Pa Napoleona ceļu pāri Pirenejiem (1. diena: Sanžanpjedepora – Roncesvaljes)

Stāsti

Esam augšā pirms 7, iekožam vieglas brokastis un dodamies ceļā. Pirmie aiziet brāļi, mēs ar Hilariju sekojam pēc minūtēm desmit. Vakar teicu šiem, lai tas, kurš ierodas pirmais, aizsit man arī gultu, jo esmu pārliecināta, ka galā nonākšu pēdējā. Pārējie, savukārt, iebilda, ka noteikti nebūs tie, kas ieradīsies pa priekšu.

Jau izejot no viesnīcas, ceļš sāk iet kalnā. Jau pēc pirmajiem 100 metriem esmu aizelsusies un saku Hilarijai, ka tiekamies vakarā Roncesvaljes (cerams). Viņa aizdipina uz priekšu, es pamazītiņām sekoju. Pirenejus šķērsojam pa Napoleona ceļu – grūtāko un stāvāko no diviem maršrutiem, pa kuriem var nokļūt Roncesvaljes. Bet, kā runā, arī skaistāko. Uz šī ceļā galu dabūjis ne viens vien svētceļnieks. Pēdējais nosities kāds karstgalvis no Brazīlijas – pirms trim nedēļām. Oficiāli Napoleona ceļš ir atvērts tikai pirms divām dienām. Vēl viens lielisks iemesls, lai dotos tieši pa to.

Lēnām klunkurēju uz priekšu, bet tā kā ceļš vijas serpentīnā, Hilarijas apņēmīgo soļošanu redzu vēl kādu stundu un tad viņa izgaist manam skatienam. Atpūšos, soļoju, atpūšos, soļoju. Domāju, ka visi mani jaunie paziņas jau sen gabalā, tāpēc ne bez pārsteiguma ieraugu aiz kāda līkuma piesēdušus abus brāļus, kas arī izskatās gana nomocījušies. “Everything is flat in Texas”, paskaidro Eds. Hilarija gan esot tālu priekšā, šie mani informē. Pakāpjos vēl metrus desmit un aiz nākamā līkuma stāv Hilarija un pļāpā ar kādu francūzi un viņa suni – trīskrāsaino Pinčo, kas nes klāt akmeņus un ir bezgala priecīgs, ja kāds tos pamet prom. Es gan teiktu, ka viņi drīzāk spēlē mēmo šovu, jo Hilarija runā tikai angliski, bet francūzis – franciski un drusku spāniski. Bet abi izskatās laimīgi un apmierināti.

Es tupinu ceļu un pēc maza gabaliņa ceļabiedri mani atkal apdzen, bet tad saskrienamies ceļmalas krodziņā – kalnā kāpēju pirmajā oāzē. Tur pietur faktiski visi, lai palutinātu sevi ar kafiju, alu, limonādi vai kādu našķi. Malkojam dzērienus un piedāvājam viens otram savu mantību – riekstus, sauļošanās krēmu, plāksterus – ņemiet, ņemiet – man būs mazāk jānes.

Mūs vieno dažādas sīkas nianses. Visi esam brieduši Santjago ceļam divus gadus, visi plānojam vienā setā aiziet līdz galam, visi par šo procesu blogojam. Brāļu blogs ir: 2brothers1camino.com, bet Hilarijas: Hillarywalks.tumblr.com . Ja lasāt šīs rindas, mana adrese Jums nav sveša. Krodziņā arī apmaināmies blogu adresēm, lai varam iemest aci, ko pārējie sadzejojuši. Cik var noprast, mēs ar Hilariju esam švilpastes-ceļotājas, bet brāļi vairāk iet ceļu ar kristīgu ievirzi.

Ieturējušies turpinām ceļu, rāpjoties arvien augstāk un augstāk. Man nepatīk, kā uzvedas manas kājas. Esmu saslavējusi savus zābakus kā labākos pasaulē (un esmu ar tiem nostaigājusi pusgadu un izceļojusies pēc pilnas programmas), bet tagad jūtu, ka man ap pirkstiem un papēžiem norisinās nelabi procesi. Kad Fēlikss pieteica man paņemt līdzi Compeed plāksterus – tie ir jaunākais un labākais, kas izdomāts šobrīd pret tulznām (ja kas, šeit visiem līdzi ir visādu izmēru Compeed), sacīju, ka diez vai kas tāds mani skars – apavi ir kārtīgi pārbaudīti. Fēlikss tikai nogrozīja galvu, un izteica savu pieņēmumu, ka noiet aptuveni 800 km pilnīgi bez tulznām neesot iespējams. Un tagad, pēc dažu stundu kāpšanas, man jau veidojas tulznas. Nekas cits neatliek kā uzlīmēt uz labā papēža aizmugures pirmo Compeed un doties tālāk. Vispār palīdz.

