Vīrs ar suni, pašgatavotas vakariņas un krācējs (4. diena: Pamplona – Puente la Reina)

No rīta divi putras katliņi ir pamodušies un, nonākuši virtuvē, atkal sāk vārīties. Man ir vēlme ieslēgt Šaju kaut kur uz nedēļu un runāt, runāt, runāt. Bet šorīt viņam deviņos sākas lekcijas un arī mani Ceļš gaida, tāpēc, pēc brokastīm dodamies prom. Lai nokļūtu atpakaļ uz Santjago ceļa, sanāk iet gar Šaja universitāti, tāpēc kādu gabaliņu soļojam kopā. Tad apskaujamies uz atvadām un ejam katrs uz savu pusi. Turpinu ceļu un pie sevis smaidu – šādas nejaušas tikšanās silda vēl ilgi.

Tomēr ļoti ilgojos arī nonākt atpakaļ uz Ceļa – pie saviem bruņurupučiem. Esmu bijusi prom no Ceļa tikai pusi dienas, bet tas man jau pietrūkst. Tāpēc, kad ieraugu dzeltenās bultas un gliemežvāka simbolus, jūtos kā mājās nonākusi. Drīz jau parādās arī mani radinieki – bruņurupuči, ar kuriem samājamies un vēlam viens otram “buen camino”.

Vienmēr esmu sajūsminājusies par brīnumdari – miegu. Vakar šķita, ka vēl ilgi nevarēšu pakustēt, bet šodien jūtos kā no jauna piedzimusi un braši soļoju uz priekšu. Tā kā izgāju salīdzinoši vēlu, visi mani draudziņi, visticamāk, jau sen ir gabalā. Līdz augstam kalnam, kura galā ir staigātāju skulptūras, soļoju viena. Bet, pēc kalna atpūtas pauzes man piesitas melns suns un viņa saimnieks.

Pirmajā dienā, pie kādas fermas redzēju uzrakstu: “Perro peligroso. Bīstams suns”. Tad nu spāņu valodas atkārtošanas nolūkos, visiem pa ceļam satiktajiem suņiem, pat maziem plušķiem, skaļi paziņoju, ka viņi ir “Perro peligroso”! Ja to dzird saimnieks, parasti pilnu muti sāk aizstāvēt savu lopiņu, ka šis tāds neesot vis.

Arī vīrs ar melno suni dara to pašu. Viņš izstāsta, ka šis suns ir aklo pavadonis un palīdz veseļoties bērniem ar īpašām vajadzībām. Suni sauc Negu, jo viņš dzimis ziemā un basku valodā tas nozīmē “ziema”. Saimnieku sauc Markuss, un man nav ne jausmas, kad viņš ir dzimis, bet tas ir bijis visai sen. Bet runā Markuss tikai spāniski un tas ir lieliski! Beidzot ir iespēja atsvaidzināt savas vārās spāņu valodas zināšanas, kuras Markuss slavē, jo saka, ka vairums piligrimu spāniski nevar pateikt ne bū, ne mē.

Tad nu kopā soļojam labu laiciņu, es viņam prasu dažādu apkārtnes priekšmetu un parādību nosaukumus spāniski, viņš man tos pēc laika prasa atkārtot. Ja neatceros, šis viebjas un saka priekšā pa burtam, ja atceros, atzinīgi paspiež rokas augšdelmu. Kādā miestiņā mēs satiekam Negu brāli Ori, un abi melnie skaistuļi ir tādā sajūsmā par atkalredzēšanos, ka, nemitīgi rejot, skrien pa pļavu uz riņķi, ausīm un astēm plīvojot vējā. Vēl Markuss vēsta dažādus stāstus spāniski, man nezināmos vārdus izskaidrojot ar mēmā šova palīdzību. Tad viņš mani uzcienā ar konfekti un pēc tam slavē. Sākumā nesaprotu par ko. Izrādās par faktu, ka papīrīti esmu ielikusi kabatā, nevis nometusi zemē. Daudzi piligrimi šajā ziņā uzvedoties visai cūciski. Vēl saņemu arī komplimentus, ka esmu “Muy guapa. Dikti smuka”. Sasodīts, matu nogriešana nepalīdz.

Pēdējos kilometrus jau atkal soļoju sakostiem zobiem. Labi, ka blakus ir Markuss, kas uzmundrina un pavada pa taisnāko ceļu līdz naktsmītnei. Un aicina vakarā turpināt sarunas pie siera un ūdens (par savu vīna nedzeršanu esmu jau paziņojusi). Saku, ka redzēs, gribu noskaidrot, ko draudzene darīs (ceru šovakar satikt Hilariju). Lai ņemot draudzeni līdz. Apsolos dot ziņu un dodos iekšā refugio atgūt dzīvību.

Pirmās aktivitātes ir guļvietas iekārtošana, duša un drēbju mazgāšana. Tad vēders sāk paziņot, ka kāds par šo pārāk ilgi aizmirsis. Paprasu, vai šeit ir kāds veikals un man izstāsta, ka esot gan. Pa kreisi, uz priekšu, vēlreiz pa kreisi, tur jau tas būšot. Un kaut ko saka par pulksten 5. Ir drusku pēc 4 un saprotu, ka jāpasteidzas, jo veikals 5 vērsies ciet. Kad nonāku līdz veikalam, tas ir slēgts. Te nu saprotu, ka mana spāņu valoda mani nupat pievīlusi – veikals nevis aizveras, bet gan atveras 5 – pēc siestas!

