Ar motorolleri pa Bali salu

Stāsti

Cipari: 148 000 IDR (8, 32 Ls)
103 000 – proviants
10 000 – transports
35 000 – ieejas biļetes

No rīta mostos labi izgulējusies un atsilusi tik tālu, ka esmu gatava aukstai dušai. Rivfals gan nē. Viņš sēž sarāvies un apķēris tējas krūzi, un apgalvo, ka salst joprojām. Nabadziņš.

Pateikušies saimniekam par naktsmājām, lecam zirgā un laižam tālāk pa kalniem. Tagad, pa gaismu var novērtēt, cik augstu esam uzbraukuši. Brokastīs ieturam gardu satē un zupiņu. Ēdot vērojam, kā kalnu smailes tinas mākoņos, ielejas ir tālu lejā.

Rivfals mani ved uz karstajiem avotiem. Taisnību sakot, man ir pilnīgi vienalga, uz kurieni mani ved, man patīk pats ceļš un traukšanās process. Lidojam caur smaržīgām eikaliptu birzīm, pa gludi asfaltētiem un bedrainiem ceļiem. Vienā brīdī tomēr nolemjam griezt riņķī, jo dēļ kāda smagā, kurš iestidzis ceļa vidū, ciematā izveidojies tāds sastrēgums, ka pat ar moci nevar izspraukties cauri. Attiecīgi netiekam līdz Rivfala ierastajai karsto avotu vietai, bet citā, kur piestājam, man netīk, tāpēc iztieku bez mērcēšanās. Taisnību sakot, atkal ir tāda sutoņa, ka doma par līšanu karstā ūdenī nemaz nevilina.

Nolemjam ar mazu līkumu doties uz Ubudu – Bali kultūras galvaspilsētu, par kuru dzirdēti daudz labi vārdi. Pa ceļam atkal “atraujamies” vairākas lietusgāzes, tomēr nav tik traki kā vakar. Brīdi pabraukājuši pa Ubudu, piestājam pie Mērkaķu meža. Mazi un lieli negantnieki šeit tup visos stūros. Kādā klusākā vietā, nolemju izbarot šiem zemesriekstus, kas man vēl atlikuši no Reinas un Toma sabiedrības. Ieraudzījuši riekstus, nekauņas metas man virsū un lien somā. Aizmetu sauju riekstu tā patālāk un laižos prom. Šeit mērkaķi ir tā pieraduši pie cilvēkiem, ka nav nekāda respekta un baiļu. Viņiem nav. Es gan paspēju sabīties. Uzskatāma “pirmās palīdzības” norāde liecina, ka tūristi ik pa laikam dabon pa kaklu no zvēruļiem.

Gana mērkaķojušies, dodamies uz Ziloņa alu. Ala ir telpa ar daudziem rotājumiem ārpusē un Ganešas skulptūru iekšā. Arī alas apkaime ir skaista. Ejot pa kādu taku, ieraugam večiņu, kas mūs aicina uz nelielu Budas templi. Ejam ar. Šī man iedod ziedu vīstoklīti, ko nolikt kā ziedojumu, tad mūs abus apšļaksta ar ūdeni un apkvēpina ar vīraku. Es mazliet apceru maliņā dzīvi, Rivfals tērzē ar veču. Nojaušot, ka šī atrakcija kaut ko maksā, prasu Rivfalam, vai man vajadzētu atstāt kādu naudu. Šito vārdu angliski saprot arī veča un vēl pirms Rivfala atbild ašu “yes”. Nebūtu tā darījusi, būtu atstājusi vairāk.

Citai takai ir norāde “Jungle temple” un dodamies pa to uz priekšu. Uzejam kādu alu, kurā man, protams, vajag ielīst. Ieslēgusi spožo mobilā telefona lukturīti (mana mīļākā un visvairāk izmantotā aplikācija), lavos uz priekšu. Ik pa laikam, teju ar spārniem pieskardamies sejai, garām aizzib pa sikspārnim. Ir mazliet spocīga sajūta un Rivfals man neseko. Stāv pie ieejas un sabijies lūdz, lai es nāku atpakaļ. Kad esmu beigusi ekspotīciju, Rivfals saka, ka baiļojies iet alā, jo pie alas ieejas esot kaut kāda skulptūra. Es drusku smīnu bārdā, bet neko nesaku.

