Lombok sala: ūdens, zvaigžņu un mani kritumi

Stāsti

Cipari: 336 000 IDR ( 18,52 Ls)
36 – proviants
50 – transports
100 – ieejas biļetes
150 – nakšņošana

No rīta brokastīs man tiek atnesta solītā banānu pankūka. Melns suns ar siekalainu skatienu pavada katru kumosu. Būtu zinājis kā garšo pankūka, nebūtu tā siekalojies. Esmu tikko paēdusi, kad klāt ir gids – vakardienas vienošanās ietvēra arī nelielu pastaigu līdz ūdenskritumiem.

Manu gidu sauc Amen vai Omen, kaut kas tādā garā. Vismaz atcerēties viegli. Tad nu abi ar Omenu tipinām lejup pa kāpnēm, līdz nonākam pie pirmā ūdenskrituma – kas tajā peldoties, kļūstot gadu jaunāks. Man mans vecums tīri labi patīk (Omens man vispār piedāvā tikai 25), tāpēc dodamies taisnā ceļā uz otro ūdenskritumu. Šeit jau gājiens kļūst interesantāks – brīžam jābrien pa seklu upi, tad jāšķērso jau nopietnāka upe pa betona apmali ar lieliem caurumiem vidū. Omens stāsta, ka kāds vīrs, kuram bijusi augstuma fobija, šo vietu šķērsojis teju pusstundu un rāpus. Es, savukārt, neģēlīgi tēloju klupienu pie pēdējā šķēršļa, tieku saķerta un, kad mana viltība ir pamanīta, tieku arī drusku norāta. Nu kaut kā tak nopietnais cilvēks jāuzjautrina. Izskatās gan, ka es vienīgā uzjautrinos.

Vienā ziņā gan gids ir labs – viņš zina izrādīt vietējo floru un faunu, kas mani kā vienmēr dikti interesē. Par visām odziņām prasu – vai tās var ēst, pamatā saņemu noraidošu atbildi. Manu joku par to, ka vienreiz jau var, viņš nesaprot. Tērgājot, lēnām tuvojamies otram ūdenskritumam. Šeit peldoties gadi netiek apdraudēti, tad nu uzģērbju peldbikses un metos iekšā. Peldēšanās šeit ir visai relatīvs jēdziens, jo ūdens triecas zemē ar tādu spēku, ka nav, ko elpot. Mēs arī aizlienam aiz ūdenskrituma un, uz klints malas stāvot, vērojam, kā mūsu priekšā gāžas balta ūdens siena. Varens skats!

Man prieks, ka esam šeit atnākuši agri un citus interesentus sastopam tikai atpakaļceļā. Šķiet Omens uztvēris manu dulluma pakāpi un daļu no atceļa mēs veicam, brienot pa šauru ūdens kanālu tumsā. Pie kājām plūst ūdens straume kā atrakciju parkā, braucot pa trubu, un tu, turoties pie betona maliņām, virzies pa straumi lejup. Vietām betona grīda ir izlūzusi un pa kājām pinas metāla stieples. Vēl es ik pa laikam iespiedzos, kad no aizmugures uz kājām uznesas kādi elementi, kaut vai koka lapas, sajūta nav diez ko tīkama. Priecājos, kad esam tikuši ārā un Omens izskatās apmierināts ar paveikto. Esam viens otru drusku pabaidījuši.

Pēc pārgājiena aizdodos līdz viesnīcai pārģērbt sausas drēbes un, kad tas ir darīts, eju meklēt mataino paziņu, kas solīja palīdzēt tikt pie motorollera. Atrodu visu brandžu – gidu, vakardienas ceļojumu aģentu, mataino un vēl pāris kadrus zvilnam kāda viesnīcas numuriņa terasē. Piesēžu un tad mans ceļojumu aģents nāk klajā ar paziņojumu, ka viņam esot sliktas ziņas. Mēs nevarēšot kāpt kalnā. Ir marta beigas, bet kalns oficiāli atvērts no 1. aprīļa (kad beidzas slapjā sezona). Principā viņi kāpjot arī agrāk, sarunājot visu pa kluso ar vietējiem reindžeriem, bet šoreiz nekas neesot sanācis, jo rīt atbraukšot kaut kāds reindžeru boss un visi raustās. Dabonu atpakaļ savu naudu, tēloju dziļi vīlušos cilvēku un domāju, ko darīt tālāk. Vienīgais šodienas autobuss jau ir aizgājis, tāpēc nolemju palikt vēl vienu nakti šajā vietā un rīt no rīta aizšaut līdz tām slavenajām Gili salām.

