29. diena – mazpilsēta Īstona (Pensilvānijā) uz velo

Stāsti

Ja reiz liktenis mani atvedis līdz Īstonai, nolemju izmantot iespēju un izpētīt šo mazpilsētu. Aizņemos Jesikas velosipēdu. Viņa atvainojas, ka tas ir sliktā stāvoklī, esot nopirkuši kādā garāžas izpārdošanā par 10 dolāriem, nezinot, vai tam ātrumi vispār pārslēdzas. Prasu vai viņiem ir veloatslēga, tāda neesot gan. “Ai, štrunts, ja nozags”, nosaka Endrjū. Viņš vēl piepumpē riepas un esmu gatava doties ceļā.

Ritenis tiešām ir rozīgi violeta grabaža, bet uz priekšu kust. Braucu gan pa ceļiem ar vidēju satikmes intensitāti, gan ļoti noslogotām šosejām. Vietām izdodas nonākt uz rāmiem veloceliņiem, kas ved gar upju krastiem – tie ir brīnišķīgi un šeit mieru traucē tikai vāveres, kas negaidīti šķērso taku dažus metrus pirms tava velo. Vispār man šeit patīk. Zāle atkal izskatās pēc zāles, koki pēc kokiem un, ja lapās kaut kas čabinās, tad tā ir vāvere vai kāds putns, nevis čūska vai skorpions.

Īstona ir kalnaina pilsēta, bieži nākas stumt riteni kalnā. Vai arī ripot lejā. Ripojot no viena paliela kalna, konstatēju, ka ritenim ne īpaši labi strādā ne tikai ātruma pārslēgi, bet arī bremzes. Iepriekšējās pieredzes izmācīta, lietoju tikai pakaļējās bremzes, bet šoreiz jūtu, ka līdz sarkanajam luksaforam vienkārši nenobremzēšu un uz beigām viegli piespiežu arī priekšējās bremzes. Autobraucējiem droši vien no malas bija diezgan jautrs skats. Atkal gandrīz uztaisīju pirueti.

Izbraukājusi pilsētu krustu šķērsu ar tumsu ierodos mājās. Jesika ir pagatavojusi ļoti gardas vakariņas, kurām priecīgi uzklūpu. Pašā vakarā tiek dārzā iededzināts ugunskurs tādā lielā metāla bļodā. Ciemos atnāk arī kaimiņu bērni, visi dedzina zarus, tad par šausmām vecākiem vazājas ar tiem apkārt, īsāk sakot, iet vaļā riktīgs ļembasts.

Mēs ar Endrjū pagūstam apspriest arī dažādas tēmas – viņš izstāsta savu karjeras ceļu, viņš ir pilots. Jā, jā – tas pats, kas mūs dabon pie zemes lielajos laineros. Lido viņš jau ilgi, viņa karjera gājusi militārista ceļu. Tad nonākam līdz politikai, līdz kurai laikam nevajadzēja nonākt. Viņš ir Romnija atbalstītājs un tieku pie aptuveni stundu garas lekcijas par valsts ārējo parādu, konstitūcijā noteikto tiesību pārkāpumiem, par varas centralizāciju un decentralizāciju. Nejūtos tik zinoša, lai varētu diži argumentēt un diskutēt par šīm tēmām, tomēr jūtu, ka mūsu skatījums uz lietām spēcīgi atšķiras. Piemēram, viņu ģimene ir samērā kristīga un ir par abortu aizliegumu, kur nu gan cenšos viņam likt pretī visu argumentu arsenālu. Stāsts pat ir mazāk par konkrēto tēmu, kā vairāk par ideju, ka kaut kā aizliegšana nepalīdz cīnīties ar problēmu. Lai arī kopumā lepojos ar savu spēju tolerēt, jūtu, ka manī ir diezgan daudz vietas izaugsmei. Kad no mūsu sarunas nogarlaikojies Alekss vedina tēti gulēt, es ar prieku piebalsoju.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.