Šī nav vienīgā situācija, kurā redzu mazo puisi sabijušos. Arī lavoties pa slidenām, pusnogruvušām trepēm gar klinšu malu, viņš neizskatās diez ko priecīgs. Viņš iet, lēnām likdams soli pēc soļa, un katru reizi, kad pats gandrīz nožaujas, iesaucas manā virzienā: “Be careful!”. Pats uzmanies.

Esam nogājuši pa džungļiem krietnu gabalu, bet tempļa kā nav, tā nav. Mans ceļabiedrs kļūst aizvien sapīkušāks, līdz es padodos un saku, ka varam iet atpakaļ. To gan darām pa citu – garāku, bet gludāku ceļu.

Atgriezušies Denpasārā, dodamies vakariņās kopā ar brālēnu un Ardu. Ēdiens ir lēts un ļoti garšīgs, pieēdamies ne pa jokam. Fonā rāda mistera Bīna centienus doties piknikā. Puiši smej un prasa, vai misters Bīns esot populārs arī Latvijā. Ir, ir. Pateicībā par Rivfala divu dienu eksursiju un ciešanām manis dēļ, vismaz izmaksāju puišiem vakariņas.

Pēc vakariņām Rivfalam un brālēnam jādodas savās gaitās, es palieku mājās ar smuko Ardu. Joprojām nevaru izlemt – vai braukt uz Bromo vulkānu vai nē. Redzēt to gribas, bet tā kā katrā virzienā ir jāpavada vairāk kā 8 stundas, tas jau nozīmē divas pazaudētas dienas, kā arī vēl vismaz divas dienas uz vietas, tās jau ir četras dienas nost no tālākā ceļojuma. Un priekšā vēl tik daudz, ko redzēt. Lai arī Indonēzijas apskatei man ir mēnesis laika, ir sajūta, ka neko nevar paspēt – tā zeme ir tik plaša un milzīga, un skaista.

Beidzot pieņemu lēmumu, ka nebraukšu uz Bromo, bet gan došos uz Lombok salu – esmu dzirdējusi, ka tā esot lieliska – zaļa un kalnaina. Ardu uzreiz paziņo, ka viņam esot draugs, kas šo salu pazīstot kā savu kabatu, varbūt viņš varot mani izvadāt. Un iegrūž man rokās klausuli. Es prasu otrā galā esošajai personai, kādi ir viņa ieteikumi par Lombok. Jā, viņš labprāt pastāstītu, bet klātienē. Izskatās, ka puisis slimo ar to pašu kompleksu, ko es kādreiz – bailēm runāt pa telefonu angliski. Klātienē tomēr vienkāršāk – var lietot žestus, kā arī kopā ar lūpu kustībām vieglāk uztver sarunu biedra sacīto.

Pēc brīža Ardu draugs ir klāt. Nolieku viņa priekšā Lombok salas karti un saku, lai klāj tik visu vaļā. Jābraucot uz Senggigi, kā arī uz Gili salām. Ok, to es tā kā esmu jau dzirdējusi. Man jau visi apnikuši ar Gili salām, kurās varot saēsties maģiskās sēnes un dejot līdz rītam. Lūdzu, lai pastāsta vairāk par pašu Lombok. Tad nu eksperts atzīstas, ka esot bijis tikai Gili, bez uz pašas Lombok salas nē. Atkal jau sajūtu “nogurumu no indonēziešu izpalīdzības”. Viņi ļoti grib palīdzēt, pa, ja to nevar. Doma laba, bet izpildījums ne visai. Kārtējais overpromise, underdeliver. Esmu piktais putns ne tikai dēļ “padomdevēja”. Manu garastāvokli pamatīgi nomākusi kompja nomiršana pirms pāris stundām. Ieslēdzu šo, un vienīgais, ko redzu, ir pelēks ekrāns ar trīs dažādiem toņiem. Fak. Nu netika viņam mitrums klāt, saudzēju kā acuraugu.

Atgriežas Rivfals, brālēns un vēl divi koučsērferi no Japānas, kuri šeit noliek somas, jo viņu lidojums ir nakts vidū. Tagad mazajā telpā bez manis ir vēl seši cilvēki. Man nāk virsū miegs kā mākonis un par spīti ņiguņegam, liekos uz auss. Kādā brīdī, kad atveru acis, redzu, ka esmu istabā viena, raibā kompānija ir notinusies. Pagriežos uz otriem sāniem un šņācu tālāk.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.