Cipari: 108 000 IDR (5,96 Ls)
100 000 – proviants
8000 – citi
Es nevaru pagulēt. Paralēli apdegumiem, piezagusies vēl kāda liga. Izskatās, ka būšu pamanījusies pa visu šo burzmu saķert arī saaukstēšanos – kakls skrāpējas un ķeras. Tā ir saaukstēšanās sākuma stadija, kad siekalas jārij ik pēc piecām sekundēm un neko nevar padarīt. Ar lielām mokām iemiegu, lai pamostos nakts vidū un konstatētu, ka neizturami vajag čurāt. Tas tev nav piecelties no savas gultiņas un aizdipināt līdz mazmājiņai. Šeit tas nozīmē pa tumsu rāpties pāri kaudzei guļošu ceļabiedru, tad censties nenožauties, pa šauru lūku kāpjot uz klāja, un to neizdarīt arī pašā mazmājiņā, kur ir jālec no atejas sliekšņa uz pēdiņām, ja vien negribas pabradāt pa slapjo grīdu, kur var izveikt vieglu urīnterapiju kājām. Un es jau minēju, ka tas notiek melnā tumsā, turot zobos mobilo telefonu (kuram arī negribas veikt urīnterapiju). Un tad, absolūtā klusumā darot darāmo, domāt, cik no uz kuģa gulošajiem 26 cilvēkiem tu esi pamodinājis.
Atpakaļ vairs līst un vēlreiz visus traucēt negribas, tāpēc aizlienu uz kuģa priekšgalu, skatos naktī, skaitu zvaigznes un domāju, cik tālu ir rīts. Raustu dažas makšķerauklas, kas palikušas ūdenī, un rotaļājos ar planktonu. Tad izdzirdu no tālīnā krasta ciemata gaiļus dziedam, un īsi pēc gaiļiem to pašu dara arī musulmaņi. Tas nozīmē, ka rīts nav tālu. Drīz nakts sāk pamazām izbālēt un aust gaisma. Debesis austrumu pusē sākumā iekrāsojas viegli zilganas un dzeltenas, lēnām pārejot spilgti oranžos un sarkanos toņos. Šis ir viens no skaistākajiem saullēktiem, ko esmu redzējusi un kā par spīti mans fotoaparāts guļ kopā ar ceļabiedriem uz augšas klāja. Jo, kurš gan nakts vidū, ejot pačurāt, neņem līdzi fotoaparātu.
Pirmā mostas kuģa apkalpe, pielaiž kuģi un pamodina vēl virkni ļautiņu. Pēc brīža uz kuģa priekšgala ir ka biezs un es arī aizlēkšoju pēc sava aparāta, lai noķertu vismaz lēkta fināla spurtu. Paēduši brokastis, piestājam Rinca salā. Arī šeit mīt lielās ķirzakas un runā, ka tās esot pat negantākas kā Komodo. Pie informācijas dēļa karājas saraksts, cik tūristus kurā gadā ķirzakas saplosījušas. Pēdējie četri tūristi gan pēc sakošanas esot izdzīvojuši. Lielisks mierinājums. Mūs sadala divās grupās un pa dubļainām takām ejam meklēt pūķus. Šoreiz mums pat izdodas ieraudzīt kādu vidēja izmēra dzīvnieku brīvā dabā. Un vēl dažus lielākus eksemplārus pie takas beigām, tāpat kā vakar.
Pēc pūķiem braucam tālāk un piestājam pie mazas saliņas, lai pēdējo reizi snorkelētu. To es nelaižu garām un ar visu sāpošo muguru metos ūdenī. Šeit nav tik skaisti kā iepriekšējā vietā, bet tāpat brīnumu gana. Īpaši mani nesagatavotu pārsteidz kāda kvadrātmetru liela, plakana zivs, ko iztraucēju no snauda un kas aizskrēja pa jūras dibenu, ka smiltis vien noputēja. Es gan neredzēju, bet citi biedrīši sastapušies arī ar trim nelielām haizivīm.
Turpinām ceļu un drīzi vien jau piestājam Flores salas ostā, kas ir mūsu ceļojuma galamērķis. Mums ir izvēle – gulēt uz kuģa vai meklēt viesnīcu un komfortu. Katrs rīkojas pēc vēlmēm un iespējām, bet neatkarīgi no gulēšanas vietas, sarunājam vakarā satikties uz kuģa, lai sarīkotu atvadu ballīti – esam dikti sadraudzējušies pa šīm četrām dienām.
Izstaigāju mazo ostas pilsētiņu, apskatu vietējo tirgu, noskaidroju viesnīcu cenas un paēdu vakariņas. Man jāpieņem lēmums – uz kurieni un kad doties. Pameklēju lidojumus internetā, tie ir relatīvi dārgi. Bet, galvenais, es nemaz negribu lidot, man daudz labāk patīk braukt ar kuģiem. Gribu tikt ar kuģi uz Sulawesi salu, bet vietējo domas – vai uz turieni iet kuģis un kad tas iet, dalās. Nolemju, ka rīts gudrāks par vakaru, nenorezervēju neko un dodos uz kuģi pie savējiem.
Sēžam, malkojam alu un runājamies, it kā nebūtu pusgadu redzējušies. Varētu padomāt, ka iepriekšējās četras dienas nebūtu bijis laika sarunām. Nē, tad mēs īpaši nerunājām. Bet tagad, sajutuši drīzo šķiršanās brīdi, visi vēl steidz viens otram ko pastāstīt, izprašņāt vai vienkārši pateikties par lielisko kopā pavadīto laiku. Man arī šķiet, ka šī ceļojuma būtiska vērība ir tieši ceļabiedros, kuri ar saviem stāstiem un kolosālo izpalīdzību, padarīja šīs dienas tik īpašas. Apskaujamies, sabučojamies un solāmies “keep in touch”. Citi vēl aiziet turpināt vakaru uz tuvējo krodziņu, mēs ar Andreu liekamies uz auss, jo abas jūtamies pusslimas. Nakts vidū dzirdu pārrodamies vēl bariņu mūsējo un tā mēs pavadām pēdējo nakti uz mūsu lieliskā kuģa.
