Pa zaļo Paul ieleju

Stāsti

No rīta esmu augšā pirms septiņiem, ieeju simboliskā dušā, tad paķeru fotoaparātu un izeju uz balkona pabildēt saullēktu. “Labrīt”, uzsaucu Laurai, kas stāv uz sava balkona ar foto rokās stāvu zemāk. Pēc neilga brīža, neko nesarunājušas, vienlaicīgi izejam no viesnīcas. Dodamies uz ostu un skatāmies kā laivas iziet okeānā. Viļņi ir lieli un tas nav viegls uzdevums. Sākumā vīri ar airiem cenšas noturēt laivu pareizā pozīcijā ostas mierīgajos ūdeņos, tad viņi piedarbina motoru, sagaida brīdi, kad viļņi ļauj izbraukt no ostas aizsega, un tad jau pazūd okeāna tālēs. Vēl vesels bars vietējo vīru stāv, vēro un ar saucieniem komentē procesu – droši vien dod viedus padomus. Saullēks iekrāso debesis violeti oranžīgos toņos un piešķir zvejnieku laivām romantisku nokrāsu. Piekrastē esošais kalns top zaļāks par lociņiem. Izrāde turpinās minūtes 20, tad debesis top vienādi zilganas – rīta medžiks ir beidzies un mēs ar Lauru dodamies brokastīs.

Brokastis ir diezgan cienījamas, pieēdamies un vēl sataisām ceļamaizi. Norunātajā laikā esam lejā, Ivo mūs jau gaida. Viņš atrod busiņu, kas mūs par 50 eskudo aizved līdz Grand Ribeira pilsētai. Tur mums jāizveic virkne darbību – Laura grib samainīt lidojuma biļetes, es naudu, jānopērk ūdens ceļam. Un man ir kāda milzīga problēma. Brīdī, kad vieglprātīgi biju izmantojusi jau divas no man trim pieejamajām fotoaparāta baterijām, konstatēju, ka nevaru tās uzlādēt, jo man nav līdzi lādētāja pāreja no amerikāņu uz eiropas kontaktiem. Es stipri šaubos, ka šajā salā kaut ko tādu var nopirkt un šausminos par domu, ka pēdējais akumulators beigs savu dzīvi brīdī, kad man pavērsies visbrīnišķīgakais skats. Pēdējo dienu esmu fotografējusi ļoti piesardzīgi, bet jūtu, ka arī pēdējā akumulatora izbeigšanās brīdis nav tālu. Uz neko īpaši necerot, iedodu Ivo lādētāju un, kamēr mēs ar Lauru kārtojam katra savas lietas, viņš ir apņēmies pamēģināt atrast man nepieciešamo lādētāja pāreju. Izdarījušas darāmo, sēžam ar Lauru skvērā un ap stūri redzam parādāmies Ivo. Viņš svilpo un manī parādās mazs optimisma stariņš. Ja nu tomēr viņam ir izdevies? Satiekamies un viņš smaidīdams man dod lādētāju ar mazu melnu pāreju. Ir!!! Es no prieka viņu sabočoju un pēc tam palēkāju uz vietas, pēc tam prasu – cik? “Necik”, viņš atbild. Es Laurai nokomentēju, ka īsti gudrs gan šis nav, jo par šito joku es tiešām būtu bijusi gatava maksāt pieklājīgu summu. Lai nu kā, jūtos pamatīgi atvieglota un atkal fotografēju pa labi un pa kreisi.

Visas laicīgās lietas nu ir atrisinātas, varam doties ceļā. Kādu laiciņu ejam pa pilsētu, tad vienkārši apstājamies ceļa malā. “Tā, šeit ir pietura, gaidīsim kolektiv”, paziņo Ivo. Pēc kā var spriest, ka tieši šeit ir pietura, mums tā arī netop skaidrs, jo norādes nav nekādas. Acīmredzot, vietējie vienkārši zina, kurās vietās jāstāv.