Labu brīdi soļoju ar brāļiem, mums izrādās, ir diezgan līdzīgs iešanas ritms. Hilarija ir te šur, te tur, bet kādu brīdi, jau tuvu virsotnēm, atkal soļojam visi kopā. Šobrīd lielākā izklaide ir vējš, kas ir neparasti spēcīgs. Viena no pirmajām brāzmām pārsteidz Edu nesagatavotu un nogāž no kājām. Labi, ka viņš tai brīdī gāja pa ceļmalas zāli, nevis asfaltu. Es, savukārt, smejos, ka būt lielam un pasmagam cilvēkam, dažreiz ir visai parocīgi – mani gan nav tik viegli aizpūst. Paejam garam vīram gados, kas knapi kust uz priekšu. Tomēr pat viņam ir gana spēka, lai pārspļautu pār lūpām “buen camino” vēlējumu.

Tā nu mēs, ik pa laikam šķiroties un satiekoties, esam tikuši līdz pašai augšai. Šie visi atkal ir priekšā, kad nonākam līdz sniegam. Man patīk brist pa sniegu. Te nav tik dziļš, lai būtu jābaidās no kādas iekrišanas vai iestigšanas. Skaista, mīksta pabradāšana pa sniega takām, ar vaļā muti un objektīvu tverot skatus, kas ir netverami. Pirms manis soļo pārītis gados, kas ik pa laikam atskatās atpakaļ un pārliecinās, ka es joprojām eju uz divām kājām, nevis visām četrām. Tā te pieņemts – vienam otru mazliet pieskatīt.

Kad sniega vaļņi pievarēti, aiz līkuma ieraugu – sēž mani ceļabiedri kā brieži saulītē un atpūšas. Zemāk, ielejā jau redzams Roncesvaljes miests. Nu man top pavisam priecīgs prāts – trakā kāpšana ir galā, esmu dzīva un vesela un vēl nav pat pusnakts. Lēnām raušamies lejup, kad es visus apstādinu un izvelku karti, ko mums iedeva sākumpunktā. Saku, ka man šī vieta izskatās pēc tās, kur mūs brīdināja nebrist lejā caur mežu, bet gan nogriezties pa taku, kas ved gar ieleju. Salīdzinājuši reālo skatu ar fotogrāfiju kartē, visi man iekrīt. Pasvilpjam un pasaucam atpakaļ vel pāris soļotājus, kas jau bija sākuši kāpt pa meža taku. Galā gan jau tiktu tāpat, bet pēc šodienas kāpiena kājas visiem ir samocītas. Tad nu mundrā noskaņojumā cilpojam lejup, mēs ar Hilariju pa priekšu, brāļi mazliet iepaliek. Neilgi pirms galamērķa mums pievienojas austrietis Manuels, kuru jau bijām sastapuši gan iepriekšējā naktsmītnē, gan ceļā. Jau redzam Roncelvaljas klosteri – mūsu naktsmājas, kad ieraugām arī knapi kustošo vīru, kas brīnumainā kārtā nonācis galā vēl pirms mums.

Tā nu iznāk, ka nevienam nav jāpiesaka gulta citam – visi ierodamies faktiski vienlaikus. Šeit gultas tiek iedalītas ierašanās kārtībā un gulēšana notiek tādos kā kubos pa četri. Es tieku vienā kubā ar Hilariju, austrieti Manuelu un lēno vīru – vācieti Franku. Pašlaik ir 5 pēcpusdienā, esam ceļā pavadījuši astoņas stundas.

Mirkli atpūšos, tad saņemos dušai un tad.. izdaru kaut ko pavisam muļķīgu. Tā kā ir pierasts visus plāksterus vakarā plēst nost, tad, knibinu nost arī savu Compeed. Un noknibinu ar – kopā ar krietnu ādas sloksni, kā rezultātā uz papēža rēgojas paliels jēls caurums. Skatos uz to, domāju par nieka atlikušajiem 750 kilometriem un garastāvoklis pēkšņi pārceļas uz sēžamvietu.

