2. diena – kalnā kāpiens Venturā

Stāsti

Ir tā, ka manas bažas ir pilnībā apstiprinājušās un esmu jau iekavējusi ierakstus par divām dienām, bet zeme deg zem kājām, lai dotos tālāk. Tad nu turpmāk mēģināšu šeit salikt vismaz dažas bildes (ja attiecīgā saimnieka interents to ļaus) un dažus atslēgas vārdus, bet tad – kādā brīvākā brīdī šeit vai tad mājās papildināšu tekstus.

Esot Miami, beidzot ir brīvāks brīdis, un varu atskatīties uz nesenajiem notikumiem.

Man pat īsti nav izvēles, palikt vai nepalikt Venturā šodien, jo uz rītdienu ir sarunāts zobārsts. No rīta vācu meitene aizsteidzas uz misi, Džims ar Moiju izbraukt ar kajakiem, es palieku mājās pabeigt savus blograkstus un aizdodos līdz veikalam nopirkt pretiedeguma krēmu, kafiju un kaut ko ēdamu priekšdienām. Ar visu to, ka Džims man ļauj izmantot viņa atlaižu sistēmu, man cenas šķiet samērā augstas.

Ap 11 visi atgriežamies mājās, Moija paliek gatavoties rītdienas konferencei, bet mēs parējie – dodamies pārgājienā kalnos.

Līdz kalnu takai ir jābrauc ar auto aptuveni 20 jūdzes. Mēs traucamies garām apelsīnu, citronu un avokado birzīm. Esam galā un kāpienu sākam ap vieniem dienā – teju pašā karstākajā laikā. Termometrs rāda 95 Fārenheitus, ir nežēlīgi karsti, Sonja bubina. Sākumā taka vijas pa asfaltētu ceļu, paejam garām kristīgajai skolai, naftas pumpjiem un avokado rančo, kuras vārtus rotā uzraksts: “štrunts par suni, sargies no saimnieka”, kā iebiedējoša ilustrācija izmantota pistole. Pēc tam taka kļūst arvien šaurāka, brīžiem ir grūti samanīt, kur jāiet. Džims raitā solī lēkšo pa priekšu, Sonja ar zināmu pofigismu slāj pa vidu, es elšu un pūšu no mugurpuses. Ik pa brīdim apstājamies, lai padzeros. Džims ir brīdinājis, lai paņemam līdzi daudz ūdens, tas tiešām noder. Man ir līdzi litrs veikala ūdens un litrs krāna ūdens, dzeru tos uz maiņām. Viņi šeit principā visi dzer krāna ūdeni. Man ar to sokas grūti, jo ir sajūta, ka dzeru baseina ūdeni. Vienīgais veids, kā iedzert to nejūtot pretīgo piegaršu, ir kafijas pagatavošana. Tējai baseins laužas cauri, ka prieks.

Cenšos iegaumēt katru pagriezienu, jo pastāv iespēja, ka došos atpakaļ ātrāk, bet mani ceļabiedri turpinās gājumu augšup. Mani māc zināmas bažas, ka neatcerēšos visas viltīgās taciņas.

Kādā brīdī, pirms kāpju pāri nelielam strautiņam, manu ceļu aizšķērso neliela melna čūskiņa ar dzelteniem elementiem. Būtu Latvijā, domātu, ka zalktis, bet šeit izvēlos neiepazīties ar čūsku tuvāk (piedod, Oskar, es zinu, ka Tu šo iespēju nelaistu garām). Redzot nepazīstamas čūskas, man vienmēr nāk prātā Džeralda Darela citāts, kad viņš paņēmis rokā čūsku, ko uzskatīja par aklo čūsku, pilnīgi nekaitīgu radību: “Pēdējais, ko atceros, pirms samaņas zaudēšanas ir, ka man pretī vērās divas zaļas, dzidras acis.”

Uz beigām taka pazūd vispār un mēs rāpjamies pa lieliem un maziem akmeņiem, lai tiktu uz priekšu. Mani spēki ir galā, bet laimīgā kārtā arī ceļš ir galā. Mēs esam pie kalnu baseina, kurā krīt neliels ūdenskritums. Biju pārliecināta, ka par spīti visam, metīšos iekšā un peldēšos, tomēr to nedaru. Ūdens ir visai auksts un izskatās ne pārāk tīrs. Augšup tas ir tīrāks un skati vēl smukāki – tur ir arī dabīga akmens nogāze, pa kuru kā pa akvaparka reni var šļūkt dabīgajā baseinā. To es gan redzu tikai Džima bildēs, jo tālāk uzkāpt nav jaudas. Arī parējie ir noguruši ne pa jokam un dodamies atceļā kopā. Pat Džims atzīst, ka šādā karstumā nav kāpis.

Nonākam līdz auto un Džims mūs aizved uz vietu, kur nafta pati saviem spēkiem laužas ārā no zemes, pārklājot apkārtnes zemi ar melnu, lipīgu masu. Diezgan traks skats.

Pēc tam piestājam okeāna krastā, lai noskatītos saulrieta izrādi. Uz oranžsarkano debesu fona melnās kaitotāju buras izskatās pēc lieliem mēnešiem, kas plūdeni maina savu atrašanos pozīciju, veidojot debesīs naksnīgas mozaīkas.

Tad braucam kalnup un mēs piestājam nelielu gabaliņu pirms Džima mājas, lai vērotu salu okeānā, kas nes mirāžas vārdu. Un šovakar tā notiek. Mirāža pārvērtusi salu, rādot tās galos neeksistējošus ragus un izgraužot caurumu vietā, kur tāda nav. Mums ar Sonju tas ir vienkārši skaits skats, mēs nemākam novērtēt mirāžas radītās pārvērtības, jo nezinām kā sala izskatās parasti. Bet Džims zina un ir pilnīgā sajūsmā par notiekošo.

Nonākuši mājās izkrāmējam mašīnu, tad mēs ar Džimu dodamies uz veikalu nopirkt izejvielas vakariņām. Sonjai piepalīdzot, pagatavoju dārzeņu-vistas sautējumu ar rīsiem un salātus. Ir gardi un visi čāpstina, ka prieks. Pat smalkā Sonja, kas sākumā skeptiski izturējās pret kopīgo vakariņu ideju, notiesā kādas četras kravas auto šofera cienīgas porcijas.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.