22. diena uz salas

Stāsti

Pulkstenis ir pāri 9 un mēs joprojām šūpojamies okeāna viļņos blakus kuģim piestājušajā laivā, kurai mūs jāaizved līdz salai. Es, protams, piecēlos pus8, iegāju dušā, paēdu brokastis un 8 kā pionieris biju gatava doties ceļā. Kopā ar vēl dažiem pionieriem uzzinu, ka laivas biļetes sāks izsniegt ap 8.30. Pa skaļruni tiek paziņots, ka šī ir pirmā kruīza piestāšana šajā salā pēc Sendijas un, ka viesuļvētra pamatīgi nopostījusi salu. Lai arī salas brigāde esot strādājusi melnām mutēm, lai visu atjaunotu, tiek lūgts piedot, ja kaut kas tomēr vēl nestrādās. 8:45 biļetes tiešām sāk izsniegt, visi lēnām sarāpjas laivā un 9:15 attauvojamies no kuģa un dodamies uz salu.

Sala tiešām ir cietusi. Vienīgie zaļumi ir aplauzītās palmas, citi krūmeļi izskatās nokaltuši – nezinu vai tur vainīga vētra vai mūžīgā saule. Turisti kā pupas sabirst guļamlažiņās, es eju izpētīt salu. Sākumā eju gar krastu, paejot garām vairākām brīdinājuma zīmēm, aiz kurām neviens neuzņemas atbildību par tavu dzīvību un pašsajūtu, pēc tam turpinu soļot pa akmenī izgrebtu ceļu. Gar abām ceļa malām vijas pusnokaltis džungārijs un tajā ik pa laikam kaut kas aizdomīgi iečabas. Pēc kāda laika ieraugu pretim soļojam mazu, melnu kaķīti un pārsteigta apstājos. Arī viņš manu parādīšanos nav gaidījis – kaķis apstājas un pēc maza brītiņa, drošs paliek nedrošs, iesprūk krūmos.

Drīz ceļš izbeidzas un izrāpjos atpakaļ klinšainajā piekrastē. Sākumā ar lielu entuzismu fotografēju visus viesuļvētras nedarbus, pamatā, krūmos ielocītus krēslus, tad vienkārši apnīk, jo to ir daudz. Pēc kāda laika tomēr kaut kas piesaista manu uzmanību. Pieeju atradumam pavisam tuvu klāt, apgāžu uz sāniem un siekalaini skatos uz skaistu, zilu kajaku, kas stāv krūmos kopā ar citām drazām. Izložņāju tuvējos krūmus, cerot atrast airim līdzīgu priekšmetu, tomēr tas neizdodas. Vienu brīdi iedomājos, ka varētu izjaukt kādu koka krēslu un airēt ar dēli, tomēr ātri atmetu šo domu – nez vai es okeānā varētu izmanevrēt ar dēli un iedomājojoties, ko par šo skatu teiktu vietējie tūrisma darboņi, drusku apsmejos. Tad palavierēju vēl kādu gabalu uz priekšu, līdz nonāku klusā līcītī, kur bez manis un dzērvei līdzīga putna, nav neviena. Tur drusku pasēžu, papriecājos par milzu griemežvākiem. Tomēr nolemju doties atpakaļ, jo klinšu josla starp džungāriju un ūdeni kļūst arvien šaurāka un attiecīgi manas iespējas kaut kur ievelties arvien lielākas.