Mikrobuss drīz ir klāt un bez mums tajā sēd vēl pāris tūristi. Dodamies augšup kalnos un par spīti draņķīgam laikam un kraujām abās ceļa pusēs, šoferis brauc kā aptracis. “Es zinu, šoferim ir brālis”, komentē viens vācu tūrists, “viņa vārds ir Airtons Senna”. Jo augstāk kalnos rāpjamies, jo zaļāks kļūst. Lejā viss ir izdedzis, tad ap vidu parādās zāle un krūmāji, bet pašā kalnu augšā jau sastopam lielus kokus. Tie šeit var augt, pateicoties mākoņiem un mitrumam. Pilnīgi pretēja situācija kā kāpjot kalnos Eiropā.

Kadā brīdī gids dod šoferim zīmi, mēs apstājamies un izkāpjam no mikriņa. Ārā esam pārsaluši pāris minūtēs – pūš spēcīgs vējš, pa gaisu iet lietus ar miglu. Laimīgā kārtā mūsu taka drīz nonāk aizvējā un nu iet ir patīkami. Ejam gar kādu ieplaku, kas kādreiz bijis vulkāna krāteris un vērojam mākoņus te sapulcējamies, te izklīstam. Bijušajā krāterī iekopti kukurūzas, manioka, kartupeļu un citu kultūru lauciņi, vietām ganās govis.

Pie krātera ir kādas mājas, kurās uz mirkli ieejam paciemoties. Sieviete gatavo pusdienām kaut ko līdzīgu mūsu pelmeņiem, tikai pildījuma vietā ir zivs. Veči tusē riņķī un bērni kautrējas. Mirkli paviesojušies, dodamies tālāk, uz atvadām vīrs mums saķeksē no koka pusmaisu ar apelsīniem. Pēc brīža Ivo aizlien pie vēl kāda koka un atnes mums pāris guavas. Vislielākā vilšanās, man atbraucot uz šīm salām, ir, ka šobrīd nav mango sezona. Mango koki redzami visās malā, bet bez augļiem. Vispār uz Kaboverbi jābrauc ap jūniju – tad esot gan mango, gan arī ūdenskritumu sezona.

Pagājušies pusstundu pa kalnu taku, kas sargāta no visiem vējiem, atkal nonākam vietā, kur vējš pūš miglu horizontāli. Redzēt nevar neko, zem mūsu kājām ir milzīgs, balts mākoņmiglas klājiens. Kādā brīdī vējš mazliet papūš mākoņus nostāk, ļaujot mums pa kādu šķirbu saskatīt zaļu ieleju. Uz mazu brīdi. Un tad… un tad vējš piepeši saņemas, uzpūš vēl spēcīgāk un piepeši visi mākoņi pazūd kā nebijuši un Paul ieleja visā savā krāšņumā ir pie mūsu kājām.

Es skatos un salīdzinu šo skatu ar Lielo kanjonu. Pēc brīža vienojos ar sevi, ka tik iespaidīgi tas gluži nav (visas laimes un nelaimes rodas no salīdzināšanas, ja), bet, skaistums ir neticams un šajā brīdī es pasludinu Santo Antao par savu mīļāko salu Zaļā raga arhipelāgā.

Nopriecājušies par ainavu, sākam kāpt lejup. Serpentīnā savijusies taka nav pārāk stāva un iet ir viegli. Mēs arī bieži apstājamies – Ivo mums rāda un stāsta visu par šeit redzamajiem augiem; savirpina to lapas un dod mums pasmaržot. Daudzas smaržas ir pazīstamas – anīss, mērtas, kaut kas samteņveidīgs. Bet daudz ir arī neredzētu augu. Tiek noķerts un safotografēts arī kāds mazs gekoniņš. Par spīti siltajam klimatam, wildlife šeit viņiem nav pārāk traka, kā jau vulkāniskas izcelmes salās. Tas mani neabšaubami priecē. Ejam arī garām vīriem, kas šobrīd mazās kalnu terasēs stāda kartupeļus.

