Pulkstens ir pusviens dienā un es joprojām esmu pie Paula kalnos. Man absolūti negribas nekur doties, jo pēc deviņām pasakaini saulainām dienām, šorīt atverot acis, sagaidīja pārsteigums – arī Kalifornijā gāž kā pa Jāņiem Latvijā.
Tad nu pēc ilgāka laika uzcepšu vienu bloga ierakstu par iepriekšējo dienu. Pamodos hostelī Lone Pine pilsētā, mazliet pašiverēju pa internetu un devos ceļā. Pēc daždesmit jūdzēm braucu caur miestu Big Pine un nodomāju, ka kaut kur netālu jābūt pasaulē vecākajiem kokiem – priedēm. Un neba šīs pilsētas velti nestu visādu priežu vārdus, ja tas nebūtu netālu. Tad nu kādā brīdī ieraugu ceļu ar norādi uz “veco priedi”. Tā kā man zem kājām tāls ceļš, tad sākumā pašaujos šim ceļam garām, bet pēc īsas apspriedes ar sevi pēc kādas jūdzes apmetos uz šosejas pa 180 grādiem un tomēr dodos pie priedes.
Sākumā nekas neliecina, ka šajā apkārtnē vispār ir kādreiz audzis kāds koks. Bet pamazām, ceļam vijoties kalnup, sāk parādīties iesākumā mazas priedītes un kadiķi, pēc tam arvien lielākas un lielākas. Ceļš beidzas Lielās priedes nacionālajā parkā. Izkāpjot no karstās mašīnas lencīšu krekliņā, ātri rodas vēlme sameklēt ko siltāku. Un ne bez iemesla – uzmetot acis netālu esošajai nogāzei, ieraugu tur gozējamies sniegu. Labs ir, uzvelku jaku un dodos apskatīt, kur tad ir tā Pati Galvenā Priede. Nonākot līdz kartei, nojaušu, ka tā nebūs ceļa malā. Izskatās, ka līdz Priedei ir ejamas 3 jūdzes. Nolemju paieties kādu gabaliņu un tad jau manīs. Pēc pusjūdzes esmu aizelsusies ne pa jokam un iegrimstu pārdomās vai doties tālāk. Tomēr ir tik pasakaini skaisti – vecas priedes, kalni, zilum zilas debesis, un nolemju, ka nav ko māžoties – jāiet vien tālāk. Rezultātā veicu aptuveni 3 jūdzes garu pārgājienu, kura laikā sastapu visādu wildlife, pamatā putnus, bet no cilvēkiem – nevienu dzīvu dvēseli. Lieki teikt, ka skati, kas pavērās ejot, bija neaprakstāmi skaisti. Redzēju arī daudzas vecas priedes, vai to pašu galveno, nezinu, vēsture klusē, bet redzētās bija gana iespaidīgas.
Tad nu atkal devos ceļā un ap pustrijiem dienā nonācu Bišopas pilsētā. Mirkli pavadīju pārdomās – tā kā šī bija vieta, kur biju plānojusi iesākumā palikt pa nakti, apsvēru domu šeit arī palikt, jo biju pārliecināta, ka kāds Kočsērfinga biedrs, pēc vakardienas sarakstes, noteikti man atvēlētu naktsmājas. Un līdz nākamajām sarunātajām nakstmājām ir teju 500 kilometri. Un tumšs paliek jau pēc 6 vakarā.
Tomēr izlemju doties tālāk un jau pēc brīža priecājos par šo lēmumu – ceļš rit raiti, skati ir brīnišķīgi un GPS jau drīz rāda, ka līdz nakstmājām palikuši vairs tikai 370 kilometri.