Tomēr negribu iet atpakaļ pa to pašu ceļu, tāpēc turpinu virzīties tālāk pa piekrastes akmeņiem. Ilgāku laiku viss ir brīnišķīgi, priecājos par okeānu (vispār labi, ka neatradu to airi, okeāns bango diezgan braši), pat ieraugu tālumā mūsu kuģi. Tad parādās pārsteigumiņš – klintīs izgrebts dziļš, šaurs kanāls. Tomēr pietiekami plats, lai nevarētu pārlēkt. Pietiekami dziļš, lai nevarētu pārbrist. Nolemju iet gar kanāla malu, gan jau nonākšu līdz vietai, kur to varēs šķērsot. Krasti top stāvāki un vienā vietā nākas balansēt uz šauras smilšainas malas – nosisties tur nevarētu, bet riebīgi nodauzīties gan. Tad nu soli pa soli, turoties ar rokām pie šaubīgiem krūmājiem, šķērsoju šauro vietu un atkal var kādu gabaliņu paiet normāli. Tad ieraugu nākamo pārsteigumiņu – lai cilvēki nelīstu, tur kur es šobrīd ložņāju, priekšā ir sēta. Pieeju tuvāk un pamanu, ka drusku iebrienot džungārijā, sētu var apiet. To arī daru. Tur gan stiepjas aizdomīgs vads un es demonstrēju mīnu meklētāja nervu noturību, lēnām kustībām pārkāpjot vadam, tam nepieskaroties. Kad jau visas briesmas šķiet garām, un esmu atpazinusi, kur atrodos, ejot pa akmeņainu zāli, sajūtu, ka kaut kas sakustas tieši pie pēdas. Iespējams, tas bija tikai akmens, bet drošības pēc tomēr pielietoju pārbaudītu metodi cīņā ar čūskām – iespiedzos.

Nolemju turpmāk būt labs tūrists, tomēr nonākusi netālu no centrālās vietas, ieraugu kādu ceļu. Nez kur tas ved? Paiešos mazliet. Tas ved mazu gabaliņu uz laivu un ūdensmotociklu nomas punktu. Tur parādu bildes ar kajaku krūmos un prasu vai tas ir viņējais. Viņi saka, ka ticamāk, ka neesot, bet paldies, aiziešot, savākšot. Kamēr stāvu un fotografēju okeānu, viens pīpēt atnākušais darbinieks parāda man krūmos sēdošu iguānu. Viņš mani brīdina neiet pārāk tuvu. Es, protams, uztveru to kā informāciju par bīstamu dzīvnieku. Tad ieraugu, ka viens cits bīstamais dzīvnieks lumpačo tieši man virsū. Jau apsveru domu lekt uz galda, kad dzīvnieks maina trajektoriju un aizskrien uz krūmiem.
“Eu, tu esi kādreiz redzējis, ka iguāna pienāk tik tuvu cilvēkam”, viens darbonis prasa otram.
“Nē, nekad, viņas ir ļoti bailīgas.”
“Tu viņam laikam patiki”, nosmejas mellais.
Forši, es patīku ne tikai veciem vīriešiem un suņiem, bet arī iguānām. Tad saprotu, ka brīdinājums netuvoties bija domāts, lai es neaizbaidītu dzīvnieku, nevis viņš man alkst uzbrukt.
“Viņas tiešām nekož un, ja iekož, nav indīgas?” drošības pēc tomēr pārjautāju.
“Ja iedzīsi iguānu stūrī, viņa mēģinās tev iesist no sāniem ar asti”, paskaidro jaunieši, ar kustībām demostrēdami kā iguāna man sitīs.
“Atnāc pēcpusdienā un atnes kaut ko ēdamu, tad iguānas saskrien no visām pusēm, redzēsi cik te viņu daudz”, puiši vedina.

Tad nu dodos uz tūristu pulcēšanās vietu. Ieraugu, kas tur top un nopūšos. No rīta, kā kārtīgs latvietis, biju nospērusi no brokastu galda pāris banānus, jogurtu un cepumus, lai pa dienu būtu ar ko iestiprināties. Taču arī šeit uz salas, tiek milzīgā nojumē servēta plaša ēdienu izvēle. Esmu ieradusies tieši uz pusdienu sākumu un tieku pie sava pirmā, īstā amerikāņu burgera. Gards, tiešām. Paēdusi paņemu alu un augļus,un aizeju sameklēt brīvu lažiņu. Tas nenākas viegli, bet beigās tādu atrodu. Tomēr pēc īsta tūrista neizskatos joprojām – viņi visi ir pēc iespējas plikāki, es esmu sasegusies, lai intensīvajai saulei atklātu pēc iespējas mazāk ķermeņa. Klausoties pleijeri, man uznāk miegs un pusstundu pasnaužu.

