Šorīt startēju jau 7. Vairs nelieku modinātāju, jo pagulēt tad, kad visi ceļabiedri vīkšas un rosās, tāpat nevar. Saule vēl nav aususi un eju caur rīta dzestrumu. Brīžam ceļš ved pa mežu, gar upi, brīžam gar šoseju, brīžam pa kalniem. Kādā pļavā ieraugu takas malā zālē ieaugušus puravus, kas ātri pārceļo manā somā un pie tuvākās izdevības pārtaps gardā maltītē.
Dēļ nakšņošanas iepriekšējā miestā, visi mani jaunie draugi ir vismaz stundas attālumā aiz manis un visu dienu eju faktiski viena. Un domāju, domāju, domāju. Visu dienu gan ir pārspīlēti teikts, jo jau pus12 iesoļoju Pamplonā. Vakardienas attālums bija garāks kā paredzēts, bet šodienas – attiecīgi īsāks. Neraugoties uz to, kājas ir, piedošanu, pakaļā. Dabūjusi refugio zīmogu, uzbraucu ar liftu uz kādu mīlīgu Pamlonas parciņu, novelku zābakus, nomazgāju kājas pie dzeramā ūdens krāna un atguļos uz soliņa.
Mirklīti atpūtusies, cenšos piecelties. Tas ir gandrīz neiespējami. Vairāk par tulznām prieku rada ikru muskuļi. Pirmie soļi ir visgrūtākie, pēc tam, lēnām iekustoties, varu jau paklibot ātrāk. Lēnam apkliboju ievērojamākās Pamplonas vietas, ilgāk uzkavējoties šejienes katedrālē, kas izslavēta kā viena no smukākajām Eiropā. Ir ar smuka!
Gana klejojusi, rakstu Šajam jautājumu, no cikiem varu ierasties. Atbildes nav. Tad zvanu, viņš neceļ. Aizsūtu īsu ziņu arī koučsērfingā, bet pēc tam man nav interneta, lai pārbaudītu, vai šis ir atbildējis. Vēl pēc stundas esmu drusku izbesījusies par neziņu. Rakstu šim vēl vienu īsziņu, vai viņš tomēr nebūtu tik laipns un neatbildētu. Uz ko beidzot saņemu atbildi, ka, izrādās, viņš visu detalizēti esot jau uzrakstījis koučsērfingā un šovakar diemžēl mājās būs tikai pus10. Ir dienas vidus, un visas manas cerības izmazgāt drēbes, ieiet dušā un tad atlaisties mīkstā gultā un rakstīt, izplēn kā nebijušas.
Atkal nāk raudiens un es tam arī ļauju nākt. Nosēžos smukā parkā uz soliņa un saku sev – labi, tagad paraudāsim. Un paraudu pāris minūtes. Uzreiz sajūtos ļoti labi. Objektīvi situācija ir normāla, viss ir kārtībā. Es varu rakstīt jebkurā vietā un pasmirdēt līdz vakaram, nekas man nenotiks. Bet pārgurums rada cilvēkā pilnīgi neadekvātas reakcijas.
Nomierinājusies dodos uz blakus esošu, brīnišķīga dizaina kafejnīcu – lai palutinātu sevi ar kafiju un pusdienām. Ēdiens ir lielisks, bet kafija izcila – milzu baltā tasē ar biezām putām un kanēli, mmmm…. Jancīga uzparikte ir salātiem – plastmasas bumba, kas atveras uz pusēm. Tajā uz salātiem salej eļļu, mērces un garšvielas (cik un kādas katrs vēlas), tad bumbu aiztaisa ciet un sakrata – salāti gatavi. Saņemu vēl dažas jaukas ziņas no Latvijas, čakli rakstu un jūtos lieliski. To daru līdz pat 9 vakarā, kad kafejnīcu slēdz un tad dodos pie Šaja.
Šajs atver durvis un, lai arī man galvā ir cepure (nopirku Pamplonā, lai galva no rītiem nesalst), viņš uzreiz prasa, kas noticis ar maniem matiem. Noņemu cepuri un ļauju viņam aplūkot visu krāšņumu. Vai nu viņš ir ļoti pieklājīgs vai patiešām tā domā, bet šis apgalvo, ka es izskatos burvīgi – man esot pareizā galvaskausa forma šādai frizūrai. Vispār Šajs ir vienīgais cilvēks, kas mani būs redzējis gar ar matiem, gan pilnīgi bez.
Iekārtojusies “savā istabā” un iegājusi dušā, izsaucu Šaju uz vakara tēju. Lai arī viņš joprojām ir ļoti aizņemts, bet es – nogurusi, nopļāpājam līdz pusnaktij. Šajs ir viens no interesantākajiem sarunu biedriem, ko esmu sastapusi. Arī viņa dzīvesstāsts un līdzšinējā pieredze ir ko vērta. Pirms nonācis studēt Pamplonā, viņš ceļojis vairāk kā 7 gadus, dzīvojis 8 valstīs, perfekti pārvalda vairākas valodas. Dzimis Izraēlā. Biju domājusi, ka neeksistē lielāki ateisti kā mans dārgais, bet Šajs ir vēl striktāks. Un prot visu pamatot un izskaidrot man jautājumus, ko līdz šim neviens īsti nav varējis. Laiks runājot vienkārši pazūd, varētu tā turpināt vēl un vēl, bet saprāts aizsūta gulēt. Rīt tomēr jāčāpo.
17,30 proviants (3, 90 bagete + 9, 50 vakariņas + 3, 90 kafijas)
3 – ieejas biļete
Kopā: 20,30
Bilance: – 3,90
