik daudzas darbības, kuras mēs varam paveikt, tikai, ja redzam – braukt ar auto, velo un citām ierīcēm, baudīt gleznas, skatīties izrādes, vērot cilvēku sejas un nolasīt vēlēšanās no acīm. Un, ko tik vēl nē. Un, protams, orientēties vidē, dzīvot patstāvīgu dzīvi. Ir cilvēki, kas par spīti šīs maņas trūkumam, spēj dzīvot piepildītu dzīvi un radīt brīnišķīgus mākslas darbus, piemēram, komponēt mūziku. Un izjust lietas vēl asāk, jo vienas maņas trūkums saasina pārējās. Un, iespējams, ir lietas un situācijas, kuras šādi cilvēki var uztvert pat “tīrāk”, jo viņu uztverei nav jāiziet caur ārējās formas un izskata lamatām.
Šī tēma mazliet sasaucas ar manu matu jautājumu. Paralēli personiskai ziņkārei, kā izskatās mans galvaskauss un kāda ir sajūta bez matiem, vēlējos arī palīdzēt sev atšķirt cilvēkus, kuri pielīp tavam izskatam, no tiem, kas pielīp tavai būtībai. Un audzināt pati sevi – nepanākt lietas ar koķetēriju, atņemot tai gana spēcīgu ieroci.
Par neredzēšanas tēmu man nāk prātā vēl divas lietas. Pirmā ir bērnībā lasīts stāsts, kur galvenā būtība bija, ka cilvēkiem, kas jau piedzimuši akli, sarunās nedrīkst pieminēt krāsas, jo tās nevar izskaidrot. Otra situācija bija salīdzinoši nesen, kad kopā ar mūsu aģentūru gatavojām labdarības kampaņu cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un tad viena no meitenēm teica, ka ir ļoti grūti, sarunās ar neredzīgiem cilvēkiem pārtraukt lietot tādas sarunvalodas frāzes, kā “redzi, nu”, “kā redzams” un tamlīdzīgi. Izdarīt kaut ko jēdzīgu neredzīgu cilvēku labā ir viens no maniem vēl nepaveiktajiem “to do” saraksta darbiem.
Un, cik dīvaini, bieži vien, lai sajustu labāk, mēs aizveram acis. Kad meditējam, baudām mūziku, skūpstāmies. Ir labi kādreiz aizvērt acis. Un atkal atvērt, kad gribam.
Un, lai nebūtu tēma jābeidz uz sentimentālas nots… Man ir tiešām laba redze, bet manam dārgajam, īpaši bez brillēm, tā nav diez ko laba. Viens no maniem visu laiku mīļākajiem jokiem, kurš nāk no manas mammas, ir izteikums, ka iepriekš minētais fakts ir mūsu ilggadējo attiecību veiksmes pamatā.
***
Nu, lūk, tā kā Burgos iesoļoju ap 2 dienā, tad man bija visa pēcpusdiena, lai rakstītu – attiecīgi esmu sarakstījusi cilvēkiem lietas, ko solīju jau sen. Laba sajūta. Kādā krodziņā baudīju lieliskus Cēzara salātus (un daudz!), sadzēros tējas un kafijas, kā bija iecerēts. Un, krodziņā bija ļoti vienkārša, bet, manuprāt, ģeniāla “fīča” – bērnu rotaļu istaba blakus telpā, ar lielu videoekrānu ēdamzālē – vecāku sirdsmieram.
Tagad esmu pie savas namamātes Noe, kura kaut ko virtuvē šmorē. Un, kad beigs mazgāties veļa, iziesim mazliet ielās – te esot kāds vecs krodziņš, kas man noteikti jāredz :).
15,20 proviants (3 brokastis + 5,80 kafijas, tējas + 6,40 pusdienas)
Kopā: 15,20
Bilance: + 23,80
