Vīna upes un hobitu kalni (6.diena: Estrella – Los Arcos)

Stāsti

Lai arī vienīgais krācējs istabā atkal bija iedalīts virs manas guļvietas, aizmigu labi un gulēju labi (arī visi pārējie gulēja labi) līdz… 4 no rīta sāka zvanīt mans mobilas telefons. Un zvana melodija tam nav nekāds Vīnes valsis, bet gan kārtīgi roķīgs gabals. “Didiiddii, diidddii, diiddiidd, diiddddi, I quit my old ways….” aparāts piebļauj visu lielo istabu un līdz brīdim, kad tas beidz zvanīt, bet es izmisīgi to meklēt, pamīšus atvainodamās un lamādamās, domāju, ka nepārspīlēšu, ja teikšu, ka ir pamodušies pilnīgi visi. Iespējams, daudzi mani vēlējās kaut kur pasūtīt, bet tā kā nekur negāju, tad devās turp paši. Tualetes durvis tika virinātas krietnu laiciņu. Zvanītājs bija mājas apsardzes kompānija. (Viss ir kārtībā, ja kas.)

No rīta (tas ir pēc pāris stundām) atvainojos vismaz tuvākajiem istabas biedriem par šo “negadījumu”, apskaidrojot situāciju. Jancīgi ir tas, ka iepriekšējās dienas pat neiedomājos par šādu iespēju, bet vakar, pirms iemigšanas nodomāju, ka tas gan būtu traki, ja telefons pēkšņi sāktu zvanīt. Bet tad apdomājot, cik ir laiks Latvijā, nospriedu, ka šāda iespēja, ka man kāds zvanīs, īsti reāla nav. Še tev!

Uz ceļa izeju mazliet pirms 8. Sems māj pa logu un sauc “Buen camino, Zane!”. Viņš ar brāli paliek šeit vēl vienu dienu. Pēc kritiena, kad vējš pirmajā dienā nogāza no kājām Edu un viņš sasita celi, tas jūtas arvien draņķīgāk, tāpēc šodien nolēmuši apmeklēt ārstu. Vispār, cik klausos, tad dažādas veselības ķibeles noņem no trases (vai vismaz uz laiku aizkavē) daudzus svētceļniekus. Un manas tulznas tiešām nav nekas tāds, ar ko lepoties – citiem ir lielākas un vairāk.

Šodien ir auksts pēc suņa, tikai + 8 grādi (salīdzinot ar iepriekšējo dienu + 25, jā, ir auksts). Plus pūš negants vējš un ik pa laikam uzlīst. Esmu izgājusi bez brokastīm un pēc pāris stundām vēders nav vairs ar mieru turpināt, tad nu pielabinu to ar pāris siermaizēm.

Biju domājusi, ka Džonu vairs nesatikšu, jo viņš bija plānojis doties līdz nākamajam ciematam. Tomēr, tur viņš soļo – atkal prieka pilns par šodienu. Izrādās, ka vakar viņš sajaucis miestus un netīšām palicis Estreljā, kurā ieradies jau vienos (es ieplanēju trijos). Viņš paspēj izstāstīt stāstu, ka pagājušo gadu palīdzējis četriem pensijas vecuma vīriem, kurus uzmetusi kāda kompānija, nesamaksājot, kā bija solījusi. Iesūdzējis kompāniju tiesā un rezultātā, pēc smaga procesa, vecīši tikuši pie daudz lielāka kāposta. Aiz prieka šie dāsni padalījušies arī ar Džonu un tagad viņš var atļauties šo ceļojumu.

Savus pārējos draudziņus satieku nekur citur kā pie vīna strūklakas. Strūklaka gan ir neliels pārspīlējums, bet fakts, ka pie vīna fabrikas ierīkots vīna krāns, kur katrs var uzpildīt saldeno dziru, cik vēlas, ir tiesa. Protams, bez maksas. (Ehh..)

Šodien netiekam lutināti ar laiku, bet tas tiek kompensēts ar dabas ainavu krāšņumu. Ik pēc pusstundas, kuru pavadām rāpjoties uz augšu, seko burvīgs skats ar kalniem pie pamales, zaļiem laukiem, vīnogulāju rindām un krāsainiem puķu akcentiem. Saprotu, ka vakarā krietni nomocīšos ar fotogrāfiju šķirošanu, bet nevaru atturēties no slēdža nospiešanas ik pēc dažām minūtēm. Lai arī salīdzinoši ar citiem foto apmācību kursabiedriem biju švaks pulveris, šeit izdodas uzņemt dažas tīri jaukas bildes. Katrā ziņā, vairāki ceļabiedri jau ir prasījuši to izmantošanas atļauju, ko ar prieku dodu.

Kad pusceļš noiets, šķērsojam kārtējo kalnu un nonākam hobitu zemē Šīrā. Pie sevis nodomāju, ka Šons izskatās mazliet pēc hobita un nākamajā reizē, kad šo ieraugu, to arī viņam pasaku. Izrādās, neesmu īpaši oriģināla, jo kāds viņam to šajā ceļā pateicis pirms manis. Tad jau taisnība vien būs!

Kad līdz nakšņošanas vietai atlikuši kilometri pieci, satieku Manuelu un turpinām ceļu kopā. Manuels laiku pie vīna strūklakas nav velti tērējis – tagad viņš ir labā noskaņojumā un rauj vaļā vienu dziesmu pēc otras. Prasu viņam, lai uzdzied vienīgo dziesmu, ko zinu vāciski – par Seemann. Viņš uz mani tā jocīgi paskatās. Šī dziesma neesot īpaši populāra, bet viņš to pēdējās dienās klausījies divas reizes. Un uzdzied to ar. Manuels stāsta, ka kāds austrāļu jaunēklis, ieraudzījis vīna strūklaku, esot iesaucies: “This is f… awesome!” Nepaiet ne piecas minūtes, kad mūsu acīm paveras tāds skats, ka nevaram atrast vārdus. Tad teju vienlaicīgi iebrēcamies: “This is f… awesome!”

Tuvojoties naktsmītnei, Manuels gan drusku sagurst – vīna iedarbība nav mūžīga. Bet vispār īsajā ceļa posmā paspējam pārrunāt daudzas eksistenciālas lietas. Tad viņš paliek uz savu ikdienas 10 minūšu klusēšanas meditāciju, bet es slāju uz naktsmītni. Tālākajā vakara gaitā pagaidām viss noticis kā ierasts, tikai drusku salstam. Tā kā jūtos čakla un esmu pabeigusi jau šodienas aprakstu, došos samedīt vakariņas. Ja šovakar vēl kas īpašs atgadīsies, par to, dārgais draugs un lasītāj, uzzināsi rīt!

9 nakšņošana
Kopā: 9
Bilance: + 27,60 (pagaidām, vakariņas un izdevumi sekos, korekcijas tik ieviestas vēlāk)

2 komentāru

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.