Tad tomēr nolemju, ka būtu grēks šādā vietā nenopeldēties, pārģērbjos, palūdzu balkus esošajām meitenēm pieskatīt manas mantas un laižos peldus. Ūdens ir ļoti silts un ļoti sāļš. Papeldu kādu gabaliņu dziļumā, kur ūdens brīvs no peldošām ūdenszālēm, pabiedēju baywatchus dreifējot zvaigznītē un peldu laukā. Šī ir pirmā pelde pēc operācijas, jūtos lieliski. Tad, par spīti aizliegumam, mazliet tomēr paguļu saulītē un tad dodos barot iguānas.

Aizejot līdz nomas punktam, nemanu ne savus draugus mellos zēnus, ne draudzenes iguānas. Aizmetu pāris banāna gabaliņu krūmu virzienā, nulle reakcijas. Nu, tātad nav lemts. Pārējo banānu apēdu pati un mizu ar skaļu būkšķi ielidinu krūmos. Tas nostrādā. Viena pēc otras sāk parādīties iguānas. Man vēl somā ir bumbieris, tad nu to godīgi izbaroju iguānām. Kopumā saskaitu kādas 15. Viņas skrien pēc pamestajiem bumbieru gabaliņiem, brīžam uzklupdamas viena otrai. Neliela izmēra iguāna cenšas aizstiept banāna mizu, bet kāda lielāka cenšas viņai to atņemt. Bumbieris drīz vien ir apēsts, es atvados no iguānām un dodos uz laivu, kas mūs nogādā atpakaļ kuģī.

Pēc sāļu noskalošanas dodos uz augšējo klāju sašķirot bildes un iemalkot kādu alu. Ēdienu galdiem vienkārši paeju garām, vēl nespēju neko ieēst. Ceru, ka alus rosinās apetīti. Nāku ar alu uz nomērķēto galdiņu, tur viens krievu džeks mēģina nofočēt pārējos, es krieviski piedāvājos nofotografēt visus kopā. Pēc tam viena no meitenēm man saka: “U vas takoj latišskij akcent”. Protams, atzīstu, ka tas akcents man nav bez pamata. Viena no meitenēm agrāk dzīvojusi Liepājā, otra ir no Klaipēdas, bet tagad abas dzīvojot Sanktpēterburgā. Šitas man kaut ko atgādināja. Daži no iepriekšējiem hostiem man turpina zvanīt vai rakstīt. Tad nu viens vienu vakara piezvana, kaut ko pamuld un sarunas beigās saka: “I just wanted to hear Your… accent” (how cool is that?).

Tad atkal aizeju smalkajās vakariņās, pēc tam atkal uz komēdijšovu – 4 jauni aktieri demostrē pa pusei iestudētas, pa pusei improvizētas ainiņas, ir labi. Šonakt uz kuģa ir baltā ballīte, mēģināju noķert fīlingu, bet neizdevās. Man kaut kā ne visai pārliecina nepārtrauktie bļāvieni mikrofonā – put Your hands up in the air, who feels sexy tonight, it’s Your vacation utt! Attālinos no ballītes un vienā kuģa sānā ieraugu spulgojam mēnesi. Precīzāk pusmēnesi – tādu kā bļoda un tādā pozīcijā, kādu pie mums nevar novērot. Un pats galvenais – viņš izgaismo mēnesgaismas pat ne ceļu, bet ritīgu highway – spožu un platu. Raugos mēnesī un ļauju Kauperam uz auss nodziedāt par mazo bilžu rāmīti, un tad rāmi dodos uz savu kajīti.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.