Nonākot lejā, taka vijas caur nelielu kafijas plantāciju, sievas mums cenšas nopārdot melnu pupiņu maisus. Ciematā mums ir sarunātas pusdienas kādā privātmājā un tajā ieejot, varam jau sēsties pie galda. Pusdienās ir vistas gaļa, kartupeļi, kongo pupiņas un vēl šis tas. Lētāk kā pilsētā, ir garšīgi un var ēst, cik lien. To arī darām un pēc pusdienām vēl tiekam pie kafijas un arī atpūtas pauzes.

Atsākam iet un mūsu ceļš vijas starp banānu un cukurniedru audzēm, paejam garām maizes kokam. Tā lielie augļi izraisa manu nedalītu interesi – kopš izlasīju, ko Heijerdāls ar tiem darīja, esmu vienmēr gribējusi zināt kā tie garšo un kā izskatās to vidus. Ivo sola, ka rīt nogaršosim maizes augli. Izskatās, ka turpināsim izmantot Ivo arī turpmākās dienas, jo kā nospriedam ar Lauru, viņš uzvedas samērā labi – ved pa smukām vietām un pārāk daudz nerunā.

Mēs tiekam aizvestas arī pie kādas dabiskas ūdens kaskādes, kurā var nopeldēties. Es šoreiz pasēju, bet Laura un Ivo nopeldās gan. Izskatās labi – dabīgi krītošais ūdens masē plecus un muguru kā smalkā spa kūrortā. Pēc peldes turpinām ceļu pa upes gultni, lēkajām no viena liela akmeņa uz otru, vietām šķērsojam nelielo upīti.

Tā lumpačojot esam nonākuši Paul pilsētiņā, kur ieejam aplūkot punša (punch – ceru, kas tas viņu “pantš” tulkojas kā punšs, piedodiet, ja maldinu) un groka ražotni. Cukurniedru novākšanas sezonā, kas sāksies pavisam drīz, decembra beigās, pagalma vidū stāvošais aparāts tiek darbināts, mūļiem ejot pa apli. Mūļi palīdz griezties “zobratiem”, caur kuriem tiek laistas cukurniedres, izspiežot no tām šķidrumu. Tad seko visādi fermentēšanas, piedevu pievienošanas, karsēšanas un dzesēšanas procesi, līdz smalkās dziras ir gatavas. Precīzi atstāstīt nemāku, jo brīdī, kad gids par to stāstīja, bijām ar Lauru aizrāvušās ar vietējo mājdzīvnieku fotografēšanu un klausījāmies tik ļoti pa ausu galam, ka Ivo gandrīz apvainojās. Pie degustācijas gan mēs bijām pati uzmanība un par 1 eiro ieejas maksu, kas bija jāvelta, lai šeit ienāktu, sadegustējāmies kādas 4 zortes tā, ka krogā par to būtu samaksājušas vismaz četreiz vairāk.

Sāk krēslot un mēs dodamies uz ielu, kas ved gar okeānu, lai noķertu kādu kolektiv. Nogaidām “pieturā” kādu pusstundu, tad mums apnīk un pārvācamies uz krodziņu pretējā ielas pusē. Tikko puiši mums atnes coconut punch, protams, Mērfijs ir uzdevuma augstumos, un atsūta mums busiņu. Tad nu izdzeram savus punšus kā šotus un ietraušamies pilnajā busā.

Ir jau tumšs, kad nonākam Ponte de Sol. Atkal pie kartes ar Ivo izrunājam turpmāko dienu plānus un nolemjam, ka rīt nakšņosim citā vietā – pārgājienu takas vidū. Paņemsim līdzi mugursomās tikai vienai naktij nepieciešamo, bet bagāžu mums atvedīs vēlāk uz Porto Novo. Laura pēc garās dienas dodas gulēt, es vēl mirkli pasēžu ar bariņu vietējiem gidiem. Visvairāk sarunājos ar poļu meiteni Eišu, kas šeit 6 nedēļas strādā par gidi poļu grupām. Viņa ir super jautra un runā “manā” angļu valodā, ar viņu sarunāties ir traki interesanti. Apmaināmies ar kontaktiem un tad arī es dodos pie miera.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.