Barseloooonaaaaa!

Stāsti

Esmu ieradusies lidostā neparasti laicīgi. Tā kā vēders kurkšķ, nolemju atkal apciemot dzimto Lido. Stāvu pie letes un domāju – ko man Spānijā tādu kārosies un nevarēšu dabūt. Izvēle krīt par labu soļankai un maizes zupai.

Paēdusi, dodos lidmašīnas virzienā. Nu jau esmu nonākusi līdz stadijai, ka vienīgais lidojuma apliecinājums ir manā telefonā – QR kods un elektroniska iekāpšanas karte. Viss strādā. Airbaltics pēc drusku vairāk kā 3 stundām nosēdina mani Barselonas lidostā. Autobusā uz pilsētu vēl draudzīgi uzsitam klaču ar kādas Latvijas reklāmas aģentūras bosu, tad jau esam klāt un dodos pie sava namatēva.

Īpaši nebiju iedziļinājusies, kur atrodas mana nakšņošanas vieta, bet tagad apjaušu, ka man diezgan nospīdējis un tā atrodas pašā centrā. Priecīgi soļoju pa vienu no centrālajām Barselonas ielām un jūtu, ka man ļoti patīk šī pilsēta. Pirms gadiem trim, kad viesojos šeit pirmo reizi, tā nebija. Kaut kas ir mainījies (domāju, ka manī, nevis pilsētā) un tagad ir pavisam citādas izjūtas.

Nonākusi galā, konstatēju, ka mana naktsmītne ir tieši kaimiņos vienam no Gaudi meistardarbiem. Uzbraucu līdz pēdējam stāvam un zvanu pie durvīm. Tās atver simpātisks, sirms kungs – mans namatēvs Fēlikss. Šis dzīvoklis ir katra koučsērfera sapnis. Man ir sava istaba ar gultu, kā arī varu izmantot pārējās mājas labumus – viesistabu, virtuvi, milzīgu jumta terasi. Te ir zibenīgs wifi. Un divi kaķi, ko sabužināt. Nerunājot nemaz par brīnišķīgu velosipēdu, kas ir manā rīcībā. Un dzīvokļa atslēgas – varu nākt un iet, kad gribu.

Fēlikss ir advokāts, šķīries, trīs bērnu tēvs un trīs mazbērnu vectēvs. Viņš mērojis Santjago ceļu trīsreiz – vienreiz viens pats, vienreiz ar bērniem, kad viņi bijuši relatīvi mazi, vienreiz ar riteni. Pasaulē nav līdzīgas pieredzes, viņš apgalvo. Un sāk pārbaudīt manu ekipējumu. Konstatējis, ka manā rīcībā nav pārgājiena nūjas, piedāvā tās. Vēl viņš nokrauj manā priekšā kaudzi ar informācijas materiāliem par Santjago ceļu – grāmatas, kartes, žurnālus. Un pats aizskrien uz tikšanos ar draugiem un kino. No piedāvājuma doties līdzi atsakos. Esmu sarunājusi aiziet vakariņās ar kolēģes mammu Anitu (kas šodien svin vārdadienu un apciemo šeit meitu), kolēģes māsu Elīnu un viņas puisi Antuānu.

Vakariņu vieta atrodas pavisam netālu no manām “mājām”. Mīlīgajā restorāniņā iesākumā esam vieni paši – spāņi spēlē futbolu. Tas nozīmē, ka viņi neatrodas vietās, kur nav televizora. Čalojam, ieturam gardas vakariņas, malkojam vīnu – īsāk sakot, pavadām lielisku vakaru.

Gulēt aizeju ar cerību piecelties rīt no rīta “uz saullēktu”.

