No rīta dzeru kafiju un darbojos pa internetu, kad Džeisons dodas aizvest meiteni līdz Maratonai, kur viņa dzīvo. “Kad pabeidz savus darāmos un ej prom, piever bīdāmās durvis”, tieku atkal atstāta viena. Apvaicājos vai teorētiski varu palikt vēl vienu nakti. “Viss, ko esat sarunājuši ar Toniju, ir spēkā”, saka Džeisons. Forši, ka viss ir spēkā no 3. minūšu telefona sarunas ar puisi, kuru nekad neesmu satikusi. Tomēr, man izdodas vienoties ar manu nākamo hostu, ka ieradīšos dienu agrāk, tāpēc Džeisona durvis pieveru uz neatgriešanos. Pirms tam vēl brokastīs apēdu gabalu picas un vakardienas krabjainā sviesta ar maizi, par to samaksājot ar kādas nedēļas trauku nomazgāšanu.
Dodos uz Evergleidas nacionālo parku un sākumā netīšām aizšauju līdz Aligatoru fermai. Tā kā aligatori ietilpst manā “must see in Florida” sarakstā, dodos vien iekšā. Ir diezgan interesanti – tur redzami pavisam mazi krokodilīši, mazliet garāki par plaukstu, gan arī krietni padzīvojuši tēvaiņi pāris metru garumā. Pamatā viņi guļ nekustīgi, ik pa laikam atverot aci un pašķielējot gardo tūristu virzienā.
Esmu ietrāpījusi uz aligatoru barošanas laiku, kas ir 3 pēcpusdienā. Pat, ja tūristi nezina, cikos tas ir, krokodili gan zina un ir sapulcējušies vienā iežogojuma stūrī, glīti sagūluši kā baļķi ar deguniem vienā virzienā. Daži laimīgie tiek pie kādas beigtas peles un, to saķēruši, kāpjot citiem sugasbrāļiem uz galvas, dodas prom.
Pēc tam dodos uz otru “must do” atrakciju – izbraucienu ar Air boat, kā es to smejoties saucu, Horācija laivu. Vairākas reizes saņemam brīdinājumus, ka pēc brauciena būsim slapji, īpaši pirmās rindas. Tomēr tieši tur es nosēžos kopā ar pāris bērniem. Laivas stūrmanis piedāvājas mani nofočēt pirms un pēc brauciena. Sākumā lēnām dudinām pa aizaugušu upi. Ir mazliet jocīgi redzēt blakus peldam krokodilus un pieredzēt situāciju, ka starp jums nav sēta. Tad tiekam brīvajos ūdeņos, visi tiek aicināti uzlikt troksni slāpējošas austiņas un laiva uzņem ātrumu. Mes traucamies brīžiem pa ūdeni, brīžiem pa zāli, ir tieši tik forši, kā biju to iedomājusies. Vietām vadītājs sagriež laivu piruetē un tad mums tiek mazliet ūdens. Es varētu tā braukt stundām, bet mēs stūrējam atpakaļ pārāk ātri. Kad esam atkal lēnajā režīmā, šoferīts vaicā mums kā paticis. Es pagriežos pret viņu un paziņoju, ka mēs diemžēl neesam slapji kā bija solīts. Uz to blakus sēdošā meitenīte velta man frāzi “You rock!”. Pēc izbrauciena sākas čūsku šovs un kāds brīvprātīgais tiek aicināts izvilkt čūsku no maisa. Piesakās mana pirmītējā blakussēdētāja un godam paveic uzdevumu. Tad viņas mammai savukārt ap kaklu tiek aplikts jau krietni lielāks eksemplārs, šī neizskatās laimīga. Man šodien nav noskaņojams īpaši mīļoties ar čūskām un mazliet noglāstījusi vienas maigo ādu, dodos prom.
Saule jau laižas uz rietu, kad iebraucu Evergleidas nacionālajā parkā. Teikšu kā ir – Evergleida mani īpaši neiedvesmo, tāpat kā Florida kopumā. Jā, ir interesanti, ir neierasti, es nenožēloju, ka esmu šeit nonākusi, tomēr šejieni nevar salīdzināt ar redzēto Kalifornijā, Arizonā un Jūtā. Ja es plānotu nākamo ceļojumu, noteikti atvēlētu tām kādu nedēļu vairāk, bet Floridai mazāk. Savukārt kāds Evergleidas takās satiktais pāris no Teksasas ir sajūsmā – šādi skati neesot nekur citur pasaulē. Viņi man arī jautā vai esmu manījusi aligatorus, saku, ka daudzus, bet ne šeit. Iepriekšējā pāra vizītes laikā dzīvnieki esot gulējuši visās ceļmalās. Mani nez kapēc neskumdina fakts, ka šie šodien negulšņā visās ceļmalās. Izgājusi vēl pāris takas dodos pilsētas virzienā, jo top pavisam tumšs.
Esmu vienojusies ar savu šovakara namamāti Soušī, ka būšu klāt 7 vakarā. Mēs ierodamies teju vienlaikus un ieejam mājā. Tur jau priekšā ir trīs kaķi ar vidēju bailības pakāpi. Pa ceļam aptvēru, ka Soušī būs mana pirmā sieviešu kārtas uzņēmēja, iepriekšējie 10 hosti bijuši vīrieši. Man godīgi sakot ir diezgan vienalga kāds ir manu hostu dzimums, tomēr pārmaiņas ir interesantas. Soušī dzīvesvieta ir izteikti sievišķīga – simtiem pastkaršu, istabas augu, cepuru, spilvenu un citu nieku. Pie sienām visur sasprausta dzeja un atziņas. Man ļoti patīk. Es palieku Soušī māsas istabā, gulta ir ērta.
Esmu nopirkusi ciemakukulim vīnu, tad nu to arī malkojam un vērpjam sarunas. Soušī lūdz mani uzlikt Youtube kādus latviešu mūzikas ģēnijus – es piedāvāju Šimkusa un Prāta vērtas kombināciju. Soušī ir pavadījusi daudz laika kādā Gvatemalas ciematiņā, kur viņas tēvs izveidojis hosteli un kafejnīcu. Tēvs nesen devies uz labākiem medību laukiem, tagad hostelī kārtību cenšas uzturēt Soušī meita, baltā un āfrikaņu jauktene, pēc bildēm spriežot īsta skaistule. Soušī cenšas pieslēgties un palīdzēt hostelim neaiziet pa burbuli, bet tas nenākas viegli. Viņas CS profilā arī ir aicinājums ziedot šim pasākumam, un es jau sākotnēji nolēmu – ja viņa akceptēs manu pieprasījumu, pirmie 50 dolāri nonāks šim mērķim (mans un Normunda dīls :). Tā arī izdaru un Soušī ir ļoti priecīga, jo hostelī nesen salūzis veļas žāvētājs. Vēl mazliet pačalojam par dzīves jēgu un citiem niekiem, tad dodamies pie miera.
