Šorīt mums ļauts pagulēt mazliet ilgāk, ceļā dodamies pusdeviņos. Atkal nonākām Grand Ribeira pilsētā, no kuras gids mums sameklē transportu uz Kokolī. Tur sākam savu šodienas kāpienu augšup. Laura savā nodabā iet pa priekšu, es lēnām klunkurēju nopakaļus, bet Ivo mēģina izskraidīt starp mums abām, bet, pēc brīža saprazdams, ka īsti reāli un arī nepieciešami tas nav, slāj mums kaut kur pa vidu.
Es ik pa laikam apstājos, lai vienlaikus atpūstos un apbrīnotu kādu papaiju vai citu augu, vai pafotografētu ainavu, kas kāpjot augstāk, top arvien skaistāka. Kādā ciematiņā esmu lieciniece, ka sirsnīgie kaboverdieši ir spējīgi arī uz asākām emocijām, jo kāds vecs vīrs ar kapli tik sparīgi lamā kādu gados jaunāku vīrieti, ka man pat mazliet bail sametās. Vaicāju Ivo, par ko šis tāds niks un saņemu visai delikātu atbildi, ka iespējams, jaunais vīrietis esot pateicis ko tādu, ko vecais neuzskatot par patiesību. Tiec nu gudrs! Man vecā reakcija izskatījās tā, it kā šim būtu nosperta vismaz cūka, ja ne visa groka rezerve.
Kādā brīdī satiekamies visi un papriecājamies par varavīksni, kas gan izzūd ātrāk kā Laura paspēj sariktēt fotoaparātu. Esam jau nonākuši ciematā, kur mums paredzētas pusdienas, tomēr laika vēl gana, tāpēc ieejam paciemoties kādās mājās, kuras iemītniekus Ivo pazīst. Sakumā dzīvojamies pagalmā, tad tiekam aicināti virtuvē uz tēju. Tā ir neticami garšīga citronzāles tēja, par divas krūzē peldošās skudras šķiet drīzāk papildinām, nevis bojājam tējas garšu. Kad pie tējas tiek pasniegti cepumi, es sasmejos, jo uz tiem redzami divi lieli burti: PR. Manas iepriekšējās profesijas Public Relations iniciāļi. Nav miera, nav.
Atvadoties, pateicamies par cienastu, un dodamies tālāk uz nelielu ražotni, kurā strādā viena no mājas iemītniecēm. Tajā tiek vārīti dažādi džemi un brūvēts punšs. Nogaršojam vairāk kā desmit zaptes un teju tikpat punšus. Iepriekš vienojusies ar Ivo par nešanu, Laura nopērk dažas zaptes ZS dāvanām, bet mēs visi – mango, citronzāles un kokosriekstu punšu vēlākam lietojumam pašu vajadzībām. Ražotne kopumā iekārtota ļoti moderni – metāla iekārtas spīd un laistās, sieviete pat līmējot etiķetes, uzliek galvā aizsargtīkliņu, lai kāds mats nenonāk kur nevajag. Vienīgais, kas “nodod” šīs zemes būtību, ir punšs, kas sapildīts Fantas, Cocacolas un citu dzērienu mazajās pudelēs.
No degustācijas viegli iereibuši dodamies ēst. Galds mums ir klāts kādā citā šī ciemata privātmājā. Pirms pusdienām mazliet padzīvojamies mājas pagalmā kopā ar ģimeni, suņiem, vistām un jūrascūciņu. Ēdiens tiek gatavots uz nomelnējušas malkas plītiņas turpat pagalmā. Lai aktīvakais suns nemaisītos pa kājām, viņš tiek uzcelts uz mājas jumta, no kurienes, žēli smilkstot, turpina vērot visu interesanto, kas notiek uz zemes. Palūdzu vai nevar sarunāt pārgriezt uz pusēm maizesaugli, jo gribu redzēt kas tam vēderā. Ivo tiek piešķirts nazis un drīzi vien jau varu aplūkot svešādo augli no visām pusēm.
Pusdienās šodien nobaudām kačupu – viņu nacionālo ēdienu. Tas ir sautējums, kurā ir kukurūza, pupiņas, sīpoli, manioks, saldie kartupeļi, kāposti un vēl visādi dārzeņi. Iepriekšējā vakarā poļu gide jau bija mani pabrīdinājusi, ka lai pārāk nesaceramies – šeit esot arī garšīgākas lietas, ko ēst. Tā arī ir. Neteikšu, ka man negaršoja, tomēr ir baudīts arī šis tas gardāks. Arī maizesauglis, kuru tā biju ilgojusies nogaršot, izrādījās garšojam ļoti līdzīgi kartupelim, tāpat kā zaļie banāni. Klāt vēl bija īpatni pagatavota skumbrija. Bet kopumā pusdienas bija brangas un turpināt pēc tām ceļu nenācās viegli, lai arī tas iesākumā veda lejup no kalna.