***
Tavu brīnumu – to arī izdaru. Minos ar riteni pa vēl pustukšajām Barselonas ielām ūdens virzienā – zinu, ka saule lēks tur. Vējš svilpo gar ausīm, ielu malās pilsēta lēnām mostas: tiek cepti kruasāni, brūvēta kafija un slaucīti trotuāri. Debesīs savilktas saullēkta krāsainās strīpas. Daži ļaudis dodas uz darbu, citi nāk no kroga. Pēdējie man spāniski sauc pa gabalu, ka rītdien apsolot visu (lai arī kas tas būtu), bet šodien nē. Man ir aizdoma, ka viņu rītdiena ir mana šodiena.

Kad beidzot nonāku pie ūdens klaja, saule jau pakāpusies dažus metrus virs horizonta. Bet ir skaisti tāpat. Viens skaistums ir debesu krāsu spēlēs, otrs – rīta gaismas apspīdētajos apkārtnes objektos – ēkās, kokos, kuģos. Brīdi pabraucos gar ūdens malu, tad minos uz centrālo staciju. Noskaidroju kā nokļūt uz Pamplonu un nopērku autobusa biļeti uz rītdienas 7:30. Ar autobusu nokļūšana Pamplonā ir teju trīs reizes lētāka kā ar vilcienu. Pulkstenis ir 10 no rīta, bet jau esmu paveikusi “obligāto programmu”.

Nolemju, ka ir gana agrs uz varu aizdoties uz netālo Montseratas klosteri. Pasitu draugu – velosipēdu padusē un abi kāpjam vilcienā. Pēc pusotras stundas kratīšanās ierodamies mazā pilsētiņā – vēl neliels gabaliņš ar vagoniņu, kas uzved augšā kalnos un esam klosterī. Tajā čum un mudž no ļaudīm, tāpēc dodos kalnos – Elīna stāstīja, ka pastaiga pa tiem esot pat iespaidīgāka kā klosteris.

Lai arī uz augšu iet funikulieris, kāpju kājām. Un nez kāda suņa pēc, stumju līdzi riteni. Sākumā ceļš augšup iet diezgan lēzeni, bet tad vietām kļūst visai stāvs. Kad, sviedriem noplūdusi un elsodama stāvu krūma pavēnī, redzu no kalna nākam kādu pāri, kas kaut ko velta manā virzienā – no sērijas – dulla un vēl ar riteni. “Vai ne?”, es viņiem smaidot saku. Uzzinājusi no tautiešiem, ka tālāk ceļš ir vēl stāvāks, piesienu savu zirgu pie koka, un tālāk dodos viena.

Pēc visādu trepju, kalnu, nogāžu un akmeņu pievarēšanas, esmu kalna galā, kur kādreiz slējies Magdalēnas klosteris. Kā parasti – skatus, kas paveras no kalnu korēm, nevar ne īsti aprakstīt, ne nofotografēt.

Gana skaitījusi dabas varenumu, raušos atkal lejā. Mazliet nemierīga sirds par velosipēdu. Saprotu, ka, ja kāds vēlēsies to nozagt, tas būs izdarāms vieglāk par vieglu, jo zars, pie kura ritenis pieslēgts, ir viegli nolaužams. Tomēr ceru, ka tas nenotiks šādā svētā vietā un diez vai velo zagļiem tieši šodien būs sakārojies kāpt kalnā un lūgt grēku piedošanu. Atviegloti uzelpoju, kad ieraugu savu draugu turpat kur to pametu. Lēnā garā dudinām lejā un es ceru, ka kaut kas vēl būs palicis pāri no bremžu gumijām, kad nonāksim lejā.

Lejā mēs tiekam un es priecīgi uzpildu ūdens pudeli no ceļmalas pumpja un kārtīgi padzeros. Kāda spāņu kundze man jautā – vai ūdens ir dzerams, es pilnā pārliecībā to apstiprinu. Pēc tam sāku domāt, ka patiesībā jau to tā īsti nezinu. Varu tikai cerēt, ka kundze nākamo dienu nepavadīja sēdot uz lielā, baltā un veltot man zināmu spāņu leksiku.