Tad nu ar bēdīgu seju cenšos iežēlināt mataino puisi un labu brīdi kaulējamies. Beigās vienojos par komplekso piedāvājumu – divas naktis šajā viesnīcā, izbraucienu pa kalniem ar motorolleri un šoferi, kā arī rīsu vīnu vakarā. Kolīdz esam vienojušies, kāpjam ar Džonu (lai man visu laiku nebūtu jālieto termins “matainais draugs”, saukšu viņu par Džonu, man šķiet tāds bija viņa vārds (piedodiet, ja kļūdos)) uz moča un dodamies ceļā. Nabaga motorollerim ar automātisko ātrumkārbu neklājas viegli. Līdz šim esmu sēdējusi uz braucamajiem kopā ar sīciņiem puikiņām, bet šis šoferis ir gana brangs vīrs. Es, kā zināms, arī neesmu nekā knapā. Tad nu mocis, elsdams un pūzdams, stiepj mūs abus augšup pa kalnu serpentīniem.

Man reāli patīk Lombok sala. Viss ir zaļš, kalnains, tūristi ārpus īpašiem apskates objektiem nerādās. Braucu un kaifoju. Piestājam paēst nelielā kafejnīcā, kas pieder Džona draugu ģimenei. Ēdiens ir gards un viena no meitenēm perfekti runā angliski. Tāds atvieglojums parunāties pilnos teikumos.

Pēc pusdienām turpinām ceļu un atkal ilgāku laiku raušamies augšup kalnā. Kad esam klāt, ir jau pievakare. Pie mūsu kājām guļ zaļa ieleja, apkārt kalni. Daile! Kad esam gana priecājušies, prasu, vai mēs nevarētu doties atpakaļ pa citu ceļu. Diemžēl saņemu noraidošu atbildi, jo apkārtceļš ir krietni garāks, bet galvenais arguments ir tāds, ka citā reģionā mans šoferis neesot tik labi pazīstams ar policiju. Jāpiebilst, ka braucam bez ķiverēm un dokumentiem.

Atpakaļceļā izlūdzos, lai atļauj man pabraukt gabaliņu. Lai arī nekad neesmu braukusi pie stūres divatā, iznāk tīri labi. Nu, man vismaz tā šķiet. Nez kāpēc aiz manis sēdošais vīrišķis izklausās pārbijies un lūdzas, lai es braucu lēnāk un vispār būtu ideāli, ja tomēr stūrētu viņš. Pēc brīža es padodos spiedienam un apstājos. Tieku pie solījuma, kad atgriezīsimies viesnīcā, varēšu apkārt pabraukāties viena pati.

Šo solījumu es neaizmirstu, un, iebraucot pagalmā, saku, ka tagad ir tas brīdis, kad es mazliet pabraukšos. “Responsibility, ja, responsibility”, man tiek piekodināts un es izgriežu no pagalma. Diemžēl nepaņemu līkumu īsti labi, sagriežu stūri pārāk strauji un jau nākamajā mirklī mēs abi ar moci atrodamies tuvāk zemei nekā es vēlētos. Izlienu no moča apakšas saucot, ka man viss ok, un slienu braucamo atpakaļ. Tikmēr jau pieskrējuši puiši un… izmisīgi pārlūko katru moča centimetru, manā virzienā neviens pat nepaskatās. Ja paskatītos, tad esmu pārliecināta, ka tas būtu pārmetumiem pilns skatiens – ak, ko tu esi nodarījusi mūsu smalkajam braucamajam. Laimīgā kārtā smalkais braucamais ticis cauri ar viegliem nobrāzumiem un man pat tiek ļauts turpināt ceļu. Jāteic, ka mana pašapziņa un braukšanas pārliecība gan palika mūsu kritiena vietā.

Braucu uz priekšu, ceļi trīc, rokas un kājas sāp. Aizbraukusi aiz pāris līkumiem, kur mani vairs nevar redzēt, apstājos. Nokāpju no aparāta, uzloku bikses un novērtēju skādi. Arī es, tāpat kā mocis, esmu tikusi cauri ar viegliem nobrāzumiem un izbīli. Aizbraukusi līdz ceļa galam, griežu riņķī un, garāmbraucot pamājot bažīgajiem viesnīcas puišiem, aiztraucos uz netālo ciematu pēc ābolmaizītēm. Man ir pamatotas aizdomas, ka šeit neviens cits manā vietā nepadomās, lai neaizeju gulēt ar tukšu vēderu.

Atgriezusies un apēdusi maizītes, kāpju uz viesnīcas jumta. Džons stāstīja, ka no tā paveras brīnišķīgi saulrieti. Šodienas saulriets gan jau ir garām, paspēju vērot vien izrādes pašu noslēgumu. Ir jau skaisti tāpat. Netālu miglā ietinies stāv Rinjani kalns, kurā es tā arī neuzkāpšu. Bet, iespējams, tā arī labāk – nevar jau zināt, vai šāds kāpiens vispār būtu bijis manos spēkos.

Sēžu siltā un skaistā vakara ieskauta un jūtos draņķīgi. Sāp sasistā roka, nobrāztā kāja un cilvēku vienaldzība. Tas ir pirmais vakars, kad ļoti sailgojos pēc mājām un savējiem. Tāpēc brīdī, kad pie apvāršņa parādās Džons, aizkomandēju viņu pēc solītā rīsu vīna. Viņš bez protestiem aizbrauc un atgriežas ar duļķainu, baltu brāgu pusotrlitrīgā plastmasas pudelē, apgalvojot, ka šī ir ļoti kvalitatīva manta. Nu, to mēs redzēsim rīt no rīta.

Garšo pēc draņķa, bet šovakaram der. Skumjas tiek aizskalotas, bet nejaukais noskaņojums nē. Tad nu Džons dabon dzirdēt visu, ko domāju par viņa sūda viesnīcu, Indonēziju un indonēziešiem. Džons, kurš rīsu vīna iespaidā ir atzinies, ka nav vis nekāds “cleaning service”, bet šīs vietas menedžeris (ko es jau sen nojautu) un arī organizē trekking tūres, uzmanīgi klausās. Viņš bez maksas tiek pie pāris derīgiem padomiem viesnīcas darbības uzlabošanai. Kopumā Džons, arī atklātības mākts, atzīstas, ka domā, ka prasa pārāk lielu naudu par viesnīcas istabiņu, kā arī esmu nedaudz pārmaksājusi par šodienas ekskursiju uz ūdenskritumiem un tamlīdzīgi. Beidzot esam vienās domās. Vēlreiz izlamājos par indonēziešu ieradumu apčakarēt tūristus, pateicos Džonam par atklātību un jūtos labāk.

Drīz vien Džons tiek aizsaukts darbos un palieku viena ar rīsu vīnu, krītošām un spīdošām zvaigznēm un silto vakaru. Apguļos uz vēl saules siltumu nesošās betona grīdas (ēkas jumta), vēroju zvaigznes un klausos savā mazajā mp3 draudziņā. Pat greizie rati šiem ir vēkšpēdus. Tad tālumā, ap kalnu smailēm, sāk plosīties negaiss, ik pa laikam iedegdams visu pamali spoži baltā un violetā gaismā. Nu jau vīns, sarunas, mūzika un dabasskati ir atgriezuši mani dzīvē, un gulēt dodos kopā ar atgūto sirdsmieru.

Viens komentārs

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.