Kātoju vien atpakaļ un izmantoju laiku, lai rakstītu. Pamazām refugio sarodas visi ļautiņi – Franks, Manuels, abi brāļi, abi austrāļi, jaunais brits un meitene ar savainotajām kājām. Tikai Hilarija neparādās. Aizsūtu Markusam atvainošanās īsziņu, ka esmu “muy, muy cansada, ļoti nogurusi” un “lo siento, diemžēl” šovakar sieru neēdīšu vis.

Kad tuvojas 5, meitene prasa, vai man kaut ko atnest no veikala. Tā kā šajā nakšņošanas vietā ir virtuve, sarunājam, ka gatavosim vakariņas kopā – brits, meitene un es. Lieku priekšā ideju par ēdienu, kas vienmēr izdodas – dārzeņu-vistas sautējumu ar makaroniem un salātiem. Visi piekrīt un nemanot esmu nonākusi šefpavāra lomā. Veikalā izvēlos visas sastāvdaļas un ceru, ka pie kases pasākums neizrādīsies dārgāks kā piligrimu ēdienkarte. Tomēr nē, kopsumma ir 15 eiro, 5 eiro no deguna.

Izejam no veikala ar iepirkumu maisiņiem rokās. Tad konstatējam faktu, ka neesam tā īsti iepazinušies. Britu sauc Šons, viņš tikko izstudējis dārzniecību un šobrīd ir brīvs kā putns. Anna ir no ASV, Kalifornijas, strādājusi tūrisma jomā, bet oktobrī aizgājusi no darba un ceļo. Saku Annai, ka rudenī biju Kalifornijā, bet viņa man saka, ka vasarā braukšot uz Latviju. Tiešām? Jā, viņa gribot apciemot savus latviešu draugus Rīgā. Kad pirmo reizi izdzirdējusi mani runājam, viņa gribējusi vaicāt, vai es gadījumā neesmu no Latvijas, jo runājot tāpat kā viņas draugi (biju cerējusi, ka mans akcents gājis mazumā, bet nekā). Protams, nosolos Annu izmitināt un pavazāt apkārt, ja tai laikā būšu mājās. Ja kas, arī Anna ir koučsērfotāja ar pieredzi. Pa abām apgaismojam Šonu un viņš klausās ieplestām acīm un netic, ka kaut kas tāds notiek par brīvu. Vēl viens “pievērstais”.

Virtuvē norīkoju Šonu griezt sīpolus, ko viņš, asaras birdinot, godīgi paveic ar parastu sviesta nazi. Anna tiek pie salātu plucināšanas. Es vēl mirkli pavadu sagriežot pārējās sastāvdaļas un sametot tās kopā, un drīz jau visi podi vārās, gaidīšanas vaina. Visi, kas pabāž degunu virtuvē, paziņo, ka dikti labi smaržo. Bez mūsu kompānijas vakariņas gatavo arī aziātu saime, meistarojot man nepazīstamus ēdienus. Pēc pusstundas viss ir gatavs, un, uzservējuši galdu, ieturam smalkas vakariņas. Vēl paliek pāri ēdiens brokastu tiesai.

Pēc vakariņām Šons vaicā, vai mēs negribot iziet nelielā pastaigā. Mēs ar Annu sakām, ka šis var iet labi tālu un viens pats. Rezultātā šie ar Annu, nokopuši galdu, pazūd ārā, uz saules piesildītā akmeņu mūrīša malkot sarkanvīnu, protams, aicinot mani arī. Mans solījums atturēties no vīna, ar katru dienu ļogās arvien vairāk. Īpaši nepieklājīgs ir apstāklis, ka šeit, piligrimu ēdienkartē vīns ir pat iekļauts cenā, neatkarīgi no tā, vai tu to dzer, vai nē. Vakar Pamplonā, kad pasūtīju vakariņas, arī teorētiski piedāvājumā bija iekļauts vīns, ko viesmīle vienkārši aizmirsa atnest. Labi-ka-tā, jo vakardienas noskaņojumā, iespējams, būtu to arī labprāt iemalkojusi.

Tad nu vīna baudīšanas vietā sēžu un cītīgi rakstu. Uz vakara beigām pie mana galda apsēžas vāciešu bariņš, kuri dzer alu un skaļā tonī demonstrē vācu valodas krāšņāko daļu, kas daudz neatpaliek no spāņu. Man par lielu pārsteigumu, šeit neviens gaismu 10 neizslēdz, pagūstu piebeigt veselus divus ierakstus.

Kad ienāku istabā, teju visi ceļabiedri jau ir savās gultās. Ielienu guļammaisā un atviegloti konstatēju, ka šonakt dzirdama vien klusa krākuļošana. Jau gandrīz laižos miegā, kad ierodas pēdējais istabiņas biedrs – dūšīgs korejietis, kurš ielien vienīgajā brīvajā lažiņā – tas ir manas gultas otrajā stāvā. Nepaiet ne 5 minūtes, kad no augšas atskan tāda zāģēšana, ka miegs pārbīstas un izlec pa otrā stāva logu. Mēģinu īpaši skaļi grozīties gultā, sākumā tas palīdz, pēc tam vairs nē. Rodas dažādas, ja ne gluži slepkavnieciskas, tad viegli sadistiskas ieceres. Esmu tuvu stadijai, lai paņemtu savu staigāšanas nūju, kārtīgi iebakstītu no apakšas, un tad izliktos, ka esmu cieši iemigusi un neko nezinu. No rīta Šons atzīs, ka arī viņa galvā rosījušās dažādas, svētceļniekam nepiemērotas domas.

5 nakšņošana
8,50 proviants (5 vakariņas + 3, 50 maize, siers)
Kopā: 13,50
Bilance: + 2,60