Tikusi atpakaļ lejā pie klostera, sākumā maldīgi nospriežu, ka tas slēgts – laukums, kas pirmīt bija nosēts ar tūristiem, tagad ir kā izmiris. Tomēr nolemju par to pārliecināties, un izrādās, ka viss ir vaļā. Izstaigāju klosteri, aprunājos ar melno jaunavu, aizdedzu sveci labam ceļam un dodos tālāk.

Par spīti bremžu slodzei, lejup līdz pilsētiņai nonāku nevis ar funikulieri, bet gan velosipēdu. Pie klostera dārza vārtiem ieraugu savu pirmo dzelteno bultu un norādi, ka šeit iet Santjago ceļš. “Vēl ne, vēl ne”, saku ceļam un ripinos lejup. Tā gribas atlaist bremzes un traukties ātrāk, bet saprāts ņem virsroku un bremzes faktiski netiek atlaistas. Skati ir brīnišķīgi, pēcpusdienas saule zeltī kalnus, klintis un senās ēkas siltos toņos, acis priecē dzeltenas puķes un degunu kņudina intensīvas, man nezināmu augu smaržas. Nonākot pilsētiņā, uz mirkli pazaudēju stacijas norādes un aizripinos pa kalnu uz leju. Sapratusi, ka civilizācija beidzas, bubinot stumjos atpakaļ un esmu atkal uz pareizā ceļa. Vēl ir laiks ašai kafijai, bagetei un tad jau klāt ir vilciens uz Barselonu.

Nogurusi atgriežos apartamentos un atskaitos Fēliksam par pieredzēto. Uzzinājis, kur esmu izvizinājusi viņa velosipēdu, Fēlikss nogroza galvu un prasa, vai es zinot, ka tas ir pilsētas ritenis. Saku, ka zinu gan, un drošības pēc nepieminu, ka esmu ar to nostūrējusi lejup no augstā Montseratas kalna…

Tad Fēlikss turpina mana ceļa ekipējuma pārbaudi. Zābakus, pretvēja jaku, ūdens sistēmu viņš atzīst par labu esam, bet nokritizē manu mazo mugursomu, pret lietus aizsardzību un vēl šo to. Rezultātā man tiek piedāvāts teju pilns profesionālā ekipējuma klāsts un varu izvēlēties visu, kas man trūkst. Pēc pārdomām aizņemos no Fēliksa lietusmēteli, mazo mugursomu, iešanas nūjas un kartes. Nosūtīšu visu mantību viņam atpakaļ pa pastu no galamērķa. Ilgi strīdamies par smalku Šveices nazi, ko es svara dēļ negribu ņemt. Fēlikss uzskata, ka es bez tā neiztikšu un lepni demonstrē visus tā labumus – redzi nazis, konservu attaisāmais, ierīce cigāru nogriešanai. “Nu, kur tu liksies bez ierīces cigāru nogriešanai”, Fēlikss nopietnu seju saka. Uzzinājis, ka neplānoju pīpēt un arī vīnu dzert nē, šis paskatās uz mani un novelk: “C’ moooon”.

Paveicis manu “noekipēšanas” darbu, Fēlikss aizdodas uz kulinārijas vakaru kungiem, bet es aizminos līdz Elīnas mājai, lai atdotu savu izbrāķēto lietus jaku nogādei atpakaļ uz Latviju. Vēl mazliet pastudēju Ceļa literatūru un liekos uz auss. Fēlikss apgalvo, ka līdz stacijai aizvedīs mani septiņās minūtēs un sarunājam izbraukt rīt 7:10. Es drošības pēc uzlieku pulksteni uz 6:30, lai var mierīgi ieiet dušā, sakrāmēt somu un bez stresa doties ceļā.

2 komentāru

  • Lasu, lasu un parlasu un nebeidzu priecaaties par uznjemiibu un dziives dzinju izlukot sho zemeslodi. Es ar esmu bijusi tur. Nedaudz salidzinu sho azartisko aprakstu un smaidu. Ir kur man tiekties veel?

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.