Ejot pa taku, vienā brīdī izdaru kaut ko samērā muļķīgu – apgrābstot visas lapas un kokus, esmu pieskārusies arī cukurniedres stumbram un viena mana plauksta ir sīkiem, asiem matiņiem pilna. Neuzkrītoši cenšos no tiem atbrīvoties, bet Ivo nepiemānīsi. “Rādi nu šurp, kas tev tur ir”, viņš vienā brīdī saka. Kaunīgi pastiepju sadurto roku un viņs diezgan ātri tiek ar problēmu galā. Vairāk sev kā citiem nosolos vairak negrābstīties gar nepazīstamiem objektiem.
Esam piesēduši uz brīdi atvilkt elpu un fotografējam vietējos bērnus, kad Ivo brīdina mūs uzmanīties, jo tūlīt nākšot govis. Un patiesi, pēc īsa brīža mums garām straujā riksī panesas vairāki govslopi un atrasties viņiem ceļā nebūtu prāta darbs. Kādā citā vietā mums ceļu aizķšērso ēzelītis. Gandrīz vai jālūdzas, lai šis mūs palaiž garām. Citviet ejam garām leknām tabakas audzēm.
Tad nonākam kādā citā ciematā, nopērkam vietējā veikalā ūdeni un nodegustējam absinta un vēl kaut kādu augu uzlējumu, kas palīdzot pret klepu un gripu. Mums nav ne viena, ne otra, bet pēc tā nobaudīšas man rodas aizdomas, ka no tā dzēriena drīzāk var dabūt gan šīs, gan vēl citas kaites.
Turpinām ceļu un nu tas sāk neglābjami iet tikai augšup. Aiz muguras jau krietns gājums un man ir kļuvis pavisam grūti iet. Apstājos ik pēc 5 minūtēm un man ir neērti, ka ceļabiedriem mani jāgaida. Bet es nudien nevaru ātrāk – galva pusdulla, elpa aizsitusies, sāni sāp.
Kādā brīdī vaicāju, vai es varētu viena atrast mūsu naktsmītni. Ivo vēl pēc trešā jautājuma nesaprot, ko es gribu, līdz Laura viņam pārtulko manu vēlmi. Tomēr vienojamies, ka iesim kopā, augstākais punkts jau redzams netālu un viņi būšot super lēni. Nu labi, turpinām klunkurēt augšup. Kā parasti – jo augstāk, jo skaistāk. Zem mums paliek krāšņā, zaļā ieleja, no kuras esam nākuši. Lēnām lietu nomaina saule un apspīd ielejas vistālākos nostūrus. Teju pēdējiem spēkiem eju pa taku, kur jābūt pagriezienam uz leju un tad mēs ieraugām TO. Mūsu līdz šim redzētā ieleja ir tikai maza daļa no šīs vietas skaistuma. No takas augstākā punkta paveras skats uz vēl vienu plašu ieleju un vairākām citām kalnu grēdām. Kalnu skaistumu aprakstīt vai pat nofotografēt ir teju neiespējami. Kalnu varenība, daile un spēks ir viena no pasaules krāšņākajām izpausmēm. Laura raud, es ar neesmu tālu. Minūtes 10 mēs vienkārši sēžam, skatāmies un klusējam.
Ivo lēnām sāk knosīties un grib doties tālāk, viņš šādus skatus redz teju katru dienu. Es paziņoju, ka nekur neiešu, palikšu šeit. Nu jau esam pavisam tuvu naktsmājam, Ivo ir parādījis spilgti zilo ēku ielejā, kurā mēs nakšņosim. Mana pārliecība pabūt vienai ir nelokāma un, kamēr Ivo ar Lauru kāpj lejup, sēžu ar waheguru uz ausīm un esmu kalnos līdz ausīm. Iemīlējusies, laimīga, pateicīga.
Esmu jau atguvusies, kad man garām, no vienas ielejas uz otru pāris ēzeļus dzen mazs puika. Pieeju pie kraujas un pamāju abiem ceļabiedriem, kas lejā ir maziņi, maziņi un māj man pretī. Lēnām arī es sāku iet lejup un sākumā veicas lieliski – turpinu priecāties par krāšņajiem skatiem, saules staru spēli kalnos un zaļumiem. Tad pār ieleju nolaižas migla un sāk sijāt lietus. Tas nav nepatīkami, jo ir gana silti, tomēr vienu ķezu lietus rada. Padara zem kājām esošos melnos akmeņus slidenus pēc vella. Tad nu mans kāpiens kļūst pavisam lēns. Puika, kas jau paspējis pārdzīt lopus, dīvaini uz mani noskatās un aizlēkšo raitā solī gumijas iešļūcenēs garām. Vienubrīd netālu no manis, bez redzama iemesla nolūzt liels eikalipta zars. Ne vēja, nekā.
Nokāpjot ielejā, iznāk iet tuvu mājām un dažām pat caur pagalmu. No kādas mājas dzirdu nākam skanīgu repveidīgu dziedājumu un ziņkārīgi lūrot, drīz ieraugu arī pašu dziedātāju – vīru gados. Diemžēl, ieraudzījis mani, viņš apklust. Tomēr, kad jau esmu nonākusi līdz galvenajai (un vienīgajai) šīs vietas ielai, dzirdu kā dziedāšana atsākas.
Drīz jau esmu pie viesnīcas un bija ar pēdējais brīdis – jau krietni krēslo. Apskatu istabas un izvēlos savējo – ar skatu uz kalniem. Atveru logu līdz galam vaļā un pēc brīža, paraugoties uz griestiem, saprotu, ka tā bija stulba ideja – istabā ap lampu čum un mudž no nezināmiem, lidojošiem insektiem. Jau gandrīz atveru muti, lai pieprasītu citu istabu, kad loģiskais saprāts uzvar. Es aiztaisu logu, izslēdzu gaismu istabā un ieslēdzu to blakus esošajā nojumē, plaši atverot durvis. Jau drīz teju visi interesenti riņķo ap nojumes lampu un manī ataust cerība, ka naktī tomēr izgulēšos.
Dušā ir tikai auksts ūdens un tāpēc mēs visi esam gatavi jau krietni pirms vakariņu laika. Tad nu, gaidot ēdienu, lēnām tukšojam dienā nopirktos punšus, skatāmies zvaigznēs un klausāmies varžu korī. Vardes te uzstājas pilnā skaļumā un rosina mūs uz runāšanos dzīvnieku valodā, kas atnes jautrību jebkurā internacionālā sabiedrībā. “Spēle” ir vienkārša – kāds nosauc dzīvnieku un tad katrs savā dzimtajā valodā atdarina dzīvnieku teikto. Visi zina, ka, piemēram, sunītis latviski saka “vau, vau”, krieviski “gav, gav”, bet angliski “vuf, vuf”. Tad nu krietnu laiku izklaidējamies tēlojot gaiļus, pīles, govis, aitas, vardes un citus zvērus. No malas droši vien izklausās pēc trakonama zvēru filiāles, bet mums ir ritīgi jautri.
Tā esam sagaidījuši vakariņu laiku un dodamies uz blakus ēkas terasi paēst. Vakariņās ir ierastie rīsi un kartupeļi, ļoti garšīgi pagatavots cālis un kaut kāda aizdomīga, bet arī garšīga mērce ar tajā peldošiem makaroniem. Pie vakariņām zviegšana un stāsti turpinās. Tā kā tuvojas pasaules gals, tad Ivo atminas iepriekšējo pasaules galu. Mileniumā esot stāvējuši pilsētā uz kādas mājas jumta, drusku sadzērušies un pusnaktī izšāvuši visas patronas no drauga policista ieročiem. Vēlāk draugs esot sēdējis pavisam sagumis, jo sapratis, ka pasaule nav aizgājusi bojā un vajadzējis izdomāt, ko lai raksta protokolā par izniekotajā patronām.
Pēc vakariņām pārceļamies atpakaļ uz viesnīcas nojumi – terasi, kur turpinām vakarēšanu. Ir mazliet īpatnēja sajūta – parasti līdzi esošais dators ir palicis lielajā koferī (neies tak visu dienu pa kalniem to stiept), grāmatas ar nav (un es tāpat neriskētu vairs slēgt iekšā gaismu savā istabā). Tad nu tā arī nekas cits neatliek, kā aizvadīt vakaru ar sarunām, punšu un vardēm. Un tas galīgi nebija slikts vakars.