Plikām pēdām nosteberēju uz pirmo stāvu un iegādājos iešļūcenes. Neesmu priecīga par jaunu mantu (kas būs jāstiepj), bet citādi šovakar nevaru pārvietoties. Atmetu domu par jogu, jo pārgurums ir pamatīgs, kā arī ideja par Sat kriju, kura ietilpst manā iedomātajā krijā, šobrīd neiejūsmina, jo tajā jāsēž uz papēžiem – tieši tur, kur mans jauniegūtais jēlums. Īdzīgā noskaņojumā aizvelkos līdz misei, kas sākas 6 vakarā. Nevarētu teikt, ka spāņu valodā teiktie mācītāja vārdi mani dikti mierinātu. Mācītājs gan smuks – izskatās pēc Soprano ģimenes tēva, tikai mazliet tievāks.

Tiek sveicināti svētceļnieki, sākumā uzskaitot Eiropas valstis, no kurienes ir kāds šodien klāt – Austrija, Vācija, Itālija, Francija, Ungārija, Latvija un kas tik vēl nē. Tad tiek nosauktas tālās valstis un kontinenti – Japāna, Dienvidkoreja, Kanāda, ASV, Austrālija utt. Kā pēdējās tiek piesauktas visas Spānijas provinces. Brīdī, kad tiek nosaukta Latvija, blakus stāvošie amerikāņu brāļi smaida un miedz man ar aci. Man gan negribas smaidīt, man nāk raudiens. Mazliet no aizkustinājuma, mazliet no sāpošās kājas un dusmām par savu neapdomīgo rīcību, bet pamatā no nežēlīgā pārguruma. Uz beigām brāļi mani aizstumj līdz altārim, kur svētceļnieku baram tiek iedota svētība un vecs spāņu onka norunā dažus uzmundrinājuma vārdus angliski, acīmredzami pats nesaprazdams, ko saka.

Mise beidzas 7 un manā vēderā jau labu laiku gaudo vilks. Esmu lūgusi Frankam rezervēt man vakariņu vietu vienā no šejienes diviem krogiem. Kamēr pētu, kurš krogs būs īstais, mani pārķer Hilarija. Mūsu guļamkubs veido arī vakariņu galdiņu.

Izstāstām, ar ko kurš nodarbojas. Hilarijas stāstu dzirdu jau trešo reizi – viņai ir ģimenes bizness, viņa sniedz konsultācijas mazā biznesa uzsākšanai un dažas dienas nedēļā balansam strādā par bārmeni. Manuels ir datu analītiķis bankā, bet Franks – policijas korupcijas apkarošanas virsnieks (!). Izrādās, ka Franks šo ceļu jau nogājis pirms diviem gadiem, tāpēc viņš kalpo mums kā lieliska informācijas krātuve – kuri ir labākie bāri, kur labāk palikt pa nakti, kuri posmi ir vieglāki, kuri grūtāki. Jā, grūtākais posms esot šodien aiz muguras, apstiprina arī Franks.

Kamēr gaidām vakariņas, Hilarija izvelk no kabatas gliemežvāku un saka, ka atradusi to šodien uz ceļa un paņēmusi līdzi.
– “Es ceru, ka viņš nav dzīvs”, saka Hilarija.
Es apgriežu čaulu otrādāk.
– “Protams, ka viņš ir dzīvs. Vismaz bija, kad tu viņu savāci. Tiec no viņa ātri vaļā. Ja gribi šitādus, atbrauc vasarā uz manu dārzu, vēl labāk uz mammas dārzu, mēs tev spaini ar tādiem iedosim. Mēs šitādiem mācam lidot, peldēt un tamlīdzīgas prasmes, jo tie nešķīsteņi apēd visus salātus, skābenes, kāpostus un citas gardas lapas, kuras, kā sagadījies, garšo mums pašiem”, vienā elpas vilcienā nolasu Hilarijai īso lekciju par gliemežiem un viņa apsola pie drīzākās iespējas tikt no šī vaļā.

Vakariņās no “piligrimu menu” visi esam pasūtījusi pastu, cūkgaļu un saldo (kas gan izrādās jogurta trauciņš). Kārtīgi pieēdušies, dodamies uz savu kubu. Jāpiebilst, ka šī ir izcila auberģe. Tik tikko izremontēta. Gultas, dušas, visas telpas – augstākajā līmenī. Un arī diezgan ātrs wifi. To nu es nelaižu garām un par spīti nogurumam mazliet pirms miega parakstu. 10tos visi darbi jāmet pie malas, jo kolektīvi tiek izdzēstas gaismas un auberģē iestājas naktsmiers.

Šeit un turpmāk visi cipari norādīti eiro.
11,80 proviants (2,80 Cocacola + 9 vakariņas)
10 nakšņošana
Kopā: 21, 80
Bilance: – 1,80

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.