Esmu nolēmusi vismaz izbraukt cauri Josemītu nacionālajam parkam, ja neko citu nepaspēšu. Tad nu griežu iekšā pirmajā norādē uz parku, lai pa kalnu pāreju nonāktu pilsētā Sonorā, kur sarunāta naktsmītne. GPS ir galīgi nelaimīgs par šo soli un ik pēc pāris minūtēm mēģina mani pārliecināt apgriezties braukšanai pretējā virzienā. Attālums līdz naktsmītnei sāk pieaugt un kāda brīdī sasniedz jau 400 km, kas, protams, mani galīgi neiepriecina un sāku jau apsvērt alternatīvas naksņošanai. Tomēr manī ir cerība, ka kādā brīdī GPS sapratīs manus nolūkus un sāks rādīt jauno maršrutu. Lai arī apkārtne ir skaista bez gala, garastāvoklis ir mazliet nomākts. Un tad tas notiek – GPS paziņo, ka līdz nākamajam pagriezienam ir 50 km un, kas mani priecē visvairāk – līdz galamērķim atlikušais attālums ir 148 km. Esmu gatava sabučot GPSu par šo labo vēsti.
Tad nu atslābstu un sāku atkal piestāt smukajās vietās. Pagūstu izbraukt cauri parka teritorijai vēl pa gaismu un tad pēdējos 100 km ripinos lejup pa kalnu pāreju jau tumsā, bet nakstmāju tuvums iedvesmo. Mans šīvakara namatēvs Pauls ir brīdinājis mani, ka viņa reģionā nav telefona tīkla pārklājuma un, ka dažreiz GPS mēdz ne līdz galam korekti parādīt ceļu līdz viņa mājai, lai es esmu tik laipna, un izpētu google karti. Protams, variet trīs reizes minēt, vai esmu to izdarījusi. Un mans GPS taču ir jauks un gudrs radījums, pati ar neesmu nekāda dumā, gan jau atradīšu.
Tad nu GPS mani vedina arvien tālāk pa tumšām lauku takām, līdz paziņo, ka esam ieradušies galamērķī, kas atrodas ceļa kreisajā pusē. Lieki piebilst, ka ceļa kreisajā pusē neatrodas pilnīgi nekas. Zonas protams nav. Man ir 3 plāni šai sakarā. Pirmais – meklēt un mēģināt atrast vietu pēc pastkastēm, otrais – klauvēt pie pirmajām durvīm un prasīt, kur dzīvo Pauls, un trešais – braukt līdz pirmajai pilsētai, kur ir zona un sazvanīt Paulu.
Pēc pāris reižu pabraukāšanas šurpu turpu ieraugu vārgi pamanāmu pastkasti ar mani interesējošo adresi. Tā atrodas tieši pretī kādiem atvērtiem vārtiem un ceļš izskatās pēc tāda, kas ved uz ganībām. Tomēr nolemju izmēģināt laimi un jau visai drīz ieraugu ceļa galā spīdam gaismu mājas logos un pieklauvējot pie durvīm, tās atver burvīgs jaunēklis. Esmu pareizajā vietā.
Pauls bija brīdinājis, ka māja būs kā elle, jo esmu pieteikusies pēdējā brīdī un viņam nav laika kārtot. Jateic, ka Pauls nemeloja. Neesmu nekāda dižā kārtības mīļotāja, un esmu redzējusi diezgan daudz ko, bet jāteic, ka šeit redzamais bardaks bija diezgan profesionāli organizēts.
Pauls atzīst, ka nemāk gatavot, bet, ja es gadījumā mākot, tad ledusskapis ar visu saturu esot manā rīcībā. Tad nu, apvienojot man līdzi esošo pārtiku ar ledusskapja saturu, pagatavoju vakariņas. Paprasu atļauju, vai drīkstu virtuvē darīt VISU, kas man ienāk prātā, un tādu arī saņemu. Tad nu, kamēr augšupielādējas bildes, izmēžu virtuvi, ka spīd un laistās. Esmu mazliet nobažījusies, jo zinu, ka ir cilvēki, kuriem nepatīk, ka kāds krāmejas pa viņa mantām (jo katrā bardakā ir sava lietu kārtība), tomēr, ieraugot rezultātu, Pauls noelšas un saka, ka nekad viņa virtuve neesot bijusi tik tīra un saka, ka jūtas neērti. Es gan jūtos ērti un aizliedzu viņam justies citādāk. Japiebilst, ka, lai gan šī ir Paula bērnības māja, viņš kopš 6 gadiem ir pamatā dzīvojies pa Āfriku un daudz ceļojis, un atgriezies šeit pavisam nesen. Tā kā viņš pats nezina, kur kas atrodas, tad nedomāju, ka esmu dižu skādi nodarījusi ar saviem pārkārtošanas centieniem.
