Cipari: 6, 9 AUD (3,78 Ls)
6,90 – proviants
Gaiss: + 30
Dīvāns:
Šovakar man sarunāts palikt pie citiem šejienes latviešiem – Daces un Andreja, ar kuriem mūs vieno kopīgi draugi Latvijā. Neticu savām acīm, kad no rīta saņemu ziņu no Daces. Vai es zinot, ka šobrīd Melburnā viesojoties diriģents no Latvijas Ainārs Rubiķis. Šovakar Melburnas latvieši sarīkojuši neformālu tikšanos ar diriģentu, vai es arī gribot nākt.
Vai es gribu nākt? Man grūti noticēt, ka satikšu dzīvē cilvēku, kas pirms pāris dienām spējis sajūsmināt vairāk kā 8000 melburniešu sirdis. Un dažas latviešu.
Sarunājam tikties pasākuma norisies vietā un īsi pēc septiņiem vakarā stāvu pie mīlīgas mājas Cerību ielā. Pēc brīža ierodas arī Dace ar Andreju, kā arī Andreja vecāki, kas Austrālijā dzīvo vairāk kā 50 gadus. Andrejs arī dzimis un uzaudzis šeit, bet, kad uz pieciem gadiem devies padzīvot uz Latviju, saticis tur savu nākamo sievu Daci un tagad abi mitinās Melburnā.
Iepazīstos ar viņiem un jau pēc brīža Dace mani iepazīstina vēl ar virkni šejieniešu. Melburnā ir spēcīga latviešu kopiena, ir savs saieta nams, reizi nedēļā notiek kora nodarbības. Katram no šejieniešiem ir savs stāsts, kāpēc nonākuši Austrālijā, kad un cik ilgi pabijuši Latvijā. Apbrīnoju dažas kundzes, kuras faktiski visu dzīvi pavadījušas šeit, bet latviešu valodā runā bez mazākā akcenta. Citiem, protams, ir amizantā ārzemju latviešu izruna, kuru nevar aprakstīt, bet visi zina, kā tas izklausās.
Pēc brīža atskan satraukti čuksti: “Viņš nāk, viņš nāk, gatavi?!” Visi pieceļas un maestro, ienākot mājā, tiek pie latviskām “sveiks, lai dzīvo” gavilēm Melburnas latviešu kora izpildījumā.
Tad turpinās sarunas un, kā jau pie latviešiem pieņemts, kārtīga paēšana. Kad maltīte ieturēta, visi tiek aicināti apsēsties pie baseina malas, iemērkt kājas ūdenī un uzdot jautājumus Aināram. Jautājumi ir visdažādākie – gan par to, ar kuru roku jādiriģē (Ainārs ir kreilis), par lielāko un mazāko publiku, kurai spēlēts, par kontaktu ar orķestri. Man ļoti patīk Aināra atbildes – vienkāršas, cilvēciskas un gudras. Kārtējo reizi pārliecinos, ka Lieli cilvēki ir vienkārši un “neko no sevis neiztaisa”. Parasti skatītāji neredz diriģenta saziņu ar orķestri, bet kādā koncertā esot bijis uzstādīts milzīgs ekrāns, uz kura translētas diriģenta darbības. Ainārs ekrānam neesot dižu uzmanību pievērsis, bet brīdī, kad kāds spēlētājs uztaisījis fēleri, uz ko izpelnījies diriģenta žestu dūres formātā, sapratis, ka arī šis žests publikai bijis kā uz delnas. Ainārs uzskata, ka šai, savā ziņā intīmajai komunikācijai, tomēr jāpaliek starp diriģentu un orķestri.
Kad gana runāts, laiks dziesmai. Tā kā viesu vidū ir kāda nelatviešu daiļava – operdziedātaja, kas zina latviešu Pūt vējiņus, dziesma sāk skanēt. Tālumā zibeņo un ducina, un skanējums atvilina arī pāris lietus lāses. Balsis vijas pār baseinu, vizuļo kopā ar zilo atspīdumu ūdenī un aizskan pār satumsušo Melburnu.
