Kad no rīta pamostos, viss ir kluss. Kuģis ir apstājies un mēs nekur nepeldam. Brokastīs – mana iemīļotā banana pancake. Pavērojuši saullēktu un paēduši, visi nobalsojam par tūlītēju došanos ceļā, lai vairāk laika paliktu Komodo salai un Rozā pludmalei. Pilnā jaudā uz priekšu!
Pietauvojamies Komodo salā un ejam pūķus lūkoties. Šī vieta visā pasaulē slavena ar saviem Komodo dragons – līdz pat 3 metrus garajiem rāpuļiem. Mums tiek sniegta instrukcija kā uzvesties džungļos un ko darīt, ja rāpulim ienāk prātā uzbrukt. Grupas priekšā un aizmugurē iet salas gidi ar koka žāklēm, lai nepieciešamības gadījumā aizstāvētu nabaga tūristus. Sākumā mums tiek demonstrēta ligzda, kuru sagatavo kāds neliels putns un kuru vēlāk milzu ķirzakas izmanto savu olu dēšanai. Tad ejam pa džungļiem, kalniem un lejām. Sala ir skaista, bet pūķus tā arī nesastopam. Tikai nonākuši jau atpakaļ piekrastē varam pavērot dažus pieradinātus indivīdus, kas klīst pa apkaimi. Tāpat viņi izskatās gana draudīgi.
Ceļu tupinām Rozā pludmales virzienā. Vairums ceļabiedru sakrīt ūdenī snorkelēt, es šaubos vai man to vajadzētu darīt. Varu peldēt ar visu kreklu, bet mugura sāp tik ļoti, ka pat to negribas. Kad pēc brītiņa kuģī atgriežas vairāki medūzu sadzelti biedri, nolemju, ka šodien nesnorkelēšu un aizeju mirklīti nosnausties.
Pēcpusdienā atkal sitam kārtis un laiku. Vakarā pietauvojamies klusā līcītī un mums tiek izsniegtas makšķeres – auklas ar āķiem galos. Metode līdzīga kā esmu piekopusi Kaboverdē. Uzspraužam uz āķa vistas gabaliņus un gaidām rezultātus. Zivis knibinās, bet neķeras. Puse no mums izmakšķerē pa korallim, bet holandiešu meitene pat noķer divas zivis, kas gan tiek palaistas atpakaļ. Pie laivas piepeldējis suvenīru tirgotājs pačukst, ka neviens normāls cilvēks šajā vietā nemakšķerējot, tas jādara dziļāk līcī. Kad makšķerēt apnicis, gaidām flying foxes – lielos sikspārņus. Pēc saules rieta viņi arī sāk lidot no pretējā krasta klintīm un netālo mangrūvju audzi. Izskatās gana spocīgi.
Ir satumsis, bet miegs vēl nenāk. Esam krietns bariņš ļaužu, kas sasēduši kuģa priekšgalā un dalāmies ceļojumu stāstos. Es apbrīnoju 20gadīgo angli un 19gadīgo vācieti – abi puiši jau savā vecumā redzējuši daudz vairāk kā es un ir tik apbrīnojami sakarīgi. Kur viņi ņem naudu, jautāsiet. Par vācu puisi nezinu, bet anglis Niks pēc vidusskolas pabeigšanas gadu strādājis un krājis naudu un tagad gadu ceļo. Pēc tam viņš studēs par sākumskolas skolotāju un ir ieplānojis strādāt starptautiskajās skolās dažādās pasaules malās.
Viens no viņa stāstiem bija labs. Viņš apmeties viesnīcā Sengiggi pilsētiņā (kur mēs uzsākām savu ceļojumu) un viesnīcas īpašnieks, uzzinājis, ka Niks tikko bijis Taizemē, klusā balsī jautājis, vai viņš tur izmēģinājis TO. Protams, saka Niks, domādams zālītes pīpēšanu. Vispār Anglijā tas arī esot visai populāri, tāpēc neesot bijis pirmo reizi ar pīpi uz jumta. Kad Niks atgriezties numuriņā, atradis tur degam sveces un ledū ievietotu Sprite pudeli. Drīz vien uzradies viesnīcas īpašnieks un pēc viņa uzvedības un tekstiem Niks sapratis pārpratumu. Īpašnieks ar TO domājis ladyboy, un tagad, pārliecināts, ka sastapis lielu ekspertu, viesnīcas īpašnieks arī vēlējies izglītoties šajā jautājumā. Niks ātri iebultējies, paziņojis, ka jūtas slims un nākamajā rītā agri notinies.
Arī citi ceļabiedri dalās savos piedzīvojumos un jautrība sit augstu vilni. Pamazām gan ļaudis sāk doties pie miera, bet es ar vēl pāris naktsputniem pirms miega noskatos vienu no jaunākajiem Tarantino veikumiem “Django Unchained”. Laba vakara pasaciņa :).