Pēc vakariņām sagriežu augļus un nolemju uzvārīt tēju. Man ir paradums nekad nevārīt ūdeni, kas jau atrodas tējkannā, bet vienmēr ieliet jaunu. Šoreiz tas atmaksājās. Ieskatoties kannā, redzu, ka tur kaut kas peld. Ieskatoties ciešāk, redzu, ka tas ir skorpions.
“Paul, vai var gadīties, ka Tev mājās ir skorpioni”, es novelku žēlīgā balsī.
“Oh, au, es ceru, ka neesi sakosta” , Pauls atrodas virtuvē sekundes laikā.
“Nē, bet paskaties uz šo”, rādu viņam tējkannu.
“Tas tak zirneklis. O, nē, tomēr Tev taisnība, skorpions, pie tam diezgan liels”, atzīst Pauls, bez ceremonijām izgāžot slīkoni izlietnē. “Vispār tā ir slikta ziņa, biju domājis, ka viņi mīt tikai lejā garāžā. Bet Tu zini, no skorpiona kodumiem nemirst. Lai gan tie mēdz būt visai sāpīgi. Atceros, ka izīrējām šo māju kādam varenam vīram. Viņš visu dienu darīja lauku darbus un, ja savainojās, tad turpināja savas gaitas, it kā nekas nebūtu noticis. Bet, kad viņu sakoda maziņš skorpions, viņš drebēja kā apšu lapa, piezvanīja savam tēvam un 45 minūtes runāja pa telefonu, lai apliecinātu, ka vēl ir dzīvs. Viņš piekodinājis tēvam, ka gadījumā, ja viņš pārtauc runāt, lai tēvs piezvanot 911. Ou, es laikam beigšu runāt par skorpioniem” , Pauls smaida bārdā, ieraudzīdams manu seju.
Pēc brīža pilnai laimei aiz loga sāk vaukšķēt koijoti un Pauls saka, ka gadījumā, ja tie sāks uzbrukt kaimiņa jēriem, tad viņš varot sākt tos šaut nost. Tad nu vēstu Paulam, ka lai viņš savukārt nebaidās, ja es nakts vidū, pēc visa dzirdētā, spiegdama un brēkdama ienesīšos viņa istabā.
“Arlabunakti un redzēsimies rīt no rīta”, saka Pauls.
“Es ceru, ka redzēsimies”, nomurminu un dodos uz savu istabu (vispār tā ir Paula guļamistaba, ko viņš laipni atvēl viesiem).
Ielienu guļammaisā un kādu brīdi man šķiet, ka visos istabas stūros dzirdu klusi čabināmies un čāpstinām skorpionus. Tomēr, vētrai sitoties logā, visas pārējās skaņas pieklust un es saldā miegā noguļu līdz rītam.
“ Vai tu dzirdēji, ka naktī apgāzās trepes?” , no rīta prasa Pauls.
Par spīti visam, esmu aizvadījusi mierīgāko miega nakti, kopš atrašanās Amerikā, arī trepju kritienu neesmu dzirdējusi. Tad nu pagatavoju brokastis un pie tām mēs diezgan ilgi diskutējam par Amerikas politiku, sociālo sistemu un citām līdzīgām tēmām, līdz atkal nonākam līdz skorpinoiem.
“Man laikam nevajadzētu tev teikt, cik es nositu garāžā pagājušajā nedēļā”, Pauls pašķielē manā virzienā, bet tad turpina. “Vispār tikai divus. Bet es nožmiedzu vairākas melnās atraitnes, (tie tādi feini zirneklīši) tās man nepatīk daudz vairāk. Tad, kad tās iekož, audi tai reģionā iet bojā un paliek milzīgas rētas.”
“Zini, kas ir, man tagad steidzami jābrauc”, pielecu kājās un mēs abi smejamies.
Tomēr nekur jau nebraucu, jo lietus nerimstas un nolemju vismaz kādu dienas daļu palikt šeit un parakstīt. Nu jau ir pustrīs un jūtu, ka būs jādodas, neraugoties uz nelāgajiem laikapstākļiem, ja gribu redzēt gigantiskās Sekvojas. Un tās es gribu redzēt gan, kaut vai